21 °C
Baltijas valstīs atkal runā par kodolenerģētiku un mazās modulārās atomelektrostacijas sarunu līmenī kļuvušas par nopietni apspriestu alternatīvu enerģētikas attīstībā. Kādi ir visu triju valstu nodomi šajā jomā?
Eiropas Savienībā attieksme pret kodolenerģētiku ir ļoti dažāda. Vienā no vadošajām ES valstīm – Vācijā – visas atomelektrostacijas tiek slēgtas, bet citā – Francijā –, kas vienlaikus ir arī tā pasaules valsts, kura vislielāko daļu – 75% – savas elektroenerģijas iegūst atomelektrostacijās, Vācijas lēmums un ES zaļo centieni kavēt inovācijas kodolenerģētikas jomā oficiālā līmenī nosaukti par vēsturisku kļūdu.
Trīs valstis, trīs situācijas
Kas notiek Latvijā? Kā skaidro Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska, Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM) ir uzlikts pienākums sagatavot informatīvo ziņojumu par atomenerģētikas attīstības perspektīvām Latvijā. "Latviešiem ir tendence vienmēr kaisīt pelnus sev uz galvas. Taču, ja skatāmies uz enerģētiku, šādai attieksmei nav pamata – Latvijas pozīcija visu triju Baltijas valstu vidū ir labākā. Tas tā ir, pateicoties vēsturiskajam mantojumam triju hidroelektrostaciju izskatā, kas nodrošina augstu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru bilancē, un tad, kad ir pietiekami ūdens, arī pietiekami lielu elektrības ģenerējošo jaudu – 33 līdz 50% no Latvijas patēriņa. Procenti svārstās atkarībā no tā, cik daudz ūdens konkrētajā gadā bijis un kāda bijusi gāzes cena, proti, vai izdevīgāk bijis elektrību ražot, dedzinot gāzi vai darbinot HES. Tipiski Latvija saražo apmēram septiņas gigavatstundas elektrības gadā, 2,2 līdz 2,6 gigavatstundas no tām saražo HES. Papildus tam mums ir dabasgāzes termoelektrostacijas, kuras potenciāli nākotnē var "zaļināt", piejaucot gāzei ūdeņradi. Visbeidzot, mūsu elektrības pārvades tīkls vēsturiski ir veidots lielākam patēriņam nekā šobrīd. Tas būvēts laikā, kad Latvijas elektroenerģijas jaudas ikbrīža pieprasījums bija divi līdz divarpus gigavati (šobrīd 0,7–1,4 GW). Tātad mums pārvades tīklos ir brīva vieta, un valstij ir izdevīga pozīcija, lai nākotnē kļūtu par enerģijas eksportētājvalsti."
Līga Kurevska neatklāj par atomenerģētikas attīstības perspektīvām Saeimai gatavojamā ziņojuma saturu, taču pēc teiktā noprotams, ka viņas nostāja ir – pagaidīsim un paskatīsimies, par kādu cenu spēs ražot elektrību Igaunijas mazā modulārā atomelektrostacija, pamācīsimies no viņu pieredzes un kļūdām un tad lemsim, vai Latvijai tas ir izdevīgi. "Mūsu darbošanās mērķis ir panākt iespējami zemu elektrības cenu Latvijai," uzsver KEM valsts sekretāre.
Attiecībā uz Lietuvu, kurā elektroenerģijas deficīts ir Baltijas valstu vidū vislielākais, – viņi paši nosedz tikai ap 30% sava patēriņa,
šīs valsts lielākā enerģētikas uzņēmuma "Ignitis Grupe" valdes priekšsēdētājs Darjus Maikštens šo rindu autoram intervijā gada sākumā apliecināja, ka "Ignitis" nav pilnīgi nekādu plānu atomenerģētikas attīstībai, tā pilnībā koncentrējusies uz atjaunojamo resursu enerģētikas attīstību. Taču kopš tā laika arī Lietuvā ķērušies pie enerģētikas plānu izstrādes. Ir zināms, ka Lietuva veido enerģētikas attīstības plānu līdz 2050. gadam un tā ietvaros ir izstrādāti trīs iespējamie attīstības scenāriji. Starp šiem scenārijiem ir gan tādi, kuros ir paredzēta atomenerģētikas attīstība, gan arī tādi, kas to neparedz. Tieši tāpat kā Latvija skatīs KEM sagatavoto dokumentu gada beigās un nākamā gada sākumā, arī Lietuvā ir plānota šo scenāriju apspriešana ap to pašu laiku.
