Dzimtās valodas dienā — apdraudēto valodu aizsardzība

Pasaulē šogad divdesmit sesto reizi 21. februāri piemin kā Starptautisko dzimtās valodas dienu.

UNESCO to veidoja 1999. gadā, bet ANO atzina 2002. gada 15. februārī ar rezolūciju Nr. 56/262 ar oficiālo nosaukumu franciski multilingvisms[1], kā 12. un 13. punktu galvenā tēze ir glābt valodas, kas apdraudētas vai uz izmiršanas sliekšņa. Vēsturiski datumu gan saista ar Austrumpakistānas ļaužu 75 gadus senu cīņu par bengāļu valodu, ko prot ap 280 miljonu un kam gals nedraud.

Kristīne Jarinovska.

Foto: No personiskā arhīva

Mēs, latvieši sakām «dzimtā valoda», svētkos dziedam «Līvu» dziesmu ar rumāņu dzejnieka Grigore Vieru vārdiem «Dzimtā valoda» un bieži sadzīvē kā pašsaprotamu uztveram to, ka tā cilvēkam ir viena. Mātes, ģimenes, dzimtas valoda. Poētiska un politiska izpratne, kas dažreiz būs viens un tas pats. Sociolingvistikas zinātnē lieto terminu «pirmā valoda». Pirmā ne obligāti būs mātes, tēva vai etniskā mantojuma valoda. Pirmā valoda ir tā, ar ko bērns ir saskarsmē saziņā valodas apguves sākumā vai kritiskajā periodā valodas attīstībā – mūsu fundamentālie sociolingvistikas akadēmiķi Ina Druviete un Māris Baltiņš uzsver, ka, ja bērns šos dzīves gadus atrodas saskarē ar vairākām valodām, tās visas ir viņa pirmās; «pirmās valodas» var būt divas vai vēl vairākas[2]. Tie ir dabas likumi[3]. Atbilstoši ģeneratīvajai gramatikas teorijai valoda ir iedzimta spēja, valodas apguves mehānisms ir dabas noteikts lingvistisku universāliju kopums. Ceturtdaļgadsimtu plaši pētīti ir gēni, kas determinē runas un valodas esību, sākot ar igauņu-zviedru paleoģenētiķa Svantes Pēbo slaveno dakšgalvas proteīnu P2[4], kāds bija jau neandertāliešiem[5] un ar ko putni dzied, sikspārņi eholotē un cilvēki runā. Kanādas pētnieku Vaildera Penfīlda un Lamāra Robertsa kritiskā perioda teorija ir aprobēta vismaz 65 gadus[6]. Zinātniskā diskusija par kritiskā perioda robežām turpinās arī šogad, parasti min pirmos 3 – 6 gadus (nepārsniedzot 12)[7]. Tajā valodas centri nostiprinās kreisajā puslodē smadzeņu lateralizācijas laikā; zinātnieki Druviete un Baltiņš akcentē, ka «pirmās valodas» gadījumā netulko vārdus no vienas valodas otrā, kā tas notiek «otrās valodas» mācīšanās laikā, bet «vienlaikus aizpilda nišas smadzenēs ar strukturētu abu valodu materiālu[8].» «Otrās valodas» ir visas pārējās.

Uzreiz jāapliecina, ka šim pierādījums esmu arī es pati. Vairākas «pirmās valodas», kas ir valodnieku teorija, ir arī manas dzīves fakts. Kad vecāki mani pirmoreiz nodeva bērnudārzā, viņi pat nezināja, ka kognitīvo spēju dēļ jau perfekti protu arī latviešu valodu un, ja gribu, varu lasīt un runāt ļoti plašu vārdu krājumu.

