Ukraiņu tulks: Ar perfektu valodas apguvi nepietiek

Septembra beigās Ukrainas grāmatu apgāds "Apriori" rakstnieka un dzejnieka Viktora Meļņika tulkojumā ukrainiski izdeva Jāņa Akuratera stāstu "Kalpa zēna vasara". "Latvijas Avīze" uzrunāja tulkotāju pastāstīt par saviem darbiem un kultūras dzīvi Vinnicā.

Pastāstiet nedaudz par sevi, kā iepazināties ar Latviju un latviešu valodu!

V. Meļņiks: Tas ir paradoksāli, taču vienmēr ļoti grūti runāt par sevi, lai gan sevi pazīsti daudz labāk nekā citi. Šogad aprit piecdesmit gadu kopš manas daiļrades sākuma. Tieši 1973. gada ziemā es, toreiz astotās klases skolnieks, uzrakstīju pirmos dzejoļus. Tagad tie liek pasmaidīt par naivumu, bet toreiz ātri apguvu literāros paņēmienus, tāpēc pusgadu vēlāk uzrakstītais dzejolis tika publicēts reģionālajā laikrakstā. Mana pirmā grāmata parādījās tikai pēc Ukrainas neatkarības atgūšanas, 1991. gadā. Kāpēc tik vēlu? Visticamāk, no VDK puses bijis kāds aizliegums, proti, pēc vairāku dienu "izglītojošām sarunām" 

1984. gada rudenī un steidzamām prasībām ieņemt "pareizu pozīciju nacionālajā jautājumā". Par laimi, tas nebeidzās ar neko īpaši sliktu, bet izdevniecības spītīgi noraidīja manus manuskriptus. 

Šo piecdesmit gadu laikā tapušas 28 grāmatas, lielākā daļa dzejā, arī literatūras kritika un publicistika. Tās papildina 24 tulkojumi, puse no tiem – no bulgāru, arī poļu valodas. No latviešu valodas esmu tulkojis divas grāmatas – Māras Zālītes dzejoļu krājumu un Jāņa Akuratera stāstu, arī citu autoru dzejoļus.

Kā tiku līdz latviešu valodai? Pirmkārt, pēc izglītības esmu filologs ukraiņu valodas un literatūras specialitātē. Institūtā mācījos arī vācu valodu, patstāvīgi apguvu spāņu valodu, un draugi palīdzēja iemācīties angļu valodas pamatus. Kā filologu mani interesēja viss: ko par mums saka tālienē? Japānā? Āfrikā? Pat Čukotkā! Dienesta laikā padomju armijā mūsu vienībā ieradās jauniesauktie latvieši. Sadraudzējos ar vienu no viņiem, Guntaru Aušeiku, un, protams, draugam jautāju par viņa dzimto valodu, un viņš iemācīja latviešu valodas pamatus. Tad bija pārtraukums uz vairākiem gadu desmitiem, līdz 2009. gadā pirmo reizi atbraucu uz Rīgu un iemīlējos jūsu galvaspilsētā.

Kā izrādās, latviešu kultūra interesē arī jūsu meitu Līnu. Viņa ukrainiski tulkojusi Noras Ikstenas romānu "Mātes piens" un Māras Zālītes "Pieci pirksti", Jāņa Akuratera stāstu "Degoša sala" un vēl citas.

Abas manas meitas ir atvērtas dažādām valodām, un viņām lieliski padodas to apguve. Līna nodarbojās ar žurnālistiku, un Latvijas vēstniecībā viņai izdeva Šengenas valstu vīzu. Pirmais brauciens bija uz valsti, kas izdevusi vīzu. Arī viņai patika Rīga, devās turp otrreiz, trešoreiz un mācījās latviešu valodas kursos. Šodien Līna tulko ļoti profesionāli, biju viņas tulkojumu redaktors un pieredzēju, kā viņa no grāmatas uz grāmatu ieguva īstu meistarību.

Vai latviešu literatūru viegli tulkot ukrainiski?

Literārais tulkojums jau nav tikai valodas aizstāšana. Galvenokārt tā ir nacionālo kultūras kodu mijiedarbība. Tāpēc ar perfektu valodas apguvi nepietiek, vajag izjust citu tautu kultūru, lasīt literatūru, apmeklēt valsti, saprast tautu. Jo tuvāk kultūras, jo vieglāk tās saprast; jo tālāk, jo grūtāk. 

