Jurģis Klotiņš: Par izejas punktu jāņem cilvēka personas bioloģiskā realitāte

Ikvienam, kam uzticēta atbildība par izglītības saturu, ir jāvadās pēc principa: "Mēs atbildam par to, ka skolēniem tiks sniegtas patiesas zināšanas." Diemžēl vietnē "mape.gov.lv" publicētais materiāls "Seksuālā izglītība – jautājumi un atbildes. Metodiskais līdzeklis ar videomateriāliem" (pēc izskanējušajiem iebildumiem materiāls vietnē vairs nav pieejams, to esot lūgusi izņemt izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša ("JV"). – Red.) nesniedz patiesas zināšanas.

Tas indoktrinē skolēnu domāšanu, balstoties sociālā dzimuma un dzimuma identitātes ideoloģijas pseidozinātniskajos un ētiski apšaubāmajos pieņēmumos.

Bioloģiskās attīstības pamatpatiesības

Zinātne nav visspēcīga un nevar izskaidrot visus cilvēka esamības noslēpumus. Taču bioloģijas zinātne līdz šim ir spējusi noskaidrot, kā attīstās vīrieša dzimums un sievietes dzimums. Izglītības materiāliem dzimumaudzināšanas jomā cilvēka personas bioloģiskā realitāte ir jāņem par izejas punktu. Dr. biol. Jēkabs Raipulis referātā atgādina zināmās cilvēka personas bioloģiskās attīstības pamatpatiesības. "Individuālās attīstības etapi, kuros ietilpst arī dzimuma pazīmju veidošanās, ir stingri iekodēti ģenētiskajā materiālā un nosaka visu to attīstības secību. Agrīnajā embrioģenēzē līdz 9. nedēļai izveidojas orgānu aizmetņi, tajā skaitā arī dzimumorgānu. XX dzimumhromosomu klātbūtne nosaka olnīcu veidošanos, XY – sēklinieku. Šie dzimumdziedzeri sāk izdalīt hormonus. Olnīcu izdalītie sievišķie hormoni nosaka attiecīgo sievišķo dzimumorgānu – olvadu, dzemdes un maksts – veidošanos, sēklinieku izdalītie vīrišķie hormoni dzimumorgānu – sēklinieku maisiņa, sēklvadu un dzimumlocekļa – veidošanos un arī smadzenēs centru (kodolu) nobriešanu, kas nosaka sievišķās vai vīrišķās identitātes veidošanās smadzeņu bāzi jau agrīnā embrioģenēzē, kā arī attiecīgo sekundāro dzimuma pazīmju attīstību un dzimumgatavības sasniegšanu pubertātes vecumā, t. i., pēcteču radīšanas spēju, sākot ar pubertātes vecumu."

Personas identificēšanos ar savu dzimumu – vīrieša ar vīrieša dzimumu un sievietes ar sievietes dzimumu –, jo īpaši pubertātes vecumā, ietekmē kompleksi sociāli faktori un kultūras tradīcijas. 

Kas būtu jādara izglītības saturam? Jāpalīdz zēniem pieņemt savu vīrieša dzimumu un meitenēm pieņemt sievietes dzimumu? Vai arī jāizturas "neitrāli"? 

Vai varbūt jāpiedāvā tādi materiāli, kas, visdrīzāk, nevis palīdzēs meitenei identificēties ar savu sievišķo dzimumu un zēnam ar vīrišķo dzimumu, bet sēs šaubas un domas, ka "varbūt neesmu piedzimusi (-is)" pareizajā ķermenī? Kāda atbilde izrietētu no cilvēka veselā saprāta? Domāju, ka tāda, kurai pamats ir rodams nupat pieminētajā bioloģiskajā realitātē. Ja cilvēka persona mātes klēpī ir bioloģiski attīstījusies par meiteni, tad pubertātes vecumā saprātīgākais un arī labākais, ko viņai var sniegt dzimumaudzināšanas (vai dzimumizglītības) jomā, ir palīdzēt identificēties ar savu topošās sievietes ķermeni un sievišķīgo dzimumu. Pretējā gadījumā tas var gana lielu skaitu jauniešu novest ne tikai pie psiholoģiskiem sarežģījumiem savas identitātes apzināšanās ceļā, bet arī pie pubertātes bloķēšanas un citām fiziskām (t. sk. ķirurģiskām) procedūrām ar smagām vai pat neatgriezeniskām sekām veselībai mūža garumā.

