Rakstnieks Pjērs Jaravāns: Literatūra šodien var spēlēt nozīmīgu lomu — tā vienlaikus izglīto un izklaidē

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznāks Vācijas libāniešu rakstnieka Pjēra Jaravāna starptautisku atzinību guvušais un daudzās valodās tulkotais romāns "Paliek tikai ciedri". Pjērs Jaravāns dzimis Jordānijā, uzaudzis mātes dzimtenē Vācijā, bet par savu otro dzimteni vienmēr uzskatījis valsti, no kuras nācis viņa tēvs, – Libānu.

Tādēļ nav pārsteidzoši, ka par debijas romāna centrālo tēlu izvēlēts Vācijā libāniešu bēgļu ģimenē dzimis zēns Samīrs, kura tēvs Brahīms pēkšņi pazūd bez pēdām, kad dēlam tikai desmit gadu. Kaut arī dzimis un audzis Vācijā, garīgi Samīrs dzīvo Libānā, seko līdzi politiskajiem notikumiem Brahīma dzimtenē, pēta tās vēsturi un visur meklē pazudušā tēva pēdas. Meklējumi kļūst par viņa dzīves centrālo asi, vadmotīvu, līdz beidzot, mīļotās sievietes mudināts, viņš dodas uz Libānu, lai atklātu patiesību. Romāna tulkojums latviešu valodā iznācis ar programmas "Radošā Eiropa" atbalstu.

Kas bija jūsu galvenais impulss romāna "Paliek tikai ciedri" sarakstīšanai?

P. Jaravāns: Kopš pašas bērnības mani vienmēr fascinējusi Libāna, vienmēr esmu to uzskatījis par otrajām mājām, un man patika uz turieni braukt kopā ar vecākiem. Bet zināju ļoti maz par tās vēsturi, un, kad 2015. gadā nolēmu izpētīt par to vairāk, sapratu, ka pagātne bijusi ļoti sāpīga un ka valsts ir tālu no tās paradīzes, par kādu to iztēlojos.

Turklāt 2015. gadā Vācijā sākās plašas debates par bēgļiem un skaidri iezīmējās labējās politiskās noslieces, kas man šķita šokējošas. 

Iespējams, pirmo reizi aptvēru, ka pats esmu bēgļu bērns. Nolēmu uzrakstīt romānu par ģimeni, kas saplosīta starp divām valstīm, galvenokārt lai tiktu skaidrībā pats ar savām jūtām.

 Dabiski, ka romāns kļuva par sava veida atbildi uz to, kas notika Vācijā, bet tas nebija mans sākotnējais nolūks. Es mīlu labus stāstus un gribēju tādu uzrakstīt arī pats. Mana pieredze un zināšanas par Libānu palīdzēja.

Vai jūsu tēvs – nosacīti, protams, – ir Brahīma prototips? Varbūt stāstnieka meistarībā, jo arī jūsu tēvs jums bērnībā ir stāstījis stāstus.

Es laikam drīzāk teiktu, ka Brahīms savā ziņā ir senās Tuvo Austrumu stāstniecības prototips, viņš tiešām ir stāstnieks. Ar saviem stāstiem viņš liek dēlam Samīram ilgoties pēc Libānas. Tādēļ viņa stāstiem, kaut arī tie stāstīti ar labu nodomu, ir katastrofāls blakusefekts, jo tie liek Samīram justies libāniskam, kas viņa uztverē ir pretstats vāciskajam, lai gan viņš nekad nav redzējis Libānu pats savām acīm. Arī mans tēvs stāstīja stāstus, bet viņš nebija rakstnieks. Viņš izgudroja smieklīgus pastāstiņus par runājošiem dzīvniekiem. Daļas no viņa stāstiem esmu izmantojis savā romānā.

Jūs pats neesat bēglis, bet vai jums nācies izjust savu "citādību" līdzīgi, kā to jūt Samīrs? Protams, neskaitot eksistenciālo "citādības" izjūtu, no kuras, šķiet, cieš ikviens pusaudža vecumā.

Domāju, mana privilēģija – tas, ka man ir vācu tautības māte, un izskats, kas vairāk nācis no viņas puses, – man aiztaupījusi daudz sāpju, kad biju jaunāks. 