Latvieši ir diezgan tuvi, ir vieglāk jūs saprast, vēsturē ir daudz kopīgā, turklāt baltu valodas ir tuvas slāvu valodām; ja zināt indoeiropiešu valodu attīstības likumus, tad viegli saskatāmas gramatiskās un leksiskās paralēles.

Vai latviešu dabas tēli un lauku dzīves vērtības ukraiņiem ir atpazīstami?

Kā jau teicu, mūsu tautām ir daudz kopīga, līdzīga mitoloģija, pat mitoloģisko tēlu vārdos fonētiskas atbilstības. Daudz līdzīgu ainavu, lai gan Latvijā nav milzīgu stepju vai kalnu. Lauku darbi ir līdzīgi, arī darba rīki. Esmu dzimis un audzis laukos, un daudz no tā, ko dara "Kalpa zēna vasaras" varoņi, nācās darīt pašam. Taču ir arī atšķirības, jauni atklājumi, tāpēc teksts tiek uztverts ar vēl lielāku interesi.

Kādēļ izvēlējāties tulkot Akuratera "Kalpa zēna vasaru"? Tas tiek uzskatīts par vienu no visromantiskākajiem latviešu literatūras darbiem… Vai šis stāsts mūsdienās ir aktuāls?

Pirms ierašanās Rīgā pat nezināju par šāda rakstnieka eksistenci. Bet pazinu Ojāra Vācieša darbus, man pat bija viņa grāmata ukraiņu valodā. Aizbraucu uz Pārdaugavu meklēt Vācieša muzeju un pēkšņi atklāju, ka pretī atrodas nezināmais Akuratera muzejs. Domāju: kas tas ir? Tad Kijivā atradu gan šā stāsta, gan "Degošās salas" tulkojumus krievu valodā. Tieši "Degošā sala" izrādījās pārsteidzoši saskanīga ar manu dvēseli. Pēc tam Līna no Rīgas atveda latviešu izdevumu, plānoju to nākotnē iztulkot. Bet meita tieši tobrīd intensīvi mācījās latviešu valodu un, lai to apgūtu, sāka tulkot. Tulkojums izdevās ļoti labs, lai gan tas bija viņas pirmais darbs. Tā man palika "Kalpa zēna vasara". Man šķiet, ka šis ir ne tikai romantiskākais, bet arī poētiskākais stāsts. Dažviet lapu pēc lapas skan dzeja, tas ir literārs dārgakmens!

Augstas raudzes literatūra vienmēr ir aktuāla, un, kaut gan dažos periodos interese mazinās, pēc laika tā atkal atgriežas. 

Tiesa, pašlaik Ukrainā notiek smags karš, un literatūras dimanti frontē izrādītos kas pilnīgi nevajadzīgs. Bet tas ir garīgs dārgakmens, kas parāda, par ko cīnāmies – lai pēc uzvaras mierīga dzīve kļūtu tik skaista, kā aprakstīts grāmatā.

Ko jums pašam dod Akuratera radītā pasaule?

Tā ļoti saskan ar manu iekšējo pasauli. Akuratera pasaulē vēl daudz jāatklāj, jo īpaši dzejā, par kuru no latviešu draugiem esmu dzirdējis izcilas atsauksmes. Pagaidām nav precīzu plānu, bet manī ir vēlme tulkot arī Akuratera dzeju. Un, protams, katrs ārzemju rakstnieka darbs ir logs uz viņa nacionālo kultūru, uz tautas garīgo pasauli.

Vai Ukrainā kara laikā cilvēki pagūst lasīt? Vai grāmatas tiek uzskatītas par vērtību?

Jau no pirmajām Ukrainas neatkarības atjaunošanas dienām mūsu grāmatu tirgus bija pakļauts ļoti spēcīgam Krievijas grāmatu tirgus spiedienam, no tā atbrīvojāmies pamazām un ļoti lēnām. Tagad šajā ziņā noticis kvalitatīvs lēciens: grāmatas vairs neieved no Krievijas, un cilvēkiem zudusi vēlme krieviski lasīt pat Ukrainā izdoto.

Arī tie daži rakstnieki, kuri rakstīja krieviski, paziņoja par pāreju uz ukraiņu valodu, vēl daži to klusi izdarīja jau pirms vairākiem gadiem. Pagājušajā gadā apgāda "Apriori" vadītāja ar izbrīnu stāstīja ko pilnīgi negaidītu – 

neskatoties uz augsto inflāciju, miljoniem bēgļu un mierīgo pilsētu apšaudīšanu, pieauguši grāmatu pārdošanas apjomi, turklāt vēl negaidītāk tiek pārdots daudz grāmatu par filozofiju, pat par antīko filozofiju. 