Savukārt Igaunijas galvenā elektroenerģijas ražotāja – divu degslānekļa termoelektrostaciju – likteni nosaka strauji augošās oglekļa emisiju kvotu cenas, kas neizbēgami padarīs šo staciju darbību ekonomiski neizdevīgu. Taču pilnībā slēgt šīs stacijas Igaunija vēl neplāno – kā stāsta Igaunijas parlamenta deputāts, Kodolenerģētikas atbalsta grupas vadītājs parlamentā Mario Kadastiks, degslānekļa stacijas turpinās darbu līdz 2027. gadam, pēc tam vienu no tām vai abas atstās kā rezerves jaudas, kuras ieslēgt tikai nepieciešamības gadījumā. Viņš arī neslēpa, ka degslānekļa staciju tālākā nākotne ļoti atkarīga no kodolenerģētikas attīstības – ja paredzētā Igaunijas mazo modulāro atomelektrostaciju būve notiek, kā paredzēts, tad neizbēgami pienāks mirklis, kad degslānekļa staciju saglabāšana zaudēs jebkādu ekonomisko jēgu.
Atšķirīgās sākumpozīcijas izskaidro, kādēļ visas trīs Baltijas valstis veido arī atšķirīgas attīstības stratēģijas.
Igaunija atomenerģētikas attīstībā ir dažus soļus priekšā savām Baltijas kaimiņienēm tieši tāpēc, ka igauņiem kurpe spiež vairāk.
Tādēļ arī sabiedrības atbalsts atomenerģētikas attīstībai mūsu ziemeļu kaimiņvalstī sasniedzis jau 65%. Salīdzinājumam – arī Latvijā sabiedrības atbalsts atomenerģētikas attīstībai aug, kā liecina socioloģiskās aptaujas. Atbalsts pieaudzis no 27% pirms dažiem gadiem līdz 49% pērn, tātad – gandrīz dubultojies. Tiesa gan, atbildot uz jautājumu par to, vai būtu ar mieru, ka atomelektrostaciju būvē blakus aptaujātā dzīvesvietai, šis atbalsts samazinās līdz 27%.
Lieliem soļiem uz priekšu
Atšķirībā no kaimiņu piesardzīgās pozīcijas Igaunija plāno ar pilnu jaudu mesties atomenerģētikas attīstībā. Uzņēmums, kurš par savu mērķi izvirzījis uzbūvēt pirmo mazo modulāro atomelektrostaciju Baltijā, ir 2018. gadā dibinātais "Fermi Energia". Tam, starp citu, ir 1200 privātie investori pašā Igaunijā un vairāku lielu ārvalstu investoru atbalsts, tostarp arī Zviedrijas "Vattenfall" – tas ir svarīgi, jo pilnībā Zviedrijas valstij piederošais "Vattenfall" darbina divus kodolreaktorus Zviedrijā un divus Vācijā, tātad ir uzkrājis pieredzi šajā jomā.
Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Kalevs Kalemets teic, ka 2023. gada vasarā Igaunija importējusi 70% savas elektroenerģijas, neskatoties uz divu degslānekļa termoelektrostaciju esamību. "Oglekļa emisiju cena ir tik augsta, ka degslānekļa staciju darbība kļūst neizdevīga. Tomēr, neskatoties uz to, degslāneklis pagaidām ir nozīmīgākais Igaunijas energoresurss, otro vietu sasniegusi biomasas dedzināšana. Viņš stāsta, ka Igaunijas valdība no 2025. gada subsidēs 300 000 MWh elektrības ražošanu degslānekļa stacijās, lai tās nebūtu jāslēdz un varētu saglabāties kā rezerves ražošanas jaudas, tas varētu maksāt apmēram 20 miljonus eiro gadā. Taču šī situācija liek meklēt alternatīvas.
Kalemets stāsta, ka "Fermi Energia" izvirzījusi mērķi uzbūvēt kopumā četrus kodolreaktorus ar elektrības ģenerēšanas jaudu 1200 MW, turklāt ražošanas procesā iegūtais siltums apsildīšot vairākas Igaunijas pilsētas. Katra reaktora izmaksas varētu būt viens miljards eiro, pirmajam no tiem būtu jābūt gatavam 2031. gadā, un pēc pārbaužu iziešanas tas varētu sākt darbu elektroenerģijas tirgū 2032. gadā, tātad pēc desmit gadiem. Galīgā atomelektrostacijas būves vieta vēl nav izvēlēta, taču kā ticamākā vieta pirmajam no tiem tiek minēts Aidu-Līvas ciems Liganuzes pašvaldībā.
Jebkurā gadījumā – drošības prasības nosakot, ka atomreaktors nedrīkst atrasties tuvāk par 70 km no Krievijas robežas, savukārt tieši Igaunijas ziemeļos un rietumos atrodas nepieciešamie ūdens avoti reaktora dzesēšanai.
Bez tam tieši šajos reģionos dzīvo slēgšanai paredzēto degslānekļa TEC darbinieki, reaktora būve, darbināšana un apkalpošana radīšot gan jaunas darba vietas reģionā, gan arī apsildīs pilsētas pēc Narvas un Balti TEC slēgšanas. Jāsaka, ka gan K. Kalemets, gan parlamenta deputāts M. Kadastiks ir visai pārliecināti, ka nākamā gada sākumā Igaunijas parlaments dos zaļo gaismu atomenerģētikas attīstībai kaimiņvalstī.
Igaunijas atomenerģētikas entuziastiem ir jau gatavas atbildes uz visiem jautājumiem. Tā, piemēram, M. Kadastiks ir pārliecināts, ka atomelektrostacijai nepieciešamo normatīvo aktu paketi Igaunija spēšot gatavot triju četru gadu laikā, pateicoties gan Starptautiskās atomenerģētikas aģentūras rekomendācijām šajā jomā, gan citās valstīs uzkrātajai pieredzei. Savukārt K. Kalemets domā, ka viedoklis par attiecīgi sagatavota darbaspēka trūkumu esot pārspēlēts. "Atomreaktors nav zinātniskās pētniecības iestāde, tur nestrādās neviens kodolenerģētikas profesors," viņš saka. "Patiesību sakot, katrā maiņā, un tādu būs trīs, ir nepieciešami tikai divi cilvēki, kas izprot kodolreaktora darbību un vada to. Visi pārējie maiņas darbinieki, apmēram 30, ir vai nu inženieri, kuru izglītībai nav nekāda sakara ar kodolenerģētiku, vai parasti darbinieki."
Elektrības cenu pretrunas
Jautājums par to, vai Latvijas elektrobilancē papildus esošajām HES, TEC un daudzajiem pieteiktajiem saules parkiem un vēja parkiem ir vēl vieta arī atomelektrostacijai, ir nevis par to, cik Latvijai ir elektrības, bet gan par to, cik daudz ir lētas elektrības. "Visi ir gatavi ražot par cenu 200 eiro par megavatstundu, patērētāji negrib tādu pirkt, lai gan tieši tāda bijusi vidējā elektrības cena pērn," turpina Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska. "Domājot par nākotni, Latvijai būs daudz lēti pieejamas vēja enerģijas, jo mums ir zems iedzīvotāju blīvums un daudz vietas vēja parkiem. Attiecīgi – vēja enerģiju Latvija spēs ražot lētāk nekā citas valstis, tā ir mūsu priekšrocība, un šajā jomā mēs varam nopelnīt, eksportējot uz Centrāleiropu, kur veidojas jaudu deficīts."
