Sporta žurnālists Gints Narogs: Varējām labāk!

Pēc devītās vietas izcīnīšanas pasaules čempionātā tā, kā minēts virsrakstā, teica vairāki Latvijas izlases hokejisti, un, arī klātienē vērojot mūsu valstsvienības sniegumu, bija sajūta, ka savu potenciālu komanda, kurā bija septiņi debitanti, līdz galam neparādīja.

Devītā vieta nebūt nav peļama, un man par to nav nekādas vilšanās sajūtas. Hokeja elites grupā Latvijai šis bija 27. pasaules čempionāts, un tikai sešas reizes tā bijusi starp astoņām labākajām, savukārt pērnā gada bronza bija patīkams izņēmums, nevis likumsakarība. Cerība, ka visus tagad sitīsim pa kreisi un pa labi tāpat kā pirms gada, bija daudziem, arī pašiem hokejistiem, taču spārni tika aplauzti jau pirmajos divos mačos, jo pret Poliju un Franciju Latvija nospēlēja krietni zem sava līmeņa. Uz zemes jeb realitātē mūsējos atgrieza vācieši un zviedri. Patiesībā savu īsto potenciālu izlase nodemonstrēja tikai mačā ar Slovākiju, daļēji arī pēdējā spēlē ar amerikāņiem, taču ar to ceturtdaļfinālam bija par maz. Jāsaka, kā ir, ar labu pusotru spēli labāko astotnieks šoreiz būtu pamatīga veiksme. Negribu noniecināt Latvijas hokejistus, jo viņiem patiešām, kā teica Roberts Bukarts, ir lielas sirdis un citas ķermeņa daļas, arī vīru raksturs, bet hokejā uzvar tas, kas vairāk iemet vārtus konkrētājā spēlē. 

Pirmais trauksmes zvans, ka ripa šopavasar īsti negrib lidot mērķī, bija jau pārbaudes spēlēs, kad trijos mačos tika gūti tikai vieni vārti. 

Jā, pēc tam sekoja 8:0 pret Norvēģiju, bet tas, kā izrādījās, bija izņēmums. Šajā čempionātā Latvija realizēja 8,8% savu metienu, pēc šī rādītāja apsteidzot tikai britus, francūžus un poļus. Piemēram, vāciešiem metienu efektivitāte bija divas reizes labāka! Vēl salīdzinājumam – pērn Latvija vārtu guvumā pārvērta 11,15% savu metienu un bija piektā labākā. Lielākā vilšanās bija spēle vairākumā. Mūsējie izmantoja tikai vienu no 22 iespējām, tikpat, cik pēdējā vietā palikusī Polija, abām dalot 14. pozīciju. Piedevām Latvija, esot skaitliskajā pārsvarā, ielaida divus vārtus, tāpēc mēs vairākumā vispār palikām mīnusā. Atbildes, kāpēc tā, jāmeklē treneriem, jo pie skaitliskā pārsvara izspēles komanda strādāja melnu muti ne tikai treniņos, bet arī ar video analīzes palīdzību, bet nekas nemainījās un kļuva tikai sliktāk. Tieši vairākuma dēļ būtu svarīgi saprast, vai attaisnojušās izmaiņas treneru korpusā, Arta Ābola vietu ieņemot somam Villem Peltonenam, kurš atbildēja par vienu no vairākuma brigādēm (par otru Lauris Dārziņš). Šogad nav ko lepoties arī ar aizsardzību, jo vidēji mačā Latvija ielaida 4,03 ripas, un tas mūsdienu hokejā ir daudz. Vārtsargu jautājums čempionāta gaitā Latvijas izlases kontekstā tika pieminēts visbiežāk, jo katru reizi treneri apgalvoja, ka ir izstrādāts plāns, kam sekot no pirmās dienas. 

Hokejā ne reizi vien pierādījies, ka, nespējot izšķirties, kurš tad būs pirmais vārtsargs, kuram tiks dots lielākais uzticības kredīts, bieži vien pie nekā laba nenoved. 

Doma jau bija skaidra – pirmajos trīs mačos dodam iespēju abiem – gan Elvim Merzļikinam, gan Kristeram Gudļevskim – un tad skatāmies, kam iet labāk. Gudļevskis bija pārliecinošāks, bet tad sekoja Vācijas ceļarullis, kas mūsējos iemīcīja asfaltā. Pret zviedriem atkal iespēja Merzļikinam, bet rezultātā visas komandas kolapss, 26 sekundēs ielaižot trīs ripas... Pērn Artūrs Šilovs tomēr bija lielisks piemērs, kas notiek, ja vārtsargs spēj pavilkt komandu. Šoreiz uz Merzļikinu tika liktas, manuprāt, pārāk lielas cerības, jo šis vairs ne tuvu nav tas Elvis, kurš vārtos plosījās 2018. gadā Herningā. Tāpat Latvijas hokeja rokzvaigznei gribētos novēlēt, ja reiz piemini kaut kādu paša izdomātu karu ar žurnālistiem, tad labāk karo hokeja laukumā, nevis ar mums.

Nebūtu korekti meklēt tikai blusas Latvijas izlases kažokā, jo bija arī labas lietas. Jau minētie septiņi debitanti ieguva neatsveramu pieredzi. 

Tiesa, Haraldu Egli (28 gadi), Eduardu Tralmaku (27) un Markusu Komulu (26) par jaunekļiem vairs nenosauksi, taču vismaz pirmie divi pierādīja, ka tuvākos gadus noteikti būs stabilas izlases vērtības. Ceru, ka nākotnē par tādu kļūs arī Martins Laviņš, kurš ir kā zaķītis no savulaik TV demonstrētas bateriju reklāmas, nebeidzamas enerģijas un pozitīvisma paraugs, kurš, ielikts pareizajās sliedēs, pavelk līdzi pārējos. Forši, ka Latvijas izlase arī šogad bija vienots vesels un nav vairs tie laiki, kad pēc bezcerīgiem zaudējumiem sākas vainīgo meklēšana jeb, kā teica kapteinis Kaspars Daugaviņš, rādīšana ar pirkstu vienam uz otru. Tie vīri uzvar kopā un kopā ir arī zaudējumos. Savukārt šī čempionāta Latvijas izlases MVP jeb vērtīgākā spēlētāja titulu piešķiru aizsargam Ralfam Freibergam. Jo Latvijā ir tikai viena valoda! Ralfs čempionāta gaitā to neformālās sarunās žurnālistiem uzsvēra vairākkārt, paužot savu neizpratni un nosodījumu par sabiedriskā medija vadības rīcību un lēmumiem.

Hokejs nebeidzas, atvaļinājums ripas dzenātājiem būs īss, un jau augusta beigās Latvijas hokejistiem atkal būs nepieciešams kārtīgs atbalsts, šoreiz mājās olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Par lielu Latviju!