4.4 °C
Lai gan šobrīd neviens īsti neņemas prognozēt tālāko notikumu attīstību Sīrijā, tomēr Bašara Asada režīma krišana tiek vērtēta kā trieciens Krievijai. Vladimirs Putins pēdējos gados ir bijis tuvākais Asada sabiedrotais un balsts, un tieši uz Maskavu tagad arī aizbēdzis gāztais Sīrijas diktators. Faktiski Asads atkārtojis bijušā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča scenāriju, tomēr Sīrijas gadījumā Kremļa propagandu nebūt nav piepildījušas naidīgas publikācijas par "fašistisko huntu" Damaskā, Rietumu ielikteņiem vai tamlīdzīgi.
Kopējais tonis ir diezgan piesardzīgs, vienlaikus propagandisti centušies pasniegt, ka tas neesot Krievijas zaudējums, jo mērķus Sīrijā Putins jau sasniedzis un vispār esot vairāk jādomā pašiem par sevi, nevis palīdzību kādam citam, lai cik liels draugs tas būtu.
"Humānie apsvērumi"
Putins skaļi izziņoja par iesaistīšanos Sīrijas konfliktā 2015. gadā, tobrīd tur jau četrus gadus plosījās pilsoņu karš, kurā bija iesaistīti dažādi vietējie grupējumi un savas īpašas intereses bija apkārtējām reģiona valstīm.
Vērienīgais militārais atbalsts no Krievijas ļāva saglabāt varu un gūt pārsvaru Bašaram Asadam,
savukārt Putinam tā bija iespēja ne vien vairot ietekmi Tuvajos Austrumos, bet pēc Krimas aneksijas un izvērstās agresijas Austrumukrainā mēģināt pārslēgt starptautisko uzmanību uz citām tēmām. Asads šajos gados ir daudzkārt apliecinājis savu lojalitāti Kremlim, tajā skaitā paužot atbalstu pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Apmeklējot Maskavu 2023. gadā, viņš runāja atbilstoši Kremļa politiskajiem vēstījumiem: "Šī ir mana pirmā vizīte pēc specoperācijas sākuma Ukrainā, un es gribu uzsvērt – mēs atbalstām jūsu cīņu gan ar neonacistiem, gan vecajiem nacistiem, kuriem palīdz Rietumi."
Pašlaik Asada aizstāvībā Kremlis vairs nav īpaši aktīvs, izplatīts vien formāls paziņojums, ka patvērums piešķirts, "vadoties no humāniem apsvērumiem", un Sīrijā esot "nepieciešams atjaunot sarunu procesu ANO uzraudzībā", ziņo aģentūra TASS. Tajā pašā laikā, atsaucoties uz neoficiāliem avotiem,
Krievijas medijos tika ziņots, ka "Krievijas oficiālās amatpersonas kontaktējas ar bruņotās Sīrijas opozīcijas pārstāvjiem, kuras līderi garantējuši Krievijas militāro bāzu un diplomātisko pārstāvniecību drošību Sīrijas teritorijā",
esot izteikta cerība uz "politiskā dialoga turpināšanu".
Visi staigājot ar ieročiem
Kremļa propagandā var redzēt divas atšķirīgas, taču savstarpēji neizslēdzošas pieejas, stāstot par Sīrijas notikumiem. Pirmā ir situācijas dramatizēšana, jo tas, ka uzvaru guvusi režīma opozīcija, nozīmējot "traģēdiju visiem", tiek citēts Krievijas Federācijas padomes starptautisko lietu komitejas vadītājs Konstantīns Kosačevs. Pilsoņu karš tikai iešot plašumā, jo tur esot pārāk daudz grupējumu un atšķirīgu interešu, taču Krievijai tagad galvenais esot nodrošināt savu tautiešu drošību, bet "sīrieši lai paši tiek galā".