Vienlaikus esam mantojuši normatīvo bāzi, kurā ir dzimtās valodas termins. Valsts valodas likums, Vispārējās izglītības likums, Bērnu tiesību aizsardzības likums un likums Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju – visi ietver normas, kas regulē «dzimto valodu». Visos minētajos likumos likumdevējs to lieto tikai saistībā ar jēdzienu «mazākumtautība». Piemēram, Valsts valodas likuma 1. panta 4. punktā nospraustais likuma mērķis ir «nodrošināt mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu», Vispārējās izglītības likuma 43. panta otrā daļa atļauj iekļaut skolā ārpus standarta esošus mācību priekšmetus, «tai skaitā mazākumtautību dzimto valodu», Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta trešā daļa deklarē, ka «pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši izglītības likumam». Līdz ar to šāds, uz mazākumtautībām balstīts un neskaidrs dzimtās valodas juridiskais jēdziens klejo pa spēkā esošajiem Latvijas tiesību aktiem, sākot ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 264 «Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām», kuri prezumē, ka pirmsskolas pedagoga uzdevums ir veicināt dzimtās valodas izpratni, beidzot ar noteikumiem Nr. 673 «Personu kriminālistiskā raksturojuma un fotoattēlu reģistra noteikumi», kuru 5.11.1. apakšpunkts definē dzimto valodu kā kriminālistiskā raksturojuma daļu, kas Iekšlietu ministrijas Informācijas centram ir jāiekļauj Integrētās iekšlietu informācijas sistēmas apakšsistēmā. Tālāk tas migrē uz citiem tiesību aktiem, no kā interesanti ir valsts amatu konkursu sludinājumi, kuri paredz valsts valodas prasmi apliecinoša dokumenta kopiju, ja latviešu valoda nav dzimtā valoda. Nav ziņu, kādā valsts reģistrā dzimtā valoda ir reģistrēta, ja vien cilvēks nav aizturēts, apcietināts vai notiesāts, un tāpēc iekļauts minētajā kriminālistiskā raksturojuma reģistrā. Arī tur neviens īsti nepaskaidro, uz kāda pamata paredzēts juridiski noteikt personas dzimto valodu. Saskaņā ar Fizisko personu reģistra likuma 11. panta pirmās daļas 11. punktu reģistrā iekļauj tikai tautību, turklāt šā panta sestā daļa paredz to, ka tautību iekļauj ar nosacījumu, ka tā izriet no personu apliecinoša dokumenta, civilstāvokļa akta, tiesas sprieduma, bet, ja neizriet, iekļauj atbilstoši vecāku vai vecvecāku tautības ierakstam reģistrā, personas dokumentā vai civilstāvokļa aktā. Pants paredz, ka tautību var neizvēlēties vai atzīt par nezināmu, ja tās nav divu paaudžu robežās. Tātad valstij reģistra par dzimto valodu nav, tiesību sistēma mums tā nav izveidota.

Kas no tā, ka valstij nav juridisku datu par konkrētas fiziskās personas poētiski politisko «dzimto valodu»? Mēs taču zinām, ka dzimtā valoda neizriet no Fizisko personu datu reģistrā ierakstītās tautības. Mēs taču zinām lībiešus, kas tikai tagad apgūst līvu valodu, mēs zinām ebrejus, kas tikai pieauguši sāk apgūt ivritu vai jidišu. 

Ja nemaldos, tad Grizelda Kristiņa bija pēdējais līvu tautas pārstāvis, kam līvu valoda bija pirmā valoda. 

Taču, vai visiem dzīvojošajiem līviem nav tiesības savas dzimtas etniskā mantojuma valodu uzskatīt par savu dzimto, ir leģitīms jautājums.