Es neizskatos pēc arāba, tādēļ man nekad nav bijis jāsaskaras ar rasismu vai aizspriedumiem.

 Taču man bija draugi, kam abi vecāki bija libāņu izcelsmes, un viņi auga ļoti atšķirīgi, viņiem noteikti bija grūtāk, un viņi savu citādību izjuta ikdienā. Es laikam teiktu, ka man tika labākais no abām pasaulēm – pieaugot man bija gan draugi vācieši, gan citzemnieki, mūsu mājās bija vācu un libāniešu ēdiens... Mani vienmēr ietvēra daudzveidīga sabiedrība, kas ir ļoti svarīga, lai radītu saprašanos un iecietību pret citiem cilvēkiem.

Vai "Paliek tikai ciedri" tulkots arī arābiski? Un, ja tā, ko par romānu sacīja Libānas lasītāji?

Nē, grāmata nav tulkota arābiski, bet es laikam par to nejūtos nelaimīgs, jo tādā gadījumā man noteikti būtu jāsaskaras ar tādām lietām kā cenzūra un tamlīdzīgi. Libānas lasītāji var izlasīt grāmatu angliski vai franciski, un esmu saņēmis ļoti pozitīvas atsauksmes.

Pjērs Jaravāns (Pierre Jarawan) "Paliek tikai ciedri"

Foto: Latvijas Mediji

Pieņemu, ka ne tikai no viņiem esat dzirdējis labas atsauksmes. Vai ir kas tāds, kas jūs īpaši aizkustinājis?

Dažreiz cilvēki man teikuši, ka viņiem [lasot romānu] bijusi sajūta, ka esmu izstāstījis viņu personīgo stāstu. 

Tēli, viņu konflikti, viņu vēsture ļoti rezonējusi, un tas, protams, ir ļoti aizkustinoši, kad cilvēki lasa izdomātu stāstu un grāmatā pazīst paši sevi un savas pieredzes.

"Paliek tikai ciedri" kļuva par bestselleru Vācijā, valstī, kas vienmēr piedāvājusi patvērumu bēgļiem, īpaši no Tuvajiem Austrumiem. Vai jūs teiktu, ka šī grāmata kaut kādā veidā iespaidojusi sabiedrības nostāju un uzskatus?

Domāju, ka romāns pavisam noteikti licis lasītājiem daudz skaidrāk apzināties, ko tas nozīmē – atstāt valsti un ģimeni, un ka neviens to nedara joka pēc, bet gan eksistenciālu iemeslu dzīts. Mans romāns nebija vienīgais, kas pievērsās šai tēmai, kad tas iznāca 2016. gadā. Interesantā kārtā bija daudzi vairāku jaunu autoru romāni par viņu vecāku dzimtajām zemēm – Irānu, Šrilanku, Irāku un tamlīdzīgi. 

It kā trešā paaudze būtu nolēmusi runāt par tiem jautājumiem, par kuriem viņu vecāki runāt nespēja.

Bet skatīsimies patiesībai acīs: labējās tendences pasaulē kopš tā laika ir tikai augušas, politiskais klimats dramatiski mainījies. Tādēļ ir vēl svarīgāk, lai mēs turpinām stāstīt savus stāstus, jo stāsti ir spēcīgs līdzeklis, ar ko sasniegt cilvēku sirdis.

Latvijā – un bēgļu dēļ, nešaubos, arī Vācijā, – ļoti sāpīgi izjūtam Krievijas karu Ukrainā. Gan Krievija, gan Rietumu valstis bijušas iesaistītas konfliktos Tuvajos Austrumos, un, protams, tur ir arī daudz iekšēju konfliktu – starp dažādu nacionalitāšu, dažādu ticību pārstāvjiem. Vai domājat, ka cilvēce varētu – ne jau pēkšņi un viegli, bet vispār kādreiz – atrisināt šāda veida asiņainus konfliktus uz visiem laikiem, vai arī esam nolemti nebeidzamiem slaktiņiem "lielāka labuma" vārdā?