Dzimuma identitātes teorija un "dzimumu stereotipi"

Vai jābaidās, ka kādi prāti sāks pārmest, ka, atsakoties no šāda materiāla satura, izglītības saturā mācīs "dzimumu stereotipus"? 

Kur realitātē šie "dzimumu stereotipi" vispār ir sastopami? Katrs cilvēks, katra personība ir vienreizēja un neatkārtojama. 

Arī tajos aspektos, ko apzīmē ar vārdiem "vīrišķība" un "sievišķība". Katrs vīrietis veido savu vīrišķību, bet vienlaikus viņa personībā vienmēr var palikt klātesoša kāda daļa no sievišķā. Katra sieviete veido savu sievišķību, bet viņas personībā var būt klātesošs kaut kas no vīrišķā. Dzimuma identitātes teorija, kas šķietami atraisās no "dzimumu stereotipiem", patiesībā tajos balstās un tos pastiprina. Tā pastāv uz stingriem un nemainīgiem priekšstatiem par to, kas ir "vīrišķīgs" un "sievišķīgs", savā būtībā sakot – ja persona uzvedas stereotipiski sievišķīgā veidā, šis cilvēks ir sieviete, ja stereotipiski vīrīšķīgā – vīrietis, un liek personai izvēlēties, kurā kategorijā sevi ievietot, ja nepieciešams, izmainot savu ķermeni kā nenozīmīgu matēriju, kas neko nepasaka par cilvēka identitāti. Svarīgi skolas vecumā būtu palīdzēt jaunajai personībai justies droši par savu ķermeni, iemīlēt savu ķermeni un priecāties par pārmaiņām, kas ķermenī notiek pubertātes vecumā.

Ar lielu empātiju un taktu pret vērtībām

Par terminiem. Kāpēc izglītības saturā ir izvēlēts tieši lietot jēdzienu "seksuālā un reproduktīvā veselība"? Ja paskatāmies uz sevi un uz otru, ir taču redzams, ka cilvēka persona ir vienots veselums – ķermeniski, psiholoģiski, garīgi. Kāpēc izdalīt ārā no šī personības kopveseluma seksualitāti un reproduktīvo veselību un tā izglītības saturā fragmentēt cilvēka personas pašuztveri? 

Dzimumaudzināšana, manuprāt, būtu cilvēka personības vienotas un vispusīgas attīstības interesēm atbilstošāks termins. 

Pamatā tādēļ, ka tas ļautu integrāli (kopveselumā) aplūkot ķermeniskos un bioloģiskos, psiholoģiskos un seksualitātes, garīgos un dzīves jēgas piepildījuma aspektus.

Diemžēl materiālā tādi jēdzieni kā "ģimene", "laulība" un "mīlestība" vispār nav pieminēti. Vai nebūtu atbilstošāk, ja izglītības saturā ar zēniem un meitenēm par pubertātes vecumā noritošajām pārmaiņām viņu ķermeņos un personībās tiktu runāts, pret zēniem attiecoties kā pret nākamajiem tēviem un pret meitenēm – kā nākamajām mātēm? Saistībā ar to par reproduktīvo veselību varētu mācīt ģimenes veselības kontekstā. Tad arī būtu iespējams sniegt pamatzināšanas par bērnu aprūpi. (Kurā gan citā izglītības posmā tādas zināšanas jauniešiem varētu sniegt?) Ja izglītības saturā līdztekus dzimumaudzināšanai būtu ģimenes izglītība, tad ar laiku Latvijā arī varētu uzlaboties zīdaiņu veselība un samazināties skarbā bērnu traumatisma statistika.

Dzimumaudzināšana vai dzimumizglītība vispārējā izglītības saturā ir joma, kurā izglītības iestādēm ir jāizturas ar lielu empātiju un taktu pret vērtībās pamatotiem uzskatiem skolēnu ģimenēs (vai tie būtu filozofiski vai reliģiski pamatoti). Izstrādājot atbalsta materiālu pedagogiem, nepieciešams rīkoties tā, lai tiktu respektētas tās dabiskās tiesības, par kurām ir runa ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26. panta 3. punktā: "Vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni." Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz tēmām, kas saistītas ar cilvēka personas seksualitāti un dzimumaudzināšanu.