Pirmkārt, izriet skaidrs vērtējums par to, kā veicamas valsts valodas prasmes pārbaudes, tajā skaitā nesenajam anekdotiskajam gadījumam, kad Ministru kabineta loceklis it kā esot aicinājis Valsts valodas centru nepārbaudīt valodas prasmi tiem, «kam latviešu valoda ir dzimtā», jo «valsts valodas pārbaudīšana skolotājiem, kuriem tā ir dzimtā valoda, diskreditē pašas pārbaudes»[9]. Ja tas atbilst patiesībai, tad tā ir juridiska kļūda, jo paša Ministru kabineta relatīvi svaigu 2022. gada 8. marta «Noteikumu par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi» 7. punkts skaidri nosaka, ka pārbaudi nekārto tas, kas formālās izglītības ietvaros ieguvis pamatskolas, vidusskolas vai augstskolas izglītību latviešu valodā, kas nolicis centralizēto eksāmenu latviešu valodā 9. klasei, kas nolicis latviešu valodas bakalaurāta eksāmenu, kas ir slims, vai kas ir pirms 15 un pēc 75 gadu vecuma. Dzimto valodu kā izņēmumu valdība nav noteikusi. Ļoti pareizi nav noteikusi izņēmumu, jo nekādu reģistrētu datu par dzimto valodu nav. Mēs jau konstatējām, ka šādus datus arī no Fizisko personu reģistra nevar iegūt. Mums daudziem ir zināms kāds pilsonis ar tautības ierakstu «latvietis», kas latviešu valodu neprot, vai nu tāpēc, ka dzimis un dzīvo ārvalstīs, vai arī tāpēc, ka nekad ģimenē šo kā pirmo valodu nav apguvis un kā otro apgūt nav vēlējies. Lai cik skumji, bet ir fakts, ka tautības ieraksts reģistros valodas nenosaka un neiemāca.

Otrkārt, nav skaidrs, kas tie tādi krievi, kas it kā esot 23,4%[10] no Latvijas iedzīvotājiem, kā vieglprātīgi apgalvots Ekonomikas ministrijai padotās Centrālās Statistikas pārvaldes datos? Nav šaubu, ka Latvijā mīt kāds skaits ukraiņu, igauņu, pendžābu, tatāru un arī krievu, bet, vai tikai piektā daļa krievu nebūs pārspīlējums? Domāju, ka tik daudz kā piektā daļa iedzīvotāju krievu Latvijā nav, bet šī statistika ir PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma etnopolitiskās paradigmas un birokrātisko rudimentu sekas. 

Daļai no šo «krievu» ir tautība, ko Latvija tiem liedz.

Es apzināti neko nerakstu par «***valodīgajiem», jo šis termins ir Krievijas Federācijas slepeno dienestu hibrīdkara informatīvajām operācijām izgudrota pseidozinātniska konstrukcija, un katrs, kurš to lieto, atbalsta Krievijas Federācijas agresīvo hibrīdkaru vai nu apzināti, vai arī stulbuma dēļ neapzinoties rīcības sekas.

