12.3 °C
Aizvadīts 2024. gada Eiropas čempionāts futbolā. Mēnesi ilgi sporta svētki, kam līdzi sekoja simtiem miljonu cilvēku Eiropā un aiz tās robežām.
Mazliet žēl Vācijas, kas uzņēma šo čempionātu un tomēr bija spiesta izstāties jau ceturtdaļfinālā. Vienīgais mierinājums ir tas, ka vāciešiem nācās piekāpties nākamajiem čempioniem spāņiem. Futbolā dzimusi jauna superzvaigzne – spānis Lamins Jamals, kuram čempionāta laikā apritēja septiņpadsmit gadu. Manuprāt, viņa vārti pusfināla spēlē ar Franciju bija paši skaistākie šajā čempionātā. Barselonā dzimušais Jamals ir imigrants otrajā paaudzē – viņa tēvs nāk no Marokas, māte – no Ekvatoriālās Gvinejas. Trenēties sācis četru (!) gadu vecumā. Vēl viens apliecinājums tam, ka ar īpašu gēnu kombināciju futbolā vien nepietiek. Lai kļūtu par zvaigzni, nepieciešams arī ilgs un smags darbs.
Futbola līdzjutējiem dažkārt tiek piedēvēti izteikti labēji, pret imigrantiem vērsti politiskie uzskati. Tomēr nepavisam nav skaidrs, vai tas darbojas arī futbolā. Šā čempionāta laikā Francijā notika parlamenta vēlēšanas. Tajās vēl nebijušus panākumus guva labēji orientētā partija "Nacionālā apvienība", kas iestājas pret imigrāciju. Vienlaikus daudzi "Nacionālās apvienības" vēlētāji fano par savas valsts futbola izlasi, lai gan tieši Francijas izlases rindās šajā čempionātā bija visvairāk spēlētāju, kuru ādas krāsa liecināja par aizjūras izcelsmi. Tiec nu gudrs! Paradoksāli, bet no visām astoņām komandām, kas iekļuva ceturtdaļfinālā (Spānija, Vācija, Portugāle, Francija, Nīderlande, Turcija, Anglija, Šveice), "visbaltākā" bija Turcija. Šajā komandā nebija neviena spēlētāja ar tumšu ādu. Vēl viens uzskatāms apliecinājums tam, ka Turcija tomēr nav Eiropa. Čempionāta laikā tieši Turcijas komandas futbolistiem un turku līdzjutējiem tika pārmesta labēju, pat ekstrēmistisku uzskatu paušana gan spēļu laikā, gan fanu zonās un ielu gājienos. Mediju un politiķu uzmanības lokā nokļuva īpašs žests, pirkstu salikums "klusējošā lapsa" jeb "vilka sveiciens", ko pēc diviem gūtiem vārtiem spēlē ar Austriju parādīja Turcijas izlases spēlētājs Merihs Demirals. "Vilka sveiciens" tiek asociēts ar turku nacionālismu, pantjurkisma ideoloģiju un labējo organizāciju "Pelēkie vilki". Šā iemesla dēļ simbols ir aizliegts, piemēram, Francijā un Austrijā. Bet ne Vācijā, kur notika Eiropas čempionāta spēles! Tāpēc īsti nav skaidrs, kāpēc UEFA izlēma diskvalificēt Demiralu uz divām spēlēm.
Negaidītus un absurdus pārmetumus šā čempionāta laikā izpelnījās arī Vācijas izlase. Politiskās izglītības centrāle, kas ir Vācijas Iekšlietu ministrijas pakļautībā esoša valsts iestāde, publicēja cilvēktiesību aktīvistes Susannas Siegertas sagatavotu video "Politiku ārā no stadioniem!". Tajā autore apgalvo, ka pašreizējā Vācijas labējo partiju popularitātes pieaugumā esot vainojams futbols. Konkrētāk – 2006. gada pasaules čempionāts futbolā, kas arī notika Vācijā.
Ar to arī viss esot sācies – šī publiskā eiforija par Vācijas izlasi, kaitīgais futbola patriotisms, pārpildītās fanu zonas, valsts karogu jūra, lepošanās ar Vācijas simboliem utt.
Komentārs sacēla milzīgu sašutuma vētru un pēc dažām dienām tika izņemts no sociālajiem tīkliem. Sekoja amatpersonu atvainošanās, bet labēji orientētajos medijos izskanēja prasība pārtraukt valsts budžeta finansējumu Politiskās izglītības centrālei. Man tas atgādina peripetijas ap Latvijas sabiedrisko mediju portāla saražoto "cūku komiksu", kurā tika apņirgti ukraiņu karavīri.
Bet atgriezīsimies pie futbola. Izrādās, Politiskās izglītības centrālei par šo spēli ir īpaša interese. 2023. gada augustā tās izdotajā jauniešu žurnālā "Fluter" parādījās kreisās žurnālistes Lenas Boinkeres futbolam veltīta apcere "Sistēmiskā problēma". Izrādās, futbols esot binārs, hierarhisks un autoritārs, kurā panākumus gūst stiprākais. Boinkere raksta: "Futbola noteikumi ir kaut kas vairāk nekā tikai tehniskas normas – tajos atspoguļojas mūsu sabiedrības patriarhālās un kapitālistiskās struktūras. Futbols ir sacensība, kurā koncentrējas uz uzvaru, kas ir individuālo panākumu summa. Atzinība pienākas tam, kurš spēj parādīt labāko sniegumu. Šajā vīrišķajā pasaulē neiederas kvīri, sievietes un personas ar īpašām vajadzībām." Tas esot jāmaina! Līdzšinējā binaritāte, kurā divas komandas cīnās par mērķi, tātad par uzvaru, esot jāaizstāj ar spēli, kurā galvenais esot piedalīšanās un iekļaušana. Spēlēt vajadzētu jauktām sieviešu – vīriešu komandām, divu vārtu vietā laukumā jānovieto trīs vai pat četri utt.
Par to visu varētu pasmaidīt. Diemžēl šie uzskati atspoguļo cilvēku domāšanas veidu modernajā sabiedrībā, kurā process, pati piedalīšanās ir svarīgāka par rezultātu. Un tad nav ko brīnīties, piemēram, par muļļāšanos ap "Rail Baltica". Var gadiem ilgi apgūt naudu, stāstīt pasakas, radīt vizualizācijas ar nākotnes stacijām un beigās konstatēt, ka izkalts čiks. Tāpēc spēle, kurā 90 minūtēs tiek sasniegts rezultāts un noskaidrots labākais, tukšmuldēšanas čempioniem ir kā dadzis acī. Nekaunīga provokācija, kurai nav vietas gaišajā, progresīvajā pasaulē.
