Latvijas politiķi Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2024. gada 8. jūnijā metīsies ar saukli "No solījumiem pie darbiem!". Bet līdz tam diskusijās ar pilsonisko sabiedrību "Latvijas Mediji" kopā ar "TV24" iziet ar pretējo saukli: no darbiem pie solījumiem!

Tikai novērtējot esošā sasaukuma paveikto, ir jēga uzklausīt jaunus piedāvājumus un dot deputātiem savu pasūtījumu. "Latvijas Mediji" diskusiju un publikāciju sērijā līdz nākamā gada vasarai iesaistīs plašu pilsoņu loku, lai kopīgi analizētu Eiropas Parlamenta paveikto piecu gadu laikā, lai vērtētu politiķu jaunos piedāvājumus, modelētu to turpmāko ietekmi uz Latviju un izvēlētos tos deviņus, kuriem uzticēt valsts pārstāvību visdemokrātiskākajā Eiropas institūcijā. "Latvijas Avīzes" lappuses "Eiropas vēlēšanas" ir viena no platformām, kurās gūsit informāciju savai izsvērtai izvēlei.

Pašreizējais Eiropas Parlamenta sasaukums, kas tika ievēlēts 2019. gadā un pildīs savus pienākumus līdz 2024. gada vidum, vēsturē paliks ar to, ka būs definējis un nostiprinājis likumos Eiropas Zaļā kursa mērķus un sasniegšanas līdzekļus.

Eiropas Savienības Zaļais kurss jeb apņemšanās cīņai pret klimata pārmaiņām līdz 2050. gadam kļūt siltumnīcefektu radošo gāzu (SEG) izmešu ziņā neitrāliem savu praktisko un likumdošanā nostiprināto formu ieguva tieši šī Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā. 

Nevar noliegt, zināmas darbības notika jau agrāk – jau 2008. gadā ES paziņoja, ka 2020. gadā tā samazināšot siltumnīcefekta gāzu izmešus, galvenokārt CO2, par 20% salīdzinājumā ar 1990. gadu.

2015. gadā vēsturisko Parīzes sarunu laikā, kurā pasaules lielākās daļas valstu vadības vienojās, ka cīņai ar klimata pārmaiņām jāierobežo klimata pārmaiņas ar ne vairāk kā 1,5 oC klimata sasilšanu līdz šī gadsimta beigām, salīdzinot ar pirmsindustriālo periodu, proti, 1850.–1900. gadu, ES apņēmās samazināt izmešus par 40%, salīdzinot ar 1990. gadu.

Līdzīgi ir ar izvēlēto mērķi, uz kuru tiekties, pieļaujot ne vairāk kā 1,5 oC sasilšanu 21. gadsimta laikā. Klimata zinātnieki domā, un uzsvars šeit ir tieši uz vārdu "domā", jo precīzo robežu neviens nezina, ka klimata sasilšana par 2 oC varētu izraisīt vairākas neatgriezeniskas klimatiskās sekas, piemēram, Antarktikas un Grenlandes ledus segu izkušanu, kas būtiski, par vairākiem metriem, paaugstinātu ūdens līmeni pasaules okeānos, radot katastrofālas izmaiņas cilvēces dzīvesveidā. Tādēļ izvēlēts mērķis nepieļaut sasilšanu vairāk kā par 1,50, jo tas atrodas pietiekami drošā attālumā no bīstamajiem 2 oC. Jāpiebilst, ka pagaidām pasaulei nesekmējas ar šo mērķu sasniegšanu – šobrīd, gadsimta pirmajā ceturksnī, klimats sasilis par 1,3 oC, un zinātnieki uzskata, ka, turpinoties pašreizējai attīstības trajektorijai, gadsimta beigās klimats mainīsies par 2,8–3 oC.

Pārkalsim deklarācijas likumos

Visas iepriekš minētās ES apņemšanās un vienošanās bija tikai politiski deklaratīvi dokumenti, lai gan 2020. gada mērķus ES tiešām sasniedza un SEG izmeši tiešām samazinājās par 20%. Tā rezultātā ES no trešā lielākā SEG emitētāja pasaulē 1990. gadā (15,2% pasaules emisiju), atpaliekot tikai no Ķīnas un ASV, 2019. gadā kļuva par ceturto lielāko ar 7,3% globālo emisiju, palaižot sev priekšā Indiju.