Man gribētos jums sniegt optimistisku atbildi uz šo jautājumu, bet baidos, ka nevaru, vismaz tuvākajā nākotnē skatoties. Raugoties vēsturē, mēs redzam, ka tā nebeidz atkārtoties. Ne tikai karu vai reliģisku konfliktu, vai globālas bēgļu krīzes dēļ. Bet arī tajā, kā rietumvalstu politika visapkārt pasaulei šķiet dreifējam pretī konservatīvām vai populistiskām, vai pat galēji labējām tendencēm, un es neredzu, ka no tā varētu rasties kaut kas labs. Īpaši tādēļ, ka mēs saskaramies ar jauniem izaicinājumiem vai arī tādiem, kas gadiem tikuši ignorēti, – klimata pārmaiņas, sociālā nevienlīdzība, nabadzības pieaugums, ekonomiskie izaicinājumi –, un tas viss ļauj populistiskajām nosliecēm izplatīties vieglāk, jo tās šķiet piedāvājam vieglus risinājumus sarežģītām problēmām. 

Viena no svarīgākajām lietām, kas nepieciešama, lai to visu pārvarētu, ir izglītība. Tādēļ literatūra var spēlēt nozīmīgu lomu, jo tā vienlaikus izglīto un izklaidē.

Esat ne tikai prozas rakstnieks, bet iesaistāties, turklāt izcili, arī dzejas slamos. Kas jums vislabāk patīk šajās atšķirīgajās radošajās izpausmēs?

Pavisam godīgi jāsaka, ka kopš 2016. gada vairs dzejas slamos nepiedalos, bet līdz tam biju to darījis desmit gadus. Galvenā atšķirība ir, protams, šo tekstu garumā un tas, ka romānu rakstāt lasošai auditorijai, kamēr dzejas slams domāts klausītājiem. Kas attiecas uz struktūru, nepieciešami atšķirīgi prasmju komplekti – romāns ir daudz sarežģītāk rakstāms, kamēr slama teksts nedrīkst būt pārāk sarežģīts, jo klausītājiem ir tikai šis viens mirklis, kurā tam sekot līdzi.

Brīdinu lasītājus – turpmāk rakstītais satur spoilerus par "Paliek tikai ciedri" sižetu, tādēļ tiem, kas vēlas saglabāt noslēpumu, divus nākamos jautājumus labāk nelasīt.

Starp romāna noskaņām un tēmām, kuras mani labā nozīmē vajāja pēc tā izlasīšanas, bija mana nespēja pašai sev paskaidrot, kādēļ Brahīms pamet ģimeni tieši tā, kā viņš to izdara. Ne tas, ka vispār aiziet, lai gan viņš droši vien varētu arī paņemt vecāko dēlu uz Vāciju, bet tas, ka nocērt visas saiknes ar savu ģimeni...

Kad grāmata iznāca, man bija ļoti interesanti vērot, ka tikai lasītājiem eiropiešiem šī stāsta daļa šķita dīvaina. Libāņu lasītāji, piemēram, man par to nekad nav jautājuši. 

Domāju, Brahīma izturēšanās izskaidrojama tikai tad, ja ņem vērā tādus faktorus kā kultūra un identitāte. 

Tāpat jums jāņem vērā vecākā dēla nozīme arābu kultūrā. Teiksim, vārds "Abū" nozīmē nevis vienkārši "tēvs", tajā ietverts arī, kā tēvs cilvēks ir. Brahīms nav "Abū Samīrs", viņš ir "Abū Jūsefs", jo Jūsefs ir viņa pirmdzimtais dēls. Tajā balstās visa viņa identitāte un arī vārds. Un, tā kā Jūsefs piedzimis no citas sievietes, kura turklāt ir arī citas reliģijas pārstāve (no Brahīma skatpunkta), būtu neiespējami vest Jūsefu uz Vāciju un integrēt viņu [turienes sabiedrībā]. Samīrs to visu zina. Viņš zina – vai uzzina –, ka viņa tēvs ir Abū Jūsefs, tādēļ arī pieņem. Iespējams, tieši šajā grāmatas daļā kultūru sadursme kļūst visredzamākā.

Saprotu, ka patlaban ceļā ir trešais romāns. Vai varat dot nelielu ieskatu