Mazākumtautības Latvijā neatrodas vienādos apstākļos; krievu valodas lingvistiskā pašpietiekamība kavē latviešu valodas iemaņu pilnveidi, bet mazākumtautību pārstāvju iespējas izmantot savu dzimto valodu ikdienā ir atšķirīgas, un nebūtu uzskatāms, ka visas mūsu mazākumtautības ir lingvistiski pašpietiekamas.[11] Ne katru var pieskaitīt pie mazākumtautībām, identificēšanās ar kādu tautu, valodu vai kultūru Satversmes 114. panta izpratnē nav piederība mazākumtautībai, kas Latvijā paaudzēm ilgi, tradicionāli dzīvojušas; var minēt lībiešus, romus un vecticībniekus, bet ne katru Latvijas pilsoni, kas prot un ģimenē lieto krievu valodu[12]. Kremļa slepenie dienesti apzināti ir izmantojuši mazākumtautību tematiku kā dezinformācijas avotu, tas ir vispārzināms, taču atgriezīsimies pie «krievu» mīta, pie mākslīgi uzpūstā «krievu» skaita, jo jaunākā Krievijas Federācijas propagandas tendence ir attaisnot gaidāmo militāro intervenci Baltijas valstīs nevis ar savu pasaku par krievu valodas pasauli, bet gan tieši ar «krievu etnisko apspiešanu». Proti, baltieši tieši un tikai krievus apspiežot «pēc etniskā principa», jo «igauņi, latvieši un lietuvieši neapspiež baškīru, burjatu un pomoriešu tiesības» – murgoja čekas segorganizācijas «Diasporas un integrācijas institūts» 2025. gada 5. februāra pseidozinātniskajā cilvēka cieņu pazemojošajā bufonādē «Krievu tautiešu etnocīds Baltijas valstīs kā faktors, gatavojoties karam ar Krieviju»[13], ko akadēmiskajā vidē parasti dēvē par «plēsonīgajām aktivitātēm». Jāpiebilst, ka šis makabrais indes un žults orgāns īpaši no savām čekistiskajām saknēm neslēpjas, varētu teikt pat lepojas, tā oficiāls dibinātājs jau 1996. gadā ir par Valsts drošības komitejas priekšnamu dēvētais[14] Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūts[15], kas vispār pierādījumus neprasa[16]. Diasporas un integrācijas institūta jeb NVS valstu institūta «zinātniskās padomes» boss ir Kremļa kara noziedznieka, Tbilisi armēņa Serža Kalatarjana, kas darbojas ar pseidonīmu Sergejs Lavrovs, kursabiedrs Starptautisko attiecību institūtā, arī armēnis «meždunarodņiks» Andraniks Migranjans, bēdīgi slavens ģenerālpulkveža Gromova un mafioza Kobzona politiskais līdzgaitnieks, kura slavenākais «zinātniskais sasniegums» ir nacisma reabilitēšana, Ādolfa Hitlera slavināšana[17]. Taču runa šeit bija pilnīgi skaidri par krieviem, iebrukumu Baltijā pamatojot ar tieši etnisko krievu it kā apspiešanu, nevis par krievu valodu vai padomju okupācijas karavīru pieminekļiem, ko vēlīni, apskatot Kremļa agrākās nostādnes, šogad analizē daļa akadēmiskās vides[18].

Viena lieta ir pētījumos atzītā citu tautību faktiska «taisīšana par krieviem pret viņu gribu» ar paralēlo izglītības sistēmu krievu valodā Baltijā[19], ko Latvija nu likvidē. Pilnīgi cita ir krievu skaita juridiska uzpūšana ar normatīvajiem ierobežojumiem. Kā konstatējām, «otrās valodas»[20] jēdziens ir jebkura valoda, kura mācīta pēc pirmās valodas vai pirmajām; tas nozīmē, ka poētiskā un patriotiskā «dzimtā valoda», mātes valodas izpratnē, etniskā mantojuma valodas izpratnē var būt arī otrā valoda – valoda, kuru cilvēks nav apguvis kritiskajā periodā, bet gan ir apguvis pēc tam, piemēram, kā hronoloģiski otro, trešo vai pat septīto savā dzīvē. Latvijā nav nekāda pamata kādu statistiski vai juridiski dēvēt par «krievu» tikai tāpēc, ka viņa viena pirmā valoda vai viena no vairākām pirmajām valodām ir krievu valoda. Neviens nesauc Īrijā dzīvojošu īru par angli tāpēc, ka viņa pirmā valoda ir angļu valoda, neviens nesauc Austrālijā dzīvojošu austrālieti par angli šī iemesla dēļ. Latvija nav nekāds izņēmums – tāpat kā valoni Beļģijā pirmās valodas dēļ nesauc par francūzi un brazīlieti Brazīlijā pirmās valodas dēļ nedēvē par portugāli, iestādēm ir jābeidz fantazēt, ka tik daudz kā viena piektā daļa Latvijas iedzīvotāju ir krievi.

