No arhīva: Mani pašu uz skatuves sasmīdināt nevar! Gunāram Placēnam — 90

“Mēs jūs pieņemsim siltumnīcā,” teic leģendārā aktiera Gunāra Placēna dzīvesbiedre Ruta Bāgante viņu Zvejniekciema “Pekstiņu” sētsvidū.

Raksta pirmpublikācija 2017. gada augusta žurnālā "Mājas Viesis". 

Uz pieņemšanu siltumnīcā


"Mēs jūs pieņemsim siltumnīcā," teic leģendārā aktiera Gunāra Placēna dzīvesbiedre Ruta Bāgante viņu Zvejniekciema "Pekstiņu" sētsvidū. Ievelku elpu – pie Placēniem jābūt gatavam uz visu. Un atklājas, ka mazdārziņiem tradicionālajā stikla būvē… uz grīdas izklāts tepiķis, mīksts dīvāns, galdiņš stilīgām kājām, puķu pods, raibi spilventiņi un stūrī pat vanna. Mēs to saucam par lustūzi-lūztūzi, paskaidro Ruta. Kā jau nojaušat, vārdu spēle, cilvēki mēdz lustēties un pēc tam daži, kā tautā saka, arī nolūzt. Agrāk te auguši tomāti un gurķi, taču biežās laistīšanas dēļ saimnieki no mājas nav varējuši nekur aizbraukt, un viengad raža padevusies tik branga, ka nav bijis kur likt. Nācies atdot uz laukiem radiniekiem, kam pulka mājdzīvnieku. Gunārs nodomājis: vai man jāziedo savs atvaļinājums, lai barotu govi ar gurķiem?


Gunārs Placēns ir vecākais spēlējošais aktieris Latvijā. 31. augustā viņam būs apaļi deviņdesmit gadi. Teātrī aizvadītas 67 sezonas, nospēlētas vairāk nekā 140 lomas, vairāki simti izrāžu. Viņš spēlējis latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu, kam bijis pat līdzīgs, Domu Heromo R. Šeridana "Atjautīgajā auklē", doktoru Vatsonu A. Konana-Doila "Šerlokā Holmsā", bijis Edgars Blaumaņa "Ugunī", Krustiņš "Pazudušajā dēlā", azerbaidžāņu filmā "Tava pirmā stunda" tēlojis īstenu latvieti Uldi, brīvdabas izrādē "Vella kalpi" – Rīgas mēru, ko slavenajā tāda paša nosaukuma filmā atveidoja Ēvalds Valters, un brīvdabas izrādē "Tās dullās Paulīnes dēļ" savukārt fotogrāfu, ko filmā spēlēja Valters. Uz skatuves Gunārs iejuties gan slavenā Čaplina, gan Pavaroti lomās. Televīzijas filmā bijis komponists Šūberts. Starp citu, Gunāram patīk vācu mūzika, bet, klausoties latviešu jaunajos dziedātājos, kuri dzied pašu sacerētas dziesmas, dažkārt griboties pavaicāt – ei, nez vai tu pats otrreiz to pašu dziesmu varētu nodziedāt? Auss taču jūt, ir vai nav tīkami. "Šerloka Holmsa" "Oldvāverlī" Gunārs vēl tagad var uzraut itin braši. Kinostudijā "Mosfiļm" viņš filmējās kopā ar slaveno Sergeju Bondarčuku un Irinu Skobcevu filmā "Doktora Īvensa klusēšana" un savām acīm redzējis, kā vajag uzvesties "lieliem māksliniekiem". 


Gunārs Placēns. 

Foto: Publicitātes (Egona Keras foto)

Astoņdesmito gadu bērni Placēnu joprojām atcerēsies kā televīzijas Mēnestiņu un Rūķi Čammu spilgti dzeltenā kreklā ar raibi sarkanīgu šlipsīti. Kurš karavīrs negrib kļūt par ģenerāli? Šo slaveno teicienu zinām visi. Bet Gunārs ar savu darbu, šajā gadījumā lomām, no zaldāta, krietnā kareivja Šveika uzdienējis ne vien līdz ģenerālim, bet pat Austrijas ķeizaram Francim Jozefam I.