Līdzīgi izteicies arī Valsts domes starptautisko lietu komitejas vadītājs Leonīds Sluckis – Asads esot gāzts, izmantojot "ekstrēmistiskus spēkus" (no teiktā it kā izriet, ka gāzēji nav paši sīrieši), un Sīrija "piedzīvo sarežģītu un traģisku periodu". Savukārt vēl cits
Federācijas padomes pārstāvis Aleksejs Puškovs apgalvojis, ka daļā Sīrijas jau esot ieviests šariata likums, Centrālā banka esot izlaupīta, pa ielām visi staigājot ar ieročiem un sākušās publiskas nāves sodu izpildes.
Nevienu no šiem apgalvojumiem ar faktiem apstiprināt pašlaik nav iespējams, taču ne jau patiesības noskaidrošana ir šo paziņojumu mērķis.
Cenšas iestāstīt, ka Krievija uzvarējusi
Taču paralēli šai dramatizācijai ir arī otrs virziens, kurā Sīrijas notikumus mēģināts pasniegt, ja ne gluži kā Krievijas panākumu, tad normālu notikumu attīstību, kam Maskava sen esot bijusi gatava. Visspilgtāk tas parādās vietnē "RIA Novosti" publicētajā rakstā, kura autore ir labi zināmā Latvijas neatkarības pretinieka, padomju pulkveža Viktora Alkšņa meita Irina Alksne. Raksts saucas "Sīrija kritusi. Krieviju gaida smagi lēmumi", tomēr tā galvenais mērķis ir pateikt, ka Sīrija Maskavai vairs nav tik vajadzīga.
"Galvenais, kas jāsaprot: tā ārpolitikas lappuse, kad lēmumi tika pieņemti, vadoties no ideoloģiskiem un sentimentāliem apsvērumiem, ir uz visiem laikiem pāršķirta. Krievija tagad darbosies izteikti pragmatiski,
orientējoties tikai pati uz savām prioritātēm. (..) Mūsu valsts vairs neuzņemsies atbildību par svešiem likteņiem," raksta autore. Teiktais gan nonāk pretrunā ar tālāk rakstīto, kur apgalvots, ka arī Sīrijā Kremlis ne tik daudz palīdzējis Asadam, cik risinājis pats savus uzdevumus. Esot vajadzējis cīnīties ar ISIS, lai tā caur Centrālāzijas valstīm neizplata savu ietekmi arī Krievijā. "Tad mums tagad nāktos cīnīties ar teroristiem divos virzienos," piemetina Alksne (otrs virziens viņas traktējumā ir karš Ukrainā, kas te, kā jau Krievijā pieņemts, netiek saukts par karu). Līdzdalība Sīrijā esot ļāvusi Krievijai nostiprināt savu ietekmi reģionā un devusi "unikālu pieredzi mūsu bruņotajiem spēkiem". Tāpat neesot ļauts Sīrijas resursus izmantot savās interesēs pret Krieviju. "Ar Sīrijas operāciju Krievija uzvarēja Rietumus gandrīz desmit gadus, un pa šo laiku pasaule ir strauji mainījusies – Rietumi vairs nav tie, kas bija 2015. gadā." Vieni vienīgi ieguvumi, un vienīgā problēma esot – kas tagad notikšot ar Krievijas militārajām bāzēm, taču Maskavai joprojām esot labas iespējas pavērst Sīrijā notiekošo sev par labu.
Bet kāpēc vispār šāds raksts par Krievijas uzvaru situācijā, kad, kā noprotams, tā ir bijis nepieciešams, lai mīkstinātu neapmierinātību, kas parādījušās tā dēvētajā "Z-blogeru" vidē, kur Sīrijas notikumi uztverti kā Kremļa izgāšanās un trieciens Krievijas varenībai. "Kolosāla ģeopolitiskā sakāve," Sīrijā notiekošo raksturojis "Telegram" kanāls "Vojennij osvedomitelj", "tas viss mums dārgi maksās gan no politiskā, gan militārā viedokļa." Jāpiebilst, ka šajā vidē jau sen briest neapmierinātība gan ar politisko lēmumu pieņēmējiem, gan armijas vadību.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".