Divdesmit gadu periodā starp 2000. un 2019. gadu ES daļa pasaules enerģijas patēriņā samazinājās no 15,2 līdz 10,1%, 

vienlaikus augot pilsoņu labklājībai un ļaujot cerēt, ka labklājības pieaugums un enerģijas patēriņš, kas līdz šim tika uzskatīti par cieši saistītiem procesiem, tomēr ir atdalāmi viens no otra.

Šie dati deva 2019. gadā ievēlētajam jaunajam Eiropas Parlamentam un tā izveidotajai Eiropas Komisijai optimismu, ka klimata mērķi ir sasniedzami un tos pat var paaugstināt, cenšoties kļūt par pasaules līderi ekonomikas un sadzīves zaļajā pārveidē un saskatot tajos konkurences priekšrocību nākotnei. Kā šajā sakarā izteicās EK priekšsēdētāja Ursula fon der Leiena, Zaļais kurss ir Eiropas "cilvēka uz Mēness" brīdis, ar to saprotot, ka nepieciešamo tehnoloģiju radīšana un ieviešana radīs noturīgas konkurences priekšrocības Eiropai. Tieši šādā noskaņā ES 2021. gadā apņēmās samazināt SEG izmešus līdz 2030. gadam par 55% agrāko 40% vietā, nostiprinot šo mērķi likumos.

Tieši šī Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā šīs deklarācijas un apņemšanās tika pārveidotas konkrētos likumos un politikās. Starp svarīgākajiem mehānismiem, ar kuru palīdzību ES cenšas sasniegt izvēlētos mērķus, būtu minama, pirmkārt, klimata taksonomijas izveide – tas ir klasifikators, kas nosaka, kuras ekonomikas nozares un aktivitātes būtu uzskatāmas par zaļām, bet kuras ne. 

Pēc šī klasifikatora nosaka, kurām nozarēm un aktivitātēm jāvirza pieejamais finansējums. Tas piespiež nezaļās nozares reformēties. 

Būtībā tieši finanšu pieejamība būtu jāuzskata par svarīgāko ES klimata sviru.

Starp citām svarīgām politikām būtu minams mērķis elektrificēt tādus lielus piesārņotājus kā transportu un rūpniecību, bet nepieciešamo elektrību tam iegūt klimatam draudzīgā veidā – šīs politikas sekas ir kā sēnes augošie saules un vēja parki Latvijā un Eiropā, radot būtiskas pārmaiņas vēl vienā lielā klimata piesārņotājā – enerģētikas nozarē. Ar zināmu vēsturisku ironiju varētu piebilst, ka elektrība jau otro reizi pēdējā gadsimta laikā spēlē būtisku lomu globālajos procesos – savulaik Ļeņins definēja, ka "komunisms – tā ir padomju vara plus visas zemes elektrifikācija", bet tagad elektrifikācija ir atslēgas vārds klimata un pasaules glābšanā.

Citā būtiskā SEG emisijas izraisošā jomā – lauksaimniecībā – mērķus paredzēts sasniegt, pārejot uz zemes apstrādi bez aršanas un cilvēku paradumu maiņu, izvēloties veselīgāku ēdienkarti (lasi – samazinot gaļas patēriņu). Šo politiku atspoguļo stratēģija "No lauka līdz šķīvim".

Visbeidzot liela loma klimata mērķu sasniegšanā ir mājokļu siltināšanas politikai, tās statuss ir visneskaidrākais, jo virkne vajadzīgo lēmumu ES līmenī vēl nav pieņemti. Šī politika ir, iespējams, arī vissarežģītākā, jo mājokļu remonts un siltināšana visas ES mērogā izmaksās gigantiskas summas un vismaz pagaidām ES budžetā tādas paredzētas nav. 

Tas savukārt nozīmē, ka šādi līdzekļi būs jāatrod dalībvalstu budžetos un pilsoņu naudas makos, un šī ideja rada bažas pat bagātāko ES valstu valdībās, par Latviju nemaz nerunājot.

