Anna Klēšmite-Blūma ir sertificēta anestezioloģe un reanimatoloģe Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Viņa strādā arī Rīgas Stradiņa universitātes Klīnisko prasmju un medicīnas tehnoloģiju katedrā un māca studentus.
Anna bez šiem tiešajiem pienākumiem aktīvi darbojas Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdē un pagājušā gada rudenī tika ievēlēta arī Eiropas Jauno ārstu asociācijas valdē, kur viņai, sākot no šī gada janvāra, ir piešķirts mandāts uz diviem gadiem. Anna kā Latvijas jauno ārstu pārstāve kovida pandēmijas laikā un arī vēlāk aktīvi iesaistījās Eiropas Jauno ārstu asociācijas augstākās lēmējinstitūcijas Ģenerālās asamblejas organizētajos pasākumos, tostarp 2023. gadā pirmo reizi rīkoja asamblejas sanāksmi Latvijā. Tas tika novērtēts, un viņu uzaicināja balotēties starptautiskās jauno ārstu organizācijas administratīvā valdes locekļa amatā. Anna atbild par iekšējo komunikāciju starp dalībvalstīm, veido asociācijas laikrakstu un, kā pati saka, varot brīvi darboties, ņemot vērā jauno ārstu interešu loku.
Kuri patlaban ir būtiskākie jautājumi, kas nonākuši jūsu kā Eiropas Jauno ārstu asociācijas valdes pārstāves uzmanības centrā?
A. Klēšmite-Blūma: Gada sākumā valdē izstrādājām stratēģiju diviem gadiem, un viens no maniem stratēģiskajiem uzdevumiem ir saistīts ar jauno ārstu piespiedu jeb obligāto nodarbinātību, kas skar arī Latviju. Pētīju šo fenomenu Eiropā, un ziņojums "From Mandate to Motivation" tika publiskots vasaras izskaņā.
Tikai trīs Eiropas Savienības valstīs ir ieviesta obligātā nodarbinātība pēc rezidentūras – ne tikai Latvijā, bet arī Slovēnijā un Horvātijā.
Tas nozīmē, ka pēc rezidentūras pabeigšanas trīs gadi piecu gadu laikā ir jānostrādā ar pilnu darba slodzi kādā no valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādēm. To šobrīd noteic Ministru kabineta noteikumi, tomēr nav ņemts vērā, ka arī privātās ārstniecības iestādes nodrošina lielu daļu valsts apmaksāto ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu. Latvijas Jauno ārstu asociācija jau vairākus gadus aktualizē šo jautājumu un cenšas panākt, lai tiktu ievērotas jauno ārstu intereses. Mēs esam tikuši tik tālu, ka šī gada laikā Veselības ministrija pieteicās Inovāciju laboratorijas sprintā Valsts kancelejas projektam, lai rastu risinājumus, kādā veidā, neizmantojot piespiedu variantus, jaunos speciālistus varētu piesaistīt valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu sniegšanai.
Vai nav tā, ka obligātā atstrādāšana ir saistīta ar to, ka Latvijas slimnīcās trūkst ārstu, nerunājot par medicīnas māsām, kuru deficīts ir katastrofāls?
Piekrītu, ka tas ir iemesls, kāpēc Veselības ministrija nevēlas atteikties no šīs prasības. Tomēr risinājums nav tālredzīgs. Galvenais mērķis ir piesaistīt ārstus nozarei, bet Latvijā un arī citās Eiropas valstīs nav datu, kas apstiprinātu, ka obligātā piesaistes metode strādā un dod pozitīvu rezultātu ilgtermiņā. No Latvijas jauno ārstu ikgadējām aptaujām ir redzams, ka desmit procenti medicīnas studentu izvēlas savu nākotni saistīt ar darbu ārzemēs, un kā viens no iemesliem tiek minēti obligātie trīs gadi, kuri piespiedu kārtā ir jānostrādā kādā valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādē.
Ja ārsts aiziet projām ātrāk, tad ir jāatmaksā valsts budžeta līdzekļi, kas ir ieguldīti rezidentūrā, – administratīvās izmaksas – vidēji tie ir pieci tūkstoši eiro gadā.
Arī Slovēnijā un Horvātijā ir līdzīgs princips – arī tur ministrijā valda uzskats, ka ieviestā sistēma palīdzot noturēt nozarē darbiniekus, kaut gan tam nav pierādījumu.
Kura no valstīm ir kā paraugs tam, kā jaunie speciālisti tiek piesaistīti darba vietām?
Nesen atgriezos no Eiropas Jauno ārstu asociācijas un Pasaules Veselības organizācijas akadēmijas, kur runājām par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, izaicinājumiem, kvalitatīvu aprūpi, lai pacients pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties savā ikdienā, kā arī dažādo medicīnas darbinieku paaudžu vērtībām, kas atšķiras. Viena no tēmām, kas tika aktualizēta, bija darbaspēka trūkums. Eiropas Komisija prognozē, ka līdz 2030. gadam Eiropas Savienībā trūks vairāk nekā miljons medicīnas darbinieku. Es neesmu pētījusi, kura valsts būtu kā paraugs, bet zinu, kā valstis cenšas risināt darbaspēka problēmu.