5 °C
"Latvijas Avīzes" un žurnāla "Mājas Viesis" žurnālisti publikāciju sērijā "Apdzīvota vieta" pēta, kā jūtas ļaudis dažādās Latvijas vietās, kas atrodas attālāk no galvaspilsētas, no lielajiem centriem.
Pirmā publikācija "Ne tikai dziestoši punkti kartē" lasāma "Latvijas Avīzes" 18. septembra numurā. Esam rakstījuši par to, kā 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijā lūkoja noturēt cilvēkus provincē, un noskaidrojuši, ko valsts un pašvaldības tagad var darīt, lai cilvēki izvēlētos dzīvot laukos un mazpilsētās. Pāvilosta nav sena un nekad nav bijusi liela apdzīvota vieta, bet ar pietiekami trauksmainu un mainīgu attīstību. Tagad tās dzīves ritms ir mainīgs – kādreiz rosīgā zvejnieku pilsēta tagad ziemā šķiet miegains miestiņš, bet vasarā – vasarnieku pārpilna. Pāvilosta kļūstot arvien skaļāka - kādam tas patīk, kādam ne. Par ko vēl pāvilostnieki uztraucas? Par iecerētajiem vēja ģeneratoriem. Par to, ka dzīvokļi dārgi - jaunie pāvilostnieki esot spiesti dzīvi iekārtot apkārtējos pagastos, jo Pāvilostā to nevar atļauties. Kā pāvilostnieki jūtas un ko domā – par to šajā publikācijā.
No Paulshafenas uz Pāvilostu
Kā apdzīvota vieta mūsdienu izpratnē Pāvilosta sākusies tikai 1879. gadā, kad Upesmuižas īpašnieks Oto fon Lilienfelds Sakas upes grīvā iemūrēja loču mājas pamatakmeni, lai veidotu ostu, un šo vietu nosauca sava brāļa Paula vārdā par Paulshafenu jeb Pāvilostu. Zvejniecība ilgi bijusi dominējoša nozare.
Atjaunojoties Latvijas valstij, zvejniecību pamazam nomainīja tūrisms, izklaides pie jūras un jūrā, viesu uzņemšana, vieta, kur turīgiem ļaudīm uzcelt vasaras vai pat savas otrās mājas biežākai dzīvošanai.
Administratīvi Pāvilosta bijusi apdzīvota vieta, pilsēta, ciems, ciemats, pilsētciemats, kopš 1991. gada beigām – atkal pilsēta, tiesa, no 2004. līdz 2009. gadam pilsēta Sakas novadā, no 2009. līdz 2021. gadam – novada centrs, bet tagad viena no piecām Dienvidkurzemes novada pilsētām. Iedzīvotāju skaits nekad nav pārsniedzis pusotru tūkstoti.
Šobrīd Pāvilosta ir tipiska kūrorta pilsēta. Gada siltajos mēnešos rosīga, aukstajos – klusa. Kad decembra pirmajā pusē viesojos Pāvilostā, visas viesnīcas bija slēgtas, uz telefona zvanu atsaucās tikai trešā pēc kārtas viesu māja, kurā biju vienīgais iemītnieks. Trešdien pusastoņos vakarā pilsētas centrālajā ielā neviena transporta līdzekļa un cilvēka. Īsi pirms deviņiem centrālajā veikalā reizē ar mani vēl tikai viens pircējs, un tam pašam vajadzēja dziru, lai iekšēji sasiltu...
Varēja būt citādi
Pāvilostas pašvaldības galva no 2001. līdz 2021. gadam bija Uldis Kristapsons, kurš padomju laiku nebaidās saukt par sava veida zelta laikiem pilsētas dzīvē. "Jā, padomju sistēmai un ekonomikai agri vai vēlu vajadzēja sabrukt, bet pāvilostnieki pelnīja un dzīvoja labi, cēla mājas un būvēja ielas, nebija kur naudu likt. Divi zvejnieku kolhozi, daudz kuģu, zivju pārstrāde, alus brūzis, vidusskola, kurā daudz bērnu. Latvijā ir pietiekami daudz veiksmes stāstu, mainoties iekārtām, bet Pāvilostai tas tāds nav,” uzskata U. Kristapsons.
“Kolhozus neveiksmīgi privatizēja, tāpat alus brūzi un konservu cehu – pēdējie divi varēja vēl tagad strādāt. Daudzi pilsētu pameta, iztirgojot zemi un mājas, bet vienlaikus daudzus glāba mežs.
Tagad, skatoties, kā viss attīstās, skaidrs, ka Pāvilostas galvenais attīstības ceļš ir tūrisms un viesmīlība, ne rūpniecība, kaut gan kaut kas no tās varēja palikt. Viens zivju pārstrādātājs meklēja iespējas ceham Pāvilostā, bet nevarēja piesaistīt Eiropas Savienības projektu naudu, un nebūtu jau arī kas te strādā," saka U. Kristapsons, kas esot lielākais darba devējs pilsētā – nodarbina 32 cilvēkus kokapstrādē, mežizstrādē, būvniecībā un piekrastes zvejniecībā. Arī par paveikto pašvaldības darbā neesot kauns. U. Kristapsona laikā pašvaldība ar kredītiem nav aizrāvusies, attīstībā ieguldījuši ap pusmiljonu gadā. Tagad, kad Pāvilosta ir lielajā novadā, bijušais vietvaris lēš, ka Pāvilostas attīstībā tiekot ieguldīts reizes četras mazāk, no īpašumiem iegūtais aizejot uz centru Grobiņā, kur domē nav neviena deputāta no Pāvilostas. Galvenais pašvaldības uzdevums tagad: piesaistīt Pāvilostai jaunas darbarokas, jāceļ mājokļi, jo dzīvokļi dārgi.
"Pāvilosta kļūst arvien skaļāka. Kādam tas patīk, kādam ne," nosaka U. Kristapsons, kurš iestājas pret vēja ģeneratoru parka būvniecības ideju Pāvilostas apkaimes mežos un jūrā. "Saule tad Pāvilostā rietēs torņu fonā... Es nemaz nerunāju par ietekmi uz vidi. Ja jau pat molu pagarināšana atstāja iespaidu uz dabu." Tieši pēc molu pagarināšana 2019. gadā Pāvilostas ziemeļu pludmalē sākušas pazust smiltis un atkailināties akmeņi, kuri apaug ar gliemežiem. Izklapatojis gandrīz trīs miljonus eiro no Eiropas fondu naudas molu pagarināšanai un ostas kanāla padziļināšanai, kad tad vēl esošā zivju ceha īpašnieks piedraudējis pārcelt ražotni uz Liepāju, jo ostā nav varējuši ienākt kuģi. 2019. gadā projekts pabeigts, bet zivju ražotne beigusi pastāvēt un 2021. gadā pārdots pēdējais zivju kuģis. Ieguvums: drošāka osta, kurā var ienākt arī lielas jahtas. Zaudējums: akmeņainā pludmale, un ļaudis vasarā arvien vairāk dodas pāri Sakas upei uz dienvidu pludmali, kur ir smiltis.
