Dace Baltruma: Par pārkrāsoto pīlēnu

Šķiet, ka par pārkrāsoto pīlēnu Timu un literatūru vieglajā valodā jau ir pateikts diezgan daudz. Galvenokārt emociju iespaidā. Garāmejot, jo ir taču svarīgākas lietas, par ko domāt un runāt. Bet vai tiešām tie ir mazsvarīgi jautājumi?

Par pīlēna Tima fasādes maiņu grāmatu apgāda "Zvaigzne ABC" valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka sociālajos tīklos saka tā: "Tad nu beidzot pēc vairāku gadu skaņošanas lielā aģentūra ļauj mums drukāt drusku pielabotu." Vairāku gadu skaņošana, lai nabaga pīlēnu pārkrāsotu? Nopietni? Bet zosādu man uzdzina iepriekš minētā teikuma daļa "lielā aģentūra ļauj". 

Mums ir cenzūra? Mums ir kaut kas, ar vārdu "liels" apzīmējams, bez kura ziņas nekas nevar notikt? 

Grāmatas ar klaju pornogrāfiju tam "lielajam" iet cauri, bet melnais pīlēns iesprūst? Padomju laikā bija kolektīvais domāšanas veids ar vienu vienīgo, no augšas noteikto, "patiesību". Kā izrādās – dažos jautājumos arī tagad mēs turpat vien esam. Tikai to "vienīgo patiesību" tagad mēģina mums iebarot savādāk – ar neatlaidību un pamazām. Rezultāts ir – sākumā mazliet pašķendējamies, pamazām pierodam un tad jau pieņemam kā nenovēršamu parādību.

Latvijā izdotajā grāmatā vārds "melns" varētu kādu aizvainot! Gandrīz sāk likties, ka cilvēki ar melnu ādas krāsu stāv rindā, lai latviešu valodā lasītu par slavenā pīlēna Tima gaitām un pēc tam noteikti apvainotos. Ja nu tiešām kādam ļoti gribas apvainoties tur, kur viņu neviens apvainot nav pat domājis, lai viņš to dara. Tā ir viņa darīšana vai drīzāk gan problēma. Interesanti, bet nav nācies dzirdēt, ka kāds cilvēks ar gaišu ādas krāsu būtu apvainojies, ja viņu nosauc par balto cilvēku. Tātad melna krāsa ir toksiska, bet balta nav? 

Varbūt vajadzētu mazliet piebremzēt joņošanu pakaļ tādām tendencēm, kas nebūt nav mūsējās. 

Lai amerikāņi šķiro krāsas, ja viņiem tas ir aktuāli. Bet laikam gan stulbuma īpatsvars daža laba galvā ir tik liels, ka zem tā spiediena saprātīgas domas vienkārši salūst.

Iepriekšējo teikumu gribētos attiecināt arī uz "vieglo" valodu. Rosīšanās šajā jomā tādā veidā, kādā tā notiek, ir nabadzības apliecības izrakstīšana visai latviešu tautai kopumā. Ar to es nebūt negribu teikt, ka nav jārūpējas par cilvēkiem, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ uztveres spējas ir ierobežotas. Bet rūpēm ir jābūt adekvātām. Lai nevienam nenodarītu pāri. Ja latviešu klasiķu darbi būs pieejami vieglajā valodā, maz ticams, ka jauniešu vidū būs daudz tādu, kas izlasīs oriģinālus. Tendence iet vieglākās pretestības ceļu ir normāla parādība. It sevišķi skolas gados. Bet intelekta noriets augs augumā. Vai mums jau nepietiek ar amerikanizētām bērnu grāmatām, kurās "vieglā valoda" pilnībā degradē bērna uztveri, un ar "Tiktoku"?

Protams, "Mērnieku laiki" nav nekāda vieglā lasāmviela. Un Noras Ikstenas "Mātes piens", kuru arī grasās "atvieglot", nav izklaides žanrā ierindojama. Bet šīs grāmatas ir LITERATŪRA. 

Ar konkrēto autoru izteiksmes veidu, ar konkrēto autoru dzīves uztveri, ar konkrēto autoru vēstījumu lasītājam. Ar aicinājumu ne tikai lasīt, bet arī domāt. Protams, ir cilvēki, kuriem tā vieglā valoda ir nepieciešama. Un ne tikai iedzimtu īpašību dēļ, bet arī nepilnīgu latviešu valodas zināšanu dēļ. Bet tad tai jau sākotnēji ir jābūt ar speciālu mērķi rakstītai literatūrai. Vai viegli saprotamā valodā pasniegtai informācijai. Tas ir pilnīgi kaut kas cits. Protams, arī skaistas lietas izteikt vienkāršos vārdos ir iespējams. Un tas ir jādara. Tikai nevajag sacūkot to, kas mums jau ir. Valodu var vienkāršot sadzīviskās lietās. Un to vajag darīt. It sevišķi varas vēstījumos tautai, kur bieži vien visi vārdi latviešu, bet jēga nav noķerama. Bet mākslas darbu (un literatūra ir māksla) nedrīkst ķidāt, kā katram ienāk prātā, jo tā vērtība bieži vien slēpjas nevis tajā, kas ir pateikts, bet gan kādiem vārdiem tas ir pateikts. Varbūt drīz kādam ienāks prātā "vienkāršot", piemēram, Baušķenieka vai Pauļuka gleznas? Tajās arī var atrast kaut ko tādu, kas kādam nav saprotams. Bet mākslinieks ir savu pateicis. To vienīgo, ko gribējis pateikt. Tā, kā gribējis pateikt. Pieņemt vai nepieņemt, saprast vai nesaprast – tas katra paša ziņā. Un vai viss visiem noteikti vienmēr ir jāsaprot? Jo vairāk nodarbosimies ar vienkāršošanu, jo zemāk šī robeža slīdēs un nabadzīgāki mēs kļūsim. Garīgi. Un no tā man bail.