Dailes teātris Gunāram Placēnam visu mūžu bijis vienīgais. Par nožēlošanu, aktieris negaidīti piebilst. Tagad aktieri staigā no viena teātra uz otru tāpat kā deputāti pa partijām. Runājot par pirmajiem, visnotaļ interesanti, jo agrākos laikos tādu iespēju nebija. 


Divi pieminekļi – Šveicē un Briselē


Briselē Servantesa nemirstīgajiem varoņiem Sančo Pansam un Donam Kihotam ir uzcelts piemineklis. Ar savu aktiera darbu Sančo Pansas tēlam pieminekli uzcēlis arī Placēns. "Zirga Donam Kihotam Dailes teātrī, protams, nebija," atceras mākslinieks, "režisors Kārlis Auškāps izdomāja izmantot ķerru... Grūti, slapjām mugurām ņēmāmies... bet nu izrāde ir ierakstīta un glabājas diskā."


Pirms pāris gadiem braucot ceļojumā ar savu mašīnu uz Šveici, Placēnu pārim netīšām līdzi bija paķērušās bildes no Dailes teātra izrādes "Šerloks Holmss" ar Gunāru Doktora Vatsona lomā. Šveicē, Meiringenā, Holmsa muzejā tās ieraugot, darbinieki bija stāvā sajūsmā. Placēni muzejā tika ielaisti par baltu velti. "Ieejas karti" – līdzpaņemtās bildes – gan nācās atstāt muzejam mūžīgā glabāšanā. Toties pašam Gunāram nu mājās ir foto, kur viņš redzams, Holmsa pieminekli mīļi apkampis.


Bet Placēna lomu loma, protams, ir Šveiks. Starp citu, krietnajam kareivim Dailes teātrī bija divi dublanti. Sākumā teātris vairāk uzticējās Eduardam Pāvulam no Dailes studijas nekā Teātra institūta studentam Gunāram Placēnam. Pāvuls pat bija aiz ausīm pielipinājis kinostudijā izgatavotus tādus kā klamburus, lai smieklīgāk. Pieņemšanas izrādē toreizējam kultūras ministram Voldemāram Kalpiņam kaut kas nepatika. Smiļģis tūlīt iztapīgi: mums ir vēl otrs! Tā Placēns Šveiku nospēlēja 170 izrādes, bet bildē Dailes teātra skatlogā, toreiz vēl Lāčplēša ielā, tā arī nostāvēja tikai un vienīgi Eduarda Pāvula ģīmetne Šveika izskatā. Iespējams, Pāvuls tā kā vēl cerējis uz lomu, teātris vēl tā kā domājis, bet es, saka Gunārs, netiku cerējis, ka spēlēšu Romeo, kaut gan esmu bijis pat Rogožins Dostojevska "Idiotā" ar dunci un sveci rokā.


Mēs ar jums dejojām!


Patlaban Gunārs Placēns Dailes teātrī spēlē divās izrādēs. Reini Hānberga "Ērtas dzīvošanas mirklīšos", bet pirms tam izrāde "Pirmā grēka līcis" nospēlēta vairāk nekā 150 reizes. Pat nezinu, kāpēc tautai tā patīk, paši brīnāmies, bilst aktieris. Pēc izrādes publika tiek cienāta ar mazu graķīti, "vanaga aci", paštaisītu brūvējumu ar dzērvenīti iekšā. Šā darinājuma autors gan neesot atklājams. Reiz, kad Gunārs ar Rutu apmeklējuši tuvinieku atdusas vietas Meža kapos, kāda pretimnācēja sieviete iesaukusies – labdien, māksliniek, mēs ar jums dejojām! Kur? Tajā pašā grēka līcī. Izrādē Gunāra oficiālā partnere bija Venta Vecumniece, bet finālā mākslinieki uzlaiž pa riņķim ar dāmām un kungiem no publikas. Tā teātris reizēm pārklājas ar dzīvi un otrādi. 