Zaļā kursa kontekstā būtu pieminami arī ES centieni veidot aprites ekonomiku, aizstāt betonu celtniecībā ar kokmateriālu izmantošanu, bet vienlaikus palielināt arī mežu platības ES un noteikt vairāk aizsargājamo teritoriju, kā arī reformēt atkritumu uzglabāšanu un pārstrādi.

Aptauja

Zinot, ka mīļdzīvnieku uzturēšana rada vairāk izmešus nekā privātās lidmašīnas, vai jūs "Zaļā kursa" vārdā spētu atteikties no sava mīļdzīvnieka?

Politikā iebūvētās pretrunas

Kā jau tautas gudrība vēsta, uz kurieni tieši tiek bruģēts ceļš ar labiem nodomiem, arī ES Zaļā kursa pamatos ir iebūvēta virkne pretrunu. Tā kā galvenā ES klimata svira ir finanšu pieejamība, tad pirmā pretruna saistīta tieši ar finansēm – nesens ES Revīzijas palātas ziņojums konstatēja, ka apmēram 30% ES Zaļā kursa mērķu tiek finansēti nepietiekami. Problēma tā, ka biznesa pasaule parasti neinvestē pasaules glābšanā, bet koncentrējas uz komerciālo mērķu sasniegšanu. Un te ir otra iebūvētā pretruna – virknē Zaļā kursa aspektu mērķu sasniegšanai nepieciešamās tehnoloģijas vai nu neeksistē, vai arī atrodas agrīnās attīstības stadijās un to attīstībai līdz reālai izmantošanai vēl nepieciešami vairāki gadi. Situāciju, kurā izvirzīto mērķu sasniegšana ir saistīta ar pagaidām neeksistējošām tehnoloģijām, varētu dēvēt par vēlmju domāšanu, un EP deputāts Roberts Zīle saka, ka "šāda vēlmju domāšana un reālisma trūkums ir ļoti izplatīti Eiropas Parlamenta lēmumu pieņemšanā, jo tas orientējas uz vēlētāju vēlmēm. To pašu gan nevar teikt par Eiropas Komisijas darbību, kas lēmumu pieņemšanā tomēr orientējas uz ekspertu viedokļiem".

Par līdzekļu trūkumu sūdzas arī ES Taisnīgās pārkārtošanās fonds, kura sūtība ir palīdzēt pārkārtoties tiem reģioniem, kuru ekonomiskā darbība saistīta ar vidi piesārņojošām nozarēm, piemēram, ogļu ieguvi. 

Periodā līdz 2027. gadam Taisnīgās pārkārtošanās fondā būtu jāmobilizē 100 miljardi eiro, pagaidām ir skaidrība par 17,5 miljardiem eiro ES grantu līdzekļu, tiek cerēts uz vēl 10 miljardiem no dalībvalstīm. Jāpiezīmē, ka EP deputātei no Latvijas Inesei Vaiderei bijusi aktīva loma diskusijās ap Taisnīgās pārkārtošanās fondu un viņa cīnījusies par šī fonda līdzekļu palielinājumu un pieejamību. Tomēr skaidri saskatāmā neatbilstība starp ZK mērķiem vajadzīgajiem līdzekļiem un reāli piešķirtajiem likusi R. Zīlem trāpīgi raksturot Zaļā kursa īstenošanas metodes kā "lielu pātagu un mazu burkānu".

Starp citām Zaļā kursa pretrunām, kas jau iezīmējušās, ir arī augošā Eiropas atkarība no Ķīnas, jo elektrifikācijai nepieciešamo retzemju metālu ieguvē Ķīna nodrošina 90% no visas pasaules ieguves. Vēl viena pretruna ir vēlme vienlaikus intensīvāk izmantot kokmateriālus un izvietot mežos vēja ģeneratorus, bet vienlaikus arī uzlabot vides kvalitāti – šīs politikas praktiskās sekas ir tas, ka tiek noteiktas arvien lielāks aizsargājamo teritoriju apjoms, bet atlikušās tiek lemtas arvien intensīvākai un degradējošākai izmantošanai.

No tā, kā politiķi šīs pretrunas atrisinās, būs atkarīgas Zaļā kursa un zaļās pārkārtošanās sekmes.

Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

#BalsojamEiropā

Foto: Publicitātes