Latvijas ārējos normatīvajos aktos klusi, lēnītēm un mazliet tomēr ieviests arī zinātniskais termins «pirmā valoda». Piemēram, tas ir pareizi lietots likumā, ar ko ratificē 2005. gada 23. februāra Frankofonijas statūtus. Ja to var uz franču valodu, kāpēc nevar uz pārējām? Spēkā esošie Ministru kabineta 2012. gada 11. jūlija noteikumi Nr. 322 par daudzvalodu korpusa un mašīntulkošanas infrastruktūras izveidi e-pakalpojumos atsaucas uz tādu teorētisku lielumu kā Latvijas iedzīvotāju apjomu, kuriem latviešu valoda nav pirmā valoda pēc Latviešu valodas aģentūras datiem. Tiesa, šajos noteikumos tiek pieņemts, ka 40% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, kuriem latviešu valoda nav pirmā valoda, vēlas izmantot e-pakalpojumus, bet valodas ierobežojumu dēļ – nespēj, kas man šķiet ir pārspīlēti pieņemts, taču tas nav būtiskākais. Būtiskākais ir, ka valdībai nekas netraucēja ierakstīt vienā Ministru kabineta ārējā normatīvajā aktā zinātniski pareizu terminu – pirmā valoda. Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātais latviešu valodas kā valsts valodas statuss nekā necietīs, ja mēs gan normatīvajos aktos, gan publiskajā debatē runāsim gan vienlaikus par valsts valodas paplašinātas lietošanas nepieciešamību (būsim reāli, cilvēki ir iemācījušies un labi saprot, bet nelieto), gan arī vienlaikus runāsim par pirmo valodu, kas var būt no etniskās identifikācijas neizrietošs fakts.

Apstāklis, ka daudzi cilvēki ar pirmo valodu krievu valodu bieži nav krievi, zināms mums katram no draugiem, paziņām un publiski zināmām personībām. Piemēram, varu minēt paziņu čuvašieti, kura man sākotnēji stādījās priekšā kā tatāriete, kaut arī viņas māsa uzskata, ka ģimene ir čuvaši, bet pirmā valoda ir krievu, statistika viņu ir padarījusi par krievieti, normatīvo aktu īpatnu detaļu dēļ tautību uz čuvašu viņa mainīt nevar. Cita paziņa ir dzimusi jauktā ņencu un romu ģimenē Krievijā, mirušais tēvs pasē bija krievs, pati reģistros krieviete, viņa ģimenē runā latviski. Vēl cita draudzene ir Karēlijas izcelsmes, pirmā valoda bija latviešu, ģimenē lieto latviešu un krievu valodas, bet krieviski lasīt nemāk, liels bija viņas izbrīns, kad jau pieaugusi elektroniskajos reģistros konstatēja, ka esot krieviete. Vēl cita draudzene, kuras pazīstamā latviešu dzimta dzīvo Rīgā kopš 19. gadsimta, pati nespēja nomainīt tautības ierakstu «krieviete» pret latviete tikai pirms to izdarīja viņas mamma, jo visa ģimene papīros skaitās krievi. Šādu gadījumu ir daudz. Un ne tikai ar krievu ierakstiem. Mana mammas māsīca bija reģistrēta kā poliete, neprata nevienu vārdu poliski. Mana brālēna meita ir reģistrēta kā latviete, «simptrocentīga» latvieša meita un nesaprot, cik zinu, neviena vārda mūsu valsts valodā. Mēs zinām ukraiņus, poļus, lietuviešus, tatārus, baškīrus, azerbaidžāņus, armēņus, kalmikus, tuviešus, altajiešus, mordviešus, udmurtus, jakutus, vainahi, adžāri, adigi un Volgas vāciešus, kam tā vai cita iemesla dēļ ir kaut kad pasē ierakstīta tautība «krievs». Es pati esmu latviete, nevis poliete, tāpēc, ka mans vectēvs korumpēja ierēdņus, lai viņi arhīvā vilto dokumentus, jo krita par lētticīgu upuri baumām, ka gatavojot Latgales poļu sarakstus represijām.

Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma 3. panta pirmā daļa paredz, ka persona, ja sasniegusi 15 gadu vecumu, ir tiesīga vienu reizi mainīt tautības ierakstu pret savu tiešo augšupējo radinieku tautību tikai divu paaudžu robežās. Tas ir pārāk liels ierobežojums, kas Latvijas Republikas vārdā faktiski liedz apspiesto Krievijas tautu pārstāvjiem atgūt juridiski savu etniskā mantojuma tautību, ja vēlās. Padomāsim, kas ir divas paaudzes. Piecpadsmitgadīga jaunieša vecmāmiņa var būt dzimusi jau 1974. gadā. Daudzkārt aprakstīts, kā komunistiskais totalitārais režīms izsūtīja, asimilēja, dažādi iznīcināja un pazemoja mazās Krievijā esošās tautības. Piemēram, varu minēt skumju piemēru, ka vēl 20. gadsimta astoņdesmitajos gados udmurti Udmurtijā bija tik kuriozi pazemotā stāvoklī, ka lidmašīnā uz iekāpšanu Iževskas lidostā pirmos aicināja krievus, tad citu tautību pārstāvjus, piemēram, latviešus, bet udmurtus demonstratīvi pēdējos. Esmu lasījusi, ka tas noticis arī Krievijas Federācijas laikos. Šis anekdotiskais piemērs ir mazākais, kā šovinisti PSRS impērijā izturējās pret mazajām tautām. Pārkrievoja veidos, kas latviešiem vai igauņiem okupācijas laikā sapņos nerādījās. Piemēram, Krimas tatāri bija viena no PSRS etniskajām grupām, kurus deportēja no dzimtajām vietām pilnīgi visus. Otrā pasaules kara laikā Staļins pabeidz savu kontrrevolucionāro satīstību, likvidēja internacionālismu arī formāli, likvidēja Internacionāli kā himnu, vietā liekot dziesmu par krievu vadošo lomu, atjaunoja Krievu pareizticīgās baznīcas vadošo lomu un karu pasludināja nevis par ideoloģisku, PSRS komunistiskās valsts cīņu, bet krievu tautas karu par krievu zemi – Lielo Tēvijas karu. Divdesmitā gadsimta staļiniskais Lielais terors bija iemācījis PSRS dzīvojošām tautām, ka jebkura cita tautība, kas nav «krievs», var būt nāve genocīdā.Daudzi mazo etnosu pārstāvji pēc sava tautības ieraksta 20. gadsimta otrajā pusē nerāvās. Turklāt, jājautā, vai daudzu vecvecākiem, kuri dzimuši pirms Otrā pasaules kara Krievijā, vispār bija tautības ieraksts? Krievijas impērijas Vissvētākās sinodes oberprokuratora Pobedonosceva ideoloģija bija dalīšana pēc ticības – cara ticība pareizticīgie, vecticībnieki, evaņģēliskie luterāņi, Romas katoļi, Mozus ticīgie, musulmaņi un tā tālāk. 1897. gada tautas skaitīšanā, kad uzskaitīti visi iedzīvotāji pēc stāvokļa 1879. gada 28. janvāri, veidlapa gan ietvēra 11. un 12. jautājumu attiecīgi par reliģisko piederību un dzimto valodu, taču nedrīkst aizmirst, ka Krievija nebija industriāli attīstītās, lasītprotošās, labi dokumentētās Baltijas provinces. Nospiedošajam vairākumam Krievijas Impērijas iedzīvotāju nebija pases, tas nozīmē, ka individuāli juridiski šie cilvēki savu pirmo valodu vai dzimto valodu nekur dokumentāli pat šajā periodā bieži nevarēja fiksēt. PSRS iekšējās migrācijas politika attiecībā uz okupētajām Baltijas valstīm paredzēja PSRS pavalstnieku iekšējo kolonizāciju, pārvietotās personas uz rūpniecības un citiem objektiem bija dažādu tautību PSRS valstspiederīgie, kuri bieži par krieviem tika nodēvēti tikai nākamajā paaudzē, jo izmantoja krievu valodu kā komunistiskā totalitārā režīma valsts un publiskās saziņas valodu.