Gunārs Placēns. 

Foto: Valdis Ilzēns

Otra aktuālā izrāde ir K. Kizija "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Gunāram tur nopietni epizodiska loma... Izrādē ir aina, kur psihiatriskās slimnīcas pacienti balso par vai pret televīzijas skatīšanos. Lai nesanāktu pārskaitlis, ieviesa vēl vienu lomu – Pulkvedi. Un tā tika Placēnam. 


Nu diemžēl uz teātri jāiet arvien retāk, apmēram piecas reizes mēnesī, jo nāk klāt tik daudz jaunu izrāžu, ka nav kur ielikt iepriekšējās. "Arī jaunās nospēlē divas trīs reizes mēnesī, jo repertuārā visu laiku 15, 20 izrādes, nu kur lai tās saliek?" retoriski vaicā Gunārs Placēns. "Kāda jēga no joņošanas? Kādreiz vienu izrādi spēlēja piecdesmit, pat simt un trīssimt reižu, uzvedumiem bija ilgs mūžs…" Taču savā laikā arī Gunāram tas ritenis nemaz negriezās lēnāk. Bez teātra, televīzijas uzvedumiem un filmu lomām ar koncertuzvedumiem katru gadu desmitiem reižu apbraukāti visi Latvijas novadi.


Gaisā un ūdenī kaskadiera vietā


Gunārs bijis gan gaisā, gan ūdenī. Reiz iecienītajos Jūras svētkos Rīgā gaidīja augstu viesi – PSRS otro kosmonautu Pāvelu Popoviču. Gatavoja īpašu uzvedumu. Tā kā kosmonauti nedrīkst būt liela auguma, režisors Pēteris Pētersons izlēma, ka sudraboto kosmonauta kostīmu vilks mugurā Gunārs Placēns. Viņam būs jātraušas pa virvju kāpnēm lejā no helikoptera. Braukuši uz Spilvi patrenēties. Taču attapuši – no helikoptera spārnu radītā vēja varasvīriem vēl saskries pilna mute smiltīm, tāpēc iebraukuši jūrā ar baržu, un Placēns no helikoptera pa virvju kāpnēm laidies tajā. Cilvēki, to redzot, domāja – laikam montāža. Nekā nebija! Viss notika pa īstam. Gunārs vēl tagad kāpj uz mājas jumta paplēst par daudz saaugušos vīteņus un kokā putniem iekarināt būri. Bet toreiz pēc svinīgās nolaišanās kosmonauta izskatā pie vienas rokas Dailei Vijai Artmanei soļoja Popovičs, bet pie otras – Placēns. Reklāmās viņš spēlējis arī Neptūnu. Pirtī sasildīja, sakarsēja un ar žebērkli rokā laida āliņģī. Nevajag domāt, ka Gunārs satrenējies ziemas peldēm kā "ronis". Patiesībā viņam patīk siltums. Taču cilvēks ar raksturu var izdarīt ne to vien, saka aktieris. Kā atceras Ruta, viendien atskanējis vīra zvans no "Džimlai rūdi rallallā" filmēšanas laukuma: būšu mājās vēlu, bet nenobīsties, jo man ir zila acs un pārsists deguns. Filmā ir kadrs, kur viens no armijā dienēt aizgājušajiem pensionāriem atpaliek skrējienā un pakrīt guļam. Ar Placēnu tas notika pa īstam – skrēja pāri smilšu kāpai, kāja aizķērās aiz saknes, un Gunārs nevis krita, bet lidoja uz priekšu… Kinostudijas "Ļenfiļm" lentē "Cīrulītis" Gunārs spēlēja no aplenkuma izlauzušos vācu tankistu, kurš dzelzs briesmonī joņo pa pilsētu. Filmā bija iecerēts, ka kareivis, izlīdis no tanka caur apakšējo lūku, ieveļas putekļos… Placēnam gluži no rēcošā tanka jāizveļas nebija, viņu vien iekašņāja ceļmalā, kur tanks traucās garām pilnā gaitā par mata sprīdi no "vācu kareivja"...


