12.3 °C
Vēstulē efeziešiem Dievs par ģimenes attiecībām saka: "Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas.
Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. – Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam." (6:1–4)
Pie teiktā nav ko piebilst vai atņemt. Ja kāda no pusēm nepilda šos iepriekš minētos principus, tad kārtība izjūk. Diemžēl mēs visi savos pusaudžu gados esam bijuši nepaklausīgi, katrs savā reizē un veidā.
Jaunība ir dulla, un tai nepastāv vārds "nē". Viss taču apkārt ir garlaicīgs. Vajag taču adrenalīnu. Viss neseni notikušais Lizumā apliecina, ka par sekām neviens nedomā. Lielība vienmēr lielāka par prātu.
Mans jaunības laiku kolēģis, praktiskās braukšanas instruktors, saviem apmācāmajiem vienmēr skaidroja – nav māka nospiest akselatora pedāli, bet gan novaldīt stūri. Cesvaines–Velēnas ceļa Lizuma posmā šim nepilngadīgajam stūrētājam, kur atļautais braukšanas ātrums 70 km/h, diemžēl, pēc izdzīvojušās meitenes stāsta, 130 km/h vairs nebija pa spēkam novaldīt stūri vai, kā tehniski pieņemts izteikties, šoferis zaudēja kontroli pār transporta līdzekli. Iznākums – auto "sameklēja" tuvāko koku. Triecienā jauniešiem pasažieriem tika lauzta spranda. Jā, Latvija ilgi nebija piedzīvojusi šādu traģēdiju, ja neskaita pirms 12 gadiem Latgales pusē, kad ziemas naktī iedzēris jaunietis iestūrēja upē braucamo un visi braucēji noslīka.
Par traģēdiju Lizumā ir diezgan pretrunīga un nepilnīga informācija. Taču medijos lasāms kādas citas meitenes Ksenijas un viņas mātes Kristīnes stāsts. Kristīne nebija ļāvusi Ksenijai palikt pēc pusnakts ar minēto kompāniju, kura vēlāk devās traģiskajā braucienā. Pēc tam mammai kopā ar četrpadsmitgadīgo Kseniju agrā rīta stundā bija jādodas uz notikuma vietu, lai atpazītu bojā gājušos.
Domāju, Ksenija visu mūžu novērtēs mātes bardzību.
Tāpat kā viņas brālis, kurš, jau būdams pilngadīgs, iedzēris savulaik ar auto no Lizuma esot devies pie draudzenes uz Valmieru. Mamma bijusi tik neatlaidīga, ka zvanījusi policijai, kas auto bija atradusi kādā Valmieras stāvlaukumā.
Man kā bijušajam pašvaldības darbiniekam gribas uzdot jautājumu par bojāgājušās jaunietes, kurai pēc nedēļas būtu izpildījušies pilni astoņpadsmit gadi, ģimeni. Viņai mājās palika trīsgadīga meitiņa. Tātad nepilngadīgā audzināja bērnu. Vai sociālais dienests iepriekš apsekoja šo jaunieti? Vai varbūt pēc teritoriālās reformas sociālais darbinieks atrodas tikai Gulbenē? Vēl pārdomas rada fakts, ka pirms traģēdijas iepriekšējā vakarā bērnu mātei izklaides bija tuvākas par meitiņas pieskatīšanu un vakara šūpuļdziesmu. Lai gan arī mūsdienās tā kļūst par retumu...
Varbūt lasītājs ievēroja, ka nekur nepieminu tēti, uz ko arī aicina Svētie Raksti. Šo personu visos atstāstos, kas pēc traģēdijas lasāmi medijos, nesastapu. Tātad mātes pleciem ir uzvelta arī tēva loma.
Patiešām šai simbiozei, kā rakstīts Bībelē, ir liela loma. Pietrūkstot tēva bardzībai un mātes mierinājumam, grūti gaidīt, ka sabiedrību kuplinās pilnvērtīga būtne. Taču Izglītības un zinātnes ministrija nodarbojas ar reformām, Labklājības ministrija, kā ar pensiju otro līmeni varētu stutēt valsts budžetu, bet ģimene un demogrāfija palikusi ārpus redzesloka.