Atbilde uz to, vai šajā bilancē ir vieta arī atomenerģētikai, ir šādi ražotas elektroenerģijas cenā. Šis jautājums pagaidām ir neatbildēts, jo neviena mazā modulārā atomelektrostacija vēl nav uzbūvēta, pirmā būs gatava šīs desmitgades beigās. Saskaņā ar L. Kurevskas rīcībā esošo informāciju pirmajā uzbūvētajā modulārajā AES prognozējamā elektrības cena būšot ap 150 eiro/MWh, un par šādu cenu elektrība Latvijai neesot vajadzīga.
"Ja skatos uz šobrīd izbūvēto vai būvniecības procesā esošo AES ražotās elektrības cenu, tad tie ir nevis solītie 50–60 eiro/MWh, bet gan 150–160 eiro/MWh.
Ja pierādīsies, ka ir iespējams uzbūvēt atomelektrostaciju, kas ražo elektrību par ļoti konkurētspējīgo pirmo cenu, tad šis projekts var būt Latvijai interesants, bet, ja par otro, tas mūs neinteresē. Nākamajā desmitgadē kļūs skaidrs, kas notiek ar ūdeņraža izmantošanu enerģētikā, un tad būs jāsalīdzina, kurš attīstības virziens ir perspektīvāks," viņa saka.
Patiesā modulāro AES ražotās enerģijas cena nav vienkāršs jautājums, jo, uzdodot šo pašu jautājumu – par elektroenerģijas cenām – Igaunijas "Fermi Energia" valdes priekšsēdētājam Kalevam Kalemetam, viņš ir pārsteigts par Kurevskas minētajiem skaitļiem. "Kanādas atomelektrostacija ražo elektrību par apmēram 89 Kanādas dolāriem par megavatstundu, Somijas "Olkiluoto" atomreaktorā cena ir tāda pati, un arī "Fermi Energia" iecerētā mazā modulārā atomelektrostacija orientējas uz vidējo cenu 65 eiro/MWh. Trīs reizes lielāka elektrības cena atomelektrostacijās, kuru min Latvijas KEM, ir kaut kāds pārpratums," viņš brīnās.
Degviela un zaļie
Kodoldegvielai "Fermi Energia" plāno pirkt urānu Kanādā, bagātināt to Francijā, un līdz darbam vajadzīgajam kodoldegvielas granulu stāvoklim to sagatavos reaktora piegādātājs – uzņēmums "Hitachi GE". Savukārt uz jautājumu, kur Igaunija glabās kodolatkritumus, atbilde ir ļoti vienkārša. K. Kalemets uzskata, ka Igaunijas ģeoloģiskā uzbūve ir ļoti līdzīga Somijai un Zviedrijai, kas savus kodolatkritumus šobrīd noglabā dziļi klintīs. Viņš uzskata, ka tas būtu arī Igaunijai vispiemērotākais risinājums un kodolatkritumi nekur nebūšot jāeksportē.
Atbildot uz daudzās valstīs izplatītajām bažām par kodolenerģētiku un zaļo partiju pretestību šādiem projektiem, viņš aicina tos uz atbildīgāku pozīciju. "Atjaunojamo resursu enerģētika nekad nespēs nodrošināt ekonomikas sekmīgai funkcionēšanai nepieciešamo elektrības cenu stabilitāti. Zaļajiem, kad tie protestē, vajadzētu domāt arī par atbildību sabiedrības, patērētāju un nākotnes priekšā. Un nākotne meklējama atjaunojamo resursu apvienojumā ar kodolenerģiju," viņš ir pārliecināts.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
