19. oktobrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ("Riga IFF") Latvijas pirmizrādi piedzīvos igauņu režisora Ilmara Rāga piedzīvojumu filma bērniem "Ēriks Akmenssirds". Filma ir Igaunijas, Somijas, Luksemburgas, Lietuvas un Latvijas kopprodukcija, un mūzikas līdzautors, kā arī blondā pirāta Versačes lomas atveidotājs ir mūsu Renārs Kaupers.
Filma stāsta par vientuļnieku Ēriku, kurš pārliecināts, ka viņa sirds veidota no akmens, un neiebilst, ka vecāki allaž pārņemti ar visu ko citu, atstājot puiku vienu pašu.
Taču, ģimenei pārvācoties uz mantoto tantes Brunhildes īpašumu, Ēriks neparko nevēlas tur palikt. Filmu veidojis pieredzējušais igauņu režisors Ilmars Rāgs, kura jaunais kinodarbs ir par cilvēka vitālo vēlmi justies nepieciešamam un novērtētam. Viņa līdz šim zināmākā, "Oskaram" nominētā spēlfilma "Klase" (2007) rādīta arī Latvijā.
"Latvijas Avīze" režisoru Ilmaru Rāgu uzrunāja dažas dienas pirms filmas izrādes "Riga IFF". Mūsu saruna bija ne tikai par kino, jo Ilmars Rāgs ir arī Igaunijā populārs publicists un Igaunijas armijas rezerves virsnieks.
Jūsu filmu kontā ir vēsturiskā "1991" par Igaunijas neatkarības atjaunošanu, tad – sociāli nozīmīgā "Klase" par problēmām skolā, kādēļ šoreiz izvēlējāties veidot piedzīvojumu filmu bērniem?
I. Rāgs: Sākšu ar to, ka domāju – rudens ir vislabākais laiks, kad doties uz kino, jo – ko gan daudz šādā tumsā var darīt? Cenšos braukt uz Rīgu iespējami bieži, atceros vecos labos laikus, kad pie jums notika kinofestivāls "Arsenāls" un arī mana pirmā filma "Klase" tika izrādīta Rīgā. Laimīgā kārtā mēs nebūt neesam tālu viens no otra. Arī autobusu satiksme ir ļoti, ļoti ērta. Es tik tiešām gaidu un novērtēju tikšanos ar latviešu skatītājiem.
Neviens jau īsti netic, kad šo stāstu, bet manī vēl joprojām mīt tas jaukais un aizrautīgais bērns, puika no maniem tāliem zēnības gadiem.
Viņš man bija blakus arī toreiz, kad veidoju šīs nopietnās pieaugušajiem domātās filmas. Dažreiz liekas, itin kā manī mistu divas personības, parasti jau rādu to nopietno pusi, bet manī ir vēl kāda daļa, mājās, savā vidē esmu pavisam citāds, un "Ēriks Akmenssirds" savā ziņā ir godīga filma par mani pašu. Kad pirms kādiem astoņiem gadiem filmas producente iedeva lasīt scenāriju, sākumā nebiju pārliecināts, ka šis stāsts domāts man, tomēr pamanīju, ka filmas vidū bija iecerēta maza epizode, kurā Ēriks saredz meiteni Mariju, kā viņa spēlējas un cik labi saprotas ar savu mammu. Tajā brīdī Ēriks ir nedaudz greizsirdīgs, jo palicis viens, un, to lasot, sapratu – ja viņš izjūt greizsirdību, tas patiesībā nozīmē, ka ir iemīlējies. Un, kaut gan filmā darbojas arī fantāzijas tēli pirāti, šī epizode manī atmodināja atmiņas un emocijas, jo šī ir filma par zēna pirmo mīlestību. Ļoti labi atceros, kā pirmajā skolas gadā iemīlējos klases visskaistākajā meitenē, bet biju pārāk kautrīgs, lai kādam par to stāstītu. Domāju, ka toreiz neviens neko tā arī neuzzināja par manu pirmo mīlestību, bet tagad, lasot filmas scenāriju, to visu atcerējos. Galvenā filmas intriga vēsta par zēnu, kuram ir akmens sirds, un tādēļ viņš neatpazīst jūtas, bet skaidrs, ka viņš par to melo, jo spēj just, tikai par to baidās runāt. Un tas bija iemesls, kādēļ izvēlējos veidot šo filmu, jo runāt par jūtām ir ļoti būtiski.
Otrs iemesls, kādēļ esmu priecīgs, ka veidoju šo filmu, atklājās uzņemšanas procesā, filmējot epizodi, kurā bērni atrodas starppasaulē starp dzīvajiem un mirušajiem. Kā pasakās ierasts, radās jautājums – kā no tādas vietas iespējams atgriezties mājās?