Grāmata kļuvusi vēl pieprasītāka. Domāju, ka tā ir arī viena no frontes līnijām: aizsargāt mūsu garīgo kultūru.

Pirms kara vairākums latviešu un arī pārējā pasaule par Ukrainu, tās kultūru un vēsturi zināja maz. Tagad arī kultūra kļuvusi par kara ieroci…

Skumji, ka karš pastiprinājis interesi par Ukrainu, tomēr tas jāizmanto, lai sniegtu vairāk informācijas. Tagad mūsu populārāko rakstnieku grupa, tiekoties ar lasītājiem, ceļo pa pasauli, stāsta par Ukrainu un rīko grāmatu prezentācijas. Piemēram, Andrejs Kurkovs, Oksana Zabuško, Antonija Cvida. Arī es novembrī būšu Bulgārijā, un plānotajās tikšanās reizēs, protams, runāsim par karu, par ukraiņu literatūru kara laikā, stāstīšu par savu jauno dzejoļu krājumu, kas atspoguļo kara laiku.

Kāda ir kultūras dzīve kara laika Vinnicā?

Pagājušā gada pavasarī kultūras dzīve apstājās, un jūlijā raķešu triecienā tika iznīcināta pilsētas labākā koncertzāle. Toreiz gāja bojā gandrīz trīsdesmit cilvēki. Taču vasarā un rudenī kultūras aktivitātes atsākās, un šogad tās kļuvušas vēl pilnasinīgākas. Teātrī notiek izrādes, taču skatītāji tiek brīdināti: uzlidojuma gadījumā izrāde tiks pārtraukta, visiem būs jādodas lejā uz patversmi. 

Arī pats pieredzēju, kā burtiski desmit minūtes pēc izrādes sākuma atskanēja sirēnas. Toreiz izrāde vairs netika atsākta; skatītāji tika lūgti ierasties citā dienā. 

Kultūras dzīve rit, kā ierasts: notiek mūzikas koncerti, mākslinieki dodas viesizrādēs, izdodam grāmatas, notiek prezentācijas. Tomēr katru minūti esam gatavi pārtraukt pasākumu un doties lejā uz patversmi. Dažreiz prezentācijas tiek rīkotas tieši patversmēs.

Biju pārsteigta, ka piedāvājāt sarunāties krieviski. Kad atkal spēsim lasīt krievu literatūru, klausīties mūziku…

Lietas interesēs reizēm nepieciešams distancēties no savām antipātijām. Mana latviešu valoda nav tik laba, lai varētu raiti atbildēt uz visiem jautājumiem. Arī ukraiņu valoda nav tam piemērota – būtu jāmeklē tulks. Angļu valodā šī barjera būtu ievērojami augstāka. Vēl viens pragmatisks uzsvars: padomju laikos krievu valodā tika tulkots milzīgs daudzums ārzemju literatūras, bet ļoti maz tika tulkots PSRS tautu valodās. Vēl tagad šis apjoms pieejams tikai caur krievu valodu, arī latviešu literatūra. Pat Akurateru atklāju kādā krievu izdevumā.

Bet tā sauktā krievu kultūra kopš 2022. gada februāra man vairs neeksistē. Krievijas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 1,75 procenti pasaules iedzīvotāju, un pilnīgi pietiek ar kultūru, ko 98,25 procenti cilvēces rada bez Krievijas. 

No man pazīstamajiem krievu rakstniekiem pagājušajā gadā seši cilvēki parakstīja atklātu vēstuli, atbalstot Putina politiku Ukrainā – atbalstot karu pret mums. 

Starp citu, vienu no viņiem 2014. gadā tulkoju. Lielāko daļu savas bibliotēkas krievu grāmatu nodevu makulatūrā, atstāju ļoti maz, pārsvarā ar kritisku skatījumu uz mūsu austrumu kaimiņa dzīves absurdumu. Piemēram, absolūti izcils rakstnieks ir Andrejs Platonovs.

Nākotnes prognozēšana ir ļoti neuzticama lieta. Šķiet, pēckara situācija varētu būt tāda pati kā franču un vāciešu attiecībās pēc Otrā pasaules kara. Tās neuzlabojās pat divdesmit gadus – līdz izauga jauna paaudze un vācieši nožēloja visu, ko bija darījuši Francijā un visā Eiropā. Bet tomēr joprojām neaizmirsīsim, ko Krievijas okupācijas armija izdarīja Bučā un citās Ukrainas pilsētās.