Es neredzu nekāda pamata, kāpēc Latvijas Republika nevarētu ļaut visām mazajām tautām atgūt savu etnisko piederību vairāku paaudžu ietvaros.

Mēs redzam, ka šobrīd nekas juridiski nesaista tautību ar dzimto valodu.

Mēs, latvieši, konsekventi un stingri iestājamies par rusifikācijas seku likvidēšanu, par latviešu valodas kā valsts valodas submersijas lomu publiskajā telpā, lai ne tikai valsts iestāžu, bet lingvistiskās ainavas un visas sabiedriskās saziņas valoda būtu valsts valoda, latviešu valoda.

Latviešu valoda ir viena no pasaules tā saucamajām lielajām valodām, jo no apmēram astoņiem tūkstošiem valodu ietilpst lielāko divsimt valodu saimē. Latviešu valoda ir pasaules intelektuālās elites valoda, jo tā ir Eiropas Savienības oficiālā valoda, izcilais gods un tiesiskā vara, kas tikusi saujiņai no visām Eiropas valodām.

Taču tas neatceļ mūsu, latviešu, ētisko pienākumu rūpēties par mazajām valodām. Par tiem, kuri patiesi ir mazākumā pret krievu valodas ekonomisko lomu, par tiem, kas patiešām nevar brīvi kopt savu kulturālo savdabību, jo vēsturiskā viņu senču zeme ir Kremļa despotisko nacistu pakļautībā.

Ja mēs uztveram Starptautisko dzimtās valodas dienu patiesi kā vērstu uz mazo, apdraudēto vai uz izmiršanas sliekšņa esošo valodu aizsardzības dienu, tad mūsu pienākumus būtu normatīvajos aktos darīt visu, lai izbeigtu statistisku krievu pirmās valodas pielīdzināšanu tautībai. Lai atjaunotu mazo tautu lepnumu par savu etnosu, lai atjaunotu mazo tautu, kurām nav sava valstiskuma, kuras asimilē Krievijas Federācijā, pārstāvju vēsturisko saikni ar saviem senčiem līdz pat ierakstam pasē, līdz pat eventuāliem mazo valodu un kultūru apmācības elementiem pieaugušajiem. Veicinot, lai daudzi no tiem, kurus šodien bez pamata dokumenti un reģistri dēvē par krieviem, atgūtu savu pašcieņu, savu īpašo dzimtas vēsturi, savu no pirmās valodas atšķirīgo etniskā mantojuma valodu, savu poētisko dzimto valodu.

Dr. iur. Kristīne Jarinovska, zvērināta advokāte. 2025. gada 21. februārī, Rīgā.

[1] https://docs.un.org/fr/A/RES/56/262

[2] Baltiņš, M., Druviete, I. Ceļavējš cilvēku ciltij: valoda sabiedrībā, Rīga, 2017, 51. lpp.

[3] Lenneberg, E. H., Biological Foundations of Language. Wiley, 1967. ISBN 9780898747003.

[4] Enard, W., Przeworski, M., Fisher, S. et al. «Molecular evolution of FOXP2, a gene involved in speech and language», Nature 418, 869–872 (2002). https://doi.org/10.1038/nature01025

[5] Benítez-Burraco, A., Longa, V. M. «On the Inference 'Neanderthals had foxp2 = They had Complex Language'», The evolution of language, 2012, pp. 50–57.

[6] Penfield, W., Roberts, L., Speech and Brain-mechanisms, Princeton University Press, 1959, ISBN 9780608029290.

[7] Michel, George F., and Amber N. Tyler. «Critical period: A history of the transition from questions of when, to what, to how», The Heredity Hoax. Routledge, 2025, pp. 127–134.

[8] Baltiņš, M., Druviete, I. Ceļavējš cilvēku ciltij: valoda sabiedrībā, Rīga, 2017, 52., 56. lpp.