Gunārs Placēns. 

Foto: Publicitātes (Egona Keras foto)

Gunārs Placēns ir piedalījies pirmajā tiešajā televīzijas pārraidē, spēlējot Hugo Diega (Edgars Liepiņš) draugu Žani Viepli pirmajā latviešu seriālā "Hugo Diegs brauc uz Pampāļiem". Daudzi televīzijas ieraksti izdzēsti, bet kā šie abi brauc uz Bambāļiem, vēl projām saglabāts. "Ierakstu ar Hugo Diegu un Žani Viepli man nav kauns skatīties vēl joprojām, jo tajā nekas netiek uzspēlēts, nav nekādas ķēmošanās, labāk mazāk nekā pārsālīts," saka Gunārs.



Tepat Zvejniekciemā netālu no "Pekstiņiem" atrodas arī Edgara Liepiņa māja. Bet ielu, kas nosaukta slavenā aktiera vārdā, braucot karietē, kuru vilka divi zirgi – viens balts un viens melns un vēl divi jātnieki katrā pusē –, atklāja neviens cits kā Gunārs Placēns un Skultes kaimiņienes aktrise Velta Skurstene un diriģente Māra Skride.


Bites dzēliens


"Pekstiņos" savulaik bijuši trīs bišu stropi. Vienreiz Ruta Gunāram izvilkusi 14 dzeloņus. Karsta diena, viņš līdz pusei pliks, bet svelmē arī bites kļūst nervozas. Kā joko Ruta, tās bijušas īpaši dullas sugas, Placēna trakās. Kad Gunārs svieda medu, Ruta, būdama pret bišu kodieniem alerģiska, labāk gājusi uz jūru. Pārnākot mājās, priekšā zīmīte: vēl nenāc, neesmu beidzis. Kā, zinot, ka Gunāram bites viena no kaislībām un tā nav savienojama ar viņas alerģiju, tomēr riskējusi saiet kopā? Ruta smej – par tādām lietām jau jūtu mulsumā nedomā! 


Bites ar laiku tika atdotas režisoram Jānim Cimmermanim uz Upesciemu. Bet, kā draugs par to atmaksāja, pat bail stāstīt. Viendien viņš zvana Gunāram – esot uzradies mecenāts, gribot pabalstīt vecos aktierus. Abi ar Cimmermani ieradušies, sākuši runāties, bet Rutai tā jocīgi – gan mecenāta nevīžīgais izskats, gan strupā valoda... Izklausās, vairāk naudu tā kā mango, nekā gatavs dot. Klusiņām vīrus pametusi, zvanījusi pašvaldības policijai. Tie varen priecīgi – šo "mecenātu" meklējuši jau labu laiku! Esot apšmaucis ne vienu vien. Tā "Pekstiņos" blēdim nekādi pekstiņi nesanāca. Policisti aizveda roku dzelžos. Bet Placēnu mājai tāds jancīgs nosaukums esot tādēļ, ka skaistos jau kaimiņi paņēmuši...


Ar gados jaunāko Rutu Bāganti Gunārs Placēns kopā jau divdesmit gadus. Kā pats joko, īsti normāli tas neesot. Pēc dzelteno mediju standartiem divas vai trīs reizes jau vajadzējis ziņot par šķiršanos.


Savstarpējās attiecības kļuvušas arvien pilnasinīgākas. Abiem saskanot, jo pēc dabas esot kā pretpoli. Ruta ceļas agri. Viņa jau iedzērusi kafiju, ielējusi pieniņu ezim, apravējusi aktinīdijas, kuru smaržā kaimiņu kaķi reibst kā nirvānā, nokrāsojusi vannas istabā caurules… Un tad mostas Gunārs. Ruta, viņš saka, talants desmitos vēl guļ! Tā kā krāsošanas darbi Rutai iet no rokas, viņa teic – mainīšot profesiju, bet Gunārs piebilst, lai paskatās krievu filmas, tur daudzas sievietes krāso un izskatās pietiekami kolorīti. Taču nekas nav ideāls. Gunārs reiz spēlējis šahu ar pašu Mihailu Tālu. Un "bērnu matu" lielmeistars viņam nav ielicis. Gunārs labprāt arī tagad uzspēlētu, bet tur jābūt diviem. Taču, izrādās, Ruta neatšķir bandinieku no dāmas.


Gunārs Placēns. 

Foto: Publicitātes (Egona Keras foto)

Kad dzīvesbiedre puspajokam ieminas, ka mainīšot profesiju, Gunārs pavisam nopietni – viņš arī mainītu, ja būtu iespējams. "Es būtu gribējis būt kolhoza priekšsēdētājs." Varbūt tāpēc, ka viņu vidū bija arī gudri vīri, varbūt tāpēc, ka Gunārā rūgtums par valstsvīru trūkumu, kas šodien Latvijā rūpētos par sabiedrības labumu vairāk nekā paši par sevi. Un es saprotu, kāpēc tā nepiepildītā sapņu loma aktierim bijusi īsts kolhoza priekšsēdētājs. Vismaz kino. Starp citu, no realitātes tālu tā lieta nemaz neesot bijusi.


1947. gadā, beidzis Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumu, braucis uz Aizputi apskatīties pirmo darbavietu. Bet nekur tālu neticis. Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā biļešu pārdošanas lodziņam priekšā slēģis. Rīgā viņam neviena – ne rada, ne drauga. Tā kā situācija traģikomiska, kioskniecei noprasījis, vai te nav kāda teātra skola? Bet sākums teātra lietai, protams, dziļāks. Gēnos no tēva un mātes. Gunāra Placēna tēvs Kārlis pagasta amatierteātrī izspēlējies visus žīdus Blaumaņa lugās, teātrī spēlējis arī tēva brālis Voldemārs, un, kā rakstīts skolotājas Marijas Šmites skaistā grāmatā "Sausnējas rīti" par Placēnu dzimto Sausnējas pagastu, teātri spēlējusi arī Gunāra mamma Kristīne, dzimusi Baltpurviņa. Viņas brālis rakstnieks Augusts Baltpurviņš nācis no Gaiziņkalna, kur reiz bijusi skaista tūristu mītne. Tur viesojies pats ārlietu ministrs Vilhelms Munters un citi augsti viesi. Kristīni Baltpurviņu platoniski mīlējis izcilais dārzkopis Pēteris Upītis. Fotografējis rozes un sūtījis viņai melnbaltas bildes, vienīgi viņam nepaticis, ka Gunārs kļuvis par aktieri, nevis izvēlējies ko nopietnāku. Mātes piemiņai no Dobeles atvestais baltais ceriņš pie "Pekstiņu" vārtiņiem tā arī nosaukts – par Kristīni Baltpurviņu. Gunāram ir dēls Edgars, studēts filozofs, bet nu jau arī pensijā. Dēlam ir kupla un talantīga ģimene, bet no paša dzimtas Gunārs palicis viens. Divus gadus vecākais brālis Ēvalds pazudis pēc kara, divus gadus jaunākā māsa Gaida mirusi pirms pāris gadiem. Gunārs bieži satiekas ar māsas Gaidas meitu Ligitu un viņas ģimeni.


Bet teātri Gunārs sācis spēlēt jau pamatskolā. Raiņa lugā "Ģirts Vilks" Gunārs spēlēja mežsarga dēlu, kas nejauši nodod partizānus. Tēvs puiku nošauj, bet mazais vēl pēdējā mirklī nočukstējis – sveicini māti… Visu nakti nāca raudiens pēc nospēlētās lomas, atceras Gunārs. 


Sumināts!


Placēna deviņdesmitā dzimšanas diena Dailes teātrī tiks svinēta 2. septembrī ar Hānberga "Ērtas dzīvošanas mirklīšiem". Bet balles vairs neesot tādas kā pirms gadu desmitiem. Agrāk svinēja tā, ka aktieru jubilejas varēja rādīt publikai par biļetēm un teātra kolēģi izpaust savu talantu visdažādākajos žanros. Vienā no apaļajām Placēna dzimšanas dienām pie viņa mājām daudzstāvu namā Purvciemā, kur pa ielu trolejbusi parasti nekursē, jo tas nemaz nav paredzēts, atvilkts 17. trolejbuss. Apkārtējie pie logiem vai mēmi. Tad trolejbuss tika aizvilkts līdz vadiem un varēja sākties svinīgais brauciens līdz Dailes teātrim, kur Gunāru sagaidījuši zaldāti no izrādes "Šveiks" skaistā ierindā! Citā jubilejā gaviļnieks vests uz Daili kabrioletā daiļu meiču ielenkumā un vakarā spēlējis Ostrovska "Ienesīgajā vietā". Laikrakstā "Literatūra un Māksla" uz vāka bijusi Placēna bilde. Pēteris Pētersons noteicis – johaidī, es jau tik daudz gadu teātrī, bet mana bilde uz vāka nekad nav bijusi! izrādē ir jautājums – kas šodien interesants? Gunārs pagriezis avīzi ar savu bildi pret skatītājiem, noteicis – eh, nekā interesanta! – un, saņurcītu saujā, iesviedis publikā. Un vēl kādā jubilejā "Pekstiņos" ieradies aktieris Leons Krivāns ar kundzi Gunu. Rokās rozes, taču viesis nevis sniedzis tās jubilāram, kā pieklātos, bet spraudis grieztos ziedus Placēnu rožu dobē, skaļā balsī dziedādams – svešā zemē stādu rozes...


Gunārs Placēns. 

Foto: Publicitātes (Egona Keras foto)

Miljonāri un reņģes


Gunārs Placēns pavisam nopietni saka – nez vai otrreiz ietu aktieros, jo tajā nabadzībā, kādā dzīvojis, salīdzinot kaut vai ar šolaiku skatuves māksliniekiem, otrreiz negribētos. Kolēģis, nu jau viņsaulē aizgājušais dailēnietis Valentīns Skulme, esot teicis: ja tu, Gunār, dzīvotu ārzemēs, sen būtu miljonārs!


Bet lielās valstis ir kā okeāni, kur katru pērli, lai cik tā mirdzoša, neieraudzīs. Nav tā kā Zvejniekciemā. Placēniem ļoti garšo reņģes. Ruta iebraukusi vienā bodē, otrā, nekur nav svaigu reņģu. Jautājusi pārdevējai – varbūt jūs varētu pateikt, kur es varētu nopirkt svaigas zivis? Rindā priekšā stāvošais kungs pagriezies pret Rutu un noprasījis: cik tu gribi? Vienai cepšanai... Brauc līdzi! Nupat iztīrījis svaigas reņģes, jāizņem tik no ledusskapja. Iedošot! Viņš taču Gunāru zinot.


Gunāru Placēnu pašu uz skatuves sasmīdināt nekad nevar. Lai smejas cilvēki zālē. Slavenais komiķis dzīvē mēdz būt visnotaļ nopietns. Ko vispār vērts uztvert nopietni? Visu dzīvi, viņš teic, vienīgi mēs paši to varam paregulēt uz komisko vai traģisko pusi. Sveicot savus jaunākos kolēģus nozīmīgās jubilejās, Gunārs beigās mēdz piebilst: lai tev laba veselība un ilgs mūžs – es tevi pagaidīšu!!! Bet skatītājiem – paldies par uzticību un teātra mīlestību.