14.4 °C
"Izmaiņas slimnīcas vadībā izsit no ierindas ikvienu ārstu, kurš jūt līdzi savas ārstniecības iestādes attīstībai. Te strādājuši gan tādi vadītāji, kas slimnīcu vadījuši kā dzelzceļa depo, gan tādi, kas rīkojušies, it kā šeit būtu farmācijas uzņēmums,"
šādu viedokli pirms vairākiem gadiem man pauda Latvijas Universitātes profesors Valdis Pīrāgs, kurš vada Internās medicīnas klīniku Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Faktiski kopš tā laika nekas nav mainījies.
Oktobra beigās uzzinājām par kārtējo Stradiņa slimnīcas vadības nomaiņu – kapitāldaļu turētāja Veselības ministrija, tiklīdz amatā bija stājies veselības ministrs Hosams Abu Meri ("Jaunā Vienotība"), atlaida padomi un iecēla pagaidu padomi, kura bez ilgas un garas spriedelēšanas no amata atbrīvoja visus valdes locekļus.
Tajā skaitā valdes priekšsēdētāju Rinaldu Muciņu, kurš, kā izrādās, nav pamanījis, ka slimnīcai garām aizplūst miljoniem Eiropas Savienības fonda naudas, kas bija jāiegulda jaunā slimnīcas korpusa būvniecībā.
Vēl vairāk – slimnīcas ārsti īsi pirms Muciņa un viņa sabiedroto atlaišanas bija sarīkojuši plašu sapulci, kuras galvenais jautājums bija par slimnīcas vadības nespēju komunicēt ar savu darba kolektīvu. Pagaidu padomes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs to raksturoja kā ārkārtēju, viņa praksē līdz šim nebijušu situāciju. Arī "Latvijas Avīze" par to ir rakstījusi, piemēram, atspoguļojot nejēdzības Neatliekamās medicīnas centrā, kur Muciņš, atriebdamies četriem mediķiem, kuri cēla iebildumus par slikto darba organizāciju šajā struktūrā, ar rīkojumu pārcēla viņus uz citām slimnīcas nodaļām. Pat neuzskatot par vajadzību aci pret aci satikties ar pārceltajiem darbiniekiem, lai izskaidrotu šāda soļa nepieciešamību. Mediķiem nekas cits neatlika kā vērsties tiesā pret Stradiņa slimnīcu ar prasību atcelt prettiesisko rīkojumu. Patlaban notiek tiesas procesi, kuru varēja nebūt, ja ilggadējais valsts pārvaldes ierēdnis, kurš pirms trim gadiem pārņēma universitātes slimnīcas saimniecību, spētu aptvert, ka šis valsts uzņēmums ir augsta līmeņa medicīnas un zinātnes centrs, nevis vieta, kur nodarboties ar šādām lietām. Bet, ja atceramies, ka ne tik sen universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs bija nolēmis par lielākās medicīniskās iestādes stratēģisko attīstību rūpēties, vienlaikus risinot arī mežsaimniecības, medību un rekreācijas jautājumus citā lielā uzņēmumā, proti, "Latvijas valsts mežos" kā viens no padomes locekļiem, tad lieki būtu brīnīties par Muciņa rīkojumiem un darba stilu kopumā.
Var uzskatīt, ka šai valdei kopumā nepaveicās, jo, ja Veselības ministrija joprojām būtu uzticēta Līgai Meņģelsonei no "Apvienotā saraksta" un padomes vadība – "universālajam" Reinim Ceplim, kurš tiek pārvietots no vienas padomes uz otru, tad valde mierīgi varētu veģetēt tālāk.
Gan Ceplim, gan Meņģelsonei tā bija apmiglotas acis, ka patiesā aina tā arī netika ieraudzīta.
Nezinu, kā lai to nosauc – par smagu karmu, likteņa ironiju vai vienkārši prastu raušanos pie naudas siles (valdes priekšsēdētāja alga mēnesī sasniedz gandrīz deviņus tūkstošus eiro), kas liegusi Stradiņa slimnīcai tālredzīgus un godīgus vadītājus. Ja neskaita nesen iecelto pagaidu valdes priekšsēdētāju Lauri Vidzi, tad pēc gada, kad beigsies viņa pilnvaru laiks, būs jāmeklē nu jau pēc skaita devītais slimnīcas saimnieks kopš deviņdesmito gadu sākuma.
Savā laikā ar skandālu valdes priekšsēdētāja krēslu bija spiesta pamest Rūta Valtere, pret kuru bija sākts kriminālprocess par iespējama fiktīva līguma slēgšanu, lai Patentu valdē reģistrētu Stradiņa slimnīcas preču zīmes. Bet pirms tam Veselības ministrija nepagarināja līgumu ar valdes priekšsēdētāju Modri Dzenīti, jo toreizējai veselības ministrei Ingrīdai Circenei ("Vienotība") bija radušās šaubas, ka viņš nespējot kontrolēt finanšu plūsmas, ka esot neskaidrības ar naudas izlietojumu. Dzenītis gan bija pretējās domās.
Vēlāk slimnīcas stūre nonāca farmācijas biznesu pārzinošā Dina Šmita rokās, kurš nespēja izturēt pārmetumus par slimnīcas jaunā korpusa otrās kārtas būvniecības sadārdzinātajām izmaksām, tajā skaitā ļoti dārgajām flīzēm fasādē un citām ekstrām, kā arī nespēja sastrādāties ar toreizējo veselības ministru Gunti Belēviču. Slimnīcas valdē ar juridiski vienlīdzīgām lemšanas tiesībām bijusi arī Anda Čakša un Normunds Štāls. Čakša, kļūdama par veselības ministri, panāca, ka
Štālu, kuram bija jāuzrauga slimnīcas jaunā korpusa būvniecība, atbrīvoja no amata un, piesaistot būvniecības procesu pārzinātājus, ieguva aprēķinus, ka jaunā korpusa otro kārtu varot uzbūvēt par vismaz 60 miljoniem lētāk.
Jebkurām neskaidrām pārmaiņām līdzi nāk nestabilitāte. Bet stabilitāti visvairāk vēlas pacienti, kuriem nepieciešams uzstādīt diagnozi un veikt sarežģītu ārstēšanu. Pagaidu valde tagad centīsies glābt to, ko iepriekšējā nav gadiem izdarījusi. Šobrīd ir cerība, bet nav zināms, vai tā būs pēc gada.