[9] https://leta.lv/regions/news/item/F92263CC-B3D6-43EE-8E54-674D25B4FD58/

[10] «Iedzīvotāju skaits un īpatsvars pēc tautības reģionos, valstspilsētās un novados gada sākumā», Oficiālās statistikas portāls. https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRE/IRE031/table/tableViewLayout1/

[11] Skat., «Satversmes tiesas tiesneša Artūra Kuča atsevišķās domas lietā Nr. 2018-22-01 “Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā” 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam"», Latvijas Vēstnesis, Nr. 5, 2020, 8. janvāris,

 https://likumi.lv/ta/id/311816-satversmes-tiesas-tiesnesa-artura-kuca-atseviskas-domas-lieta-nr-2018-22-01-par-2018-gada-22-marta-likuma-grozijumi-izglitibas-likuma-1-panta-pirmas-dalas-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-1-pantam-91-panta-otrajam-teikumam-112-panta-pirmajam-teikumam-un-114-pantam

[12] Skat., «Satversmes tiesas tiesneses Jautrītes Briedes atsevišķās domas lietā Nr. 2022-45-01 “Par Izglītības likuma 9. panta 1.1 daļas, pārejas noteikumu 102. punkta 1. apakšpunkta un 2022. gada 29. septembra likuma “Grozījumi Izglītības likumā” 1., 5. un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam”», Latvijas Vēstnesis, Nr. 175, 2024, 9. septembrishttps://likumi.lv/ta/id/354835-satversmes-tiesas-tiesneses-jautrites-briedes-atseviskas-domas-lieta-nr-2022-45-01-par-izglitibas-likuma-9-panta-1sup1sup-dalas-parejas-noteikumu-102-punkta-1-apakspunkta-un-2022-gada-29-septembra-likuma-grozijumi-izglitibas-likuma-1-5-un-6-panta-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-1-pantam-112-panta-pirmajam-teikumam-un-114-pantam

[13] Kruglyj stol «Ètnocid russkih sootečestvennikov v stranah Pribaltiki, kak faktor podgotovke k vojne s Rossiej», ANO «Institut diaspory i integracii (Institut stran SNG)», 2025, 5 Fevralʹ, 17:56. https://i-sng.ru/meropriyatiya/kruglyy-stol-yetnocid-russkikh-sooteche/

[14] Jirnov, Sergueï, Riva, Jean-Luc. L'Éclaireur: Du recrutement à la formation, l'histoire vraie et stupéfiante du seul espion du KGB à avoir intégré l'ENA pour infiltrer l'administration française, Nimrod, 2022.

[15] «Institut stran SNG (Institut diaspory i integracii) byl sozdan 11 aprelja 1996 godu v forme avtonomnoj nekommerčeskoj organizacii», ANO «Institut diaspory i integracii (Institut stran SNG)». https://i-sng.ru/institut-stran-sng/

[16] Six, Pierre-Louis. «The party nobility : Cold War and the shaping of an identity at the Moscow State Institute of International Relations (1943–1991)», European University Institute, 2017. https://cadmus.eui.eu/handle/1814/49328

[17] Cohen, Richard. «Richard Cohen: A Putin affiliate evokes Hitler. The West should be worried», Washington Post, 2014, April 21. ISSN01908286

[18] Schulze, Jennie L., Pupcenoks, J.. «Securitizing Russian-speakers in Estonia and Latvia: The Frame-Policy Nexus before and after Russia’s Invasion of Ukraine»,Nationalities Papers, Cambridge, 2025, pp. 1–25.

[19] Huber, Hannah, Karppinen, Kari. Securitization of Language: An Analysis of Scholars’ Perceptions of Russian Speaking Minorities in the Baltic States, Helsinki University Library, 2024, p. 49.

[20] Loewen, Shawn, Reinders, Hayo. Key concepts in second language acquisition, Houndmills, Basingstoke, Hampshire, Palgrave Macmillan, 2011. ISBN 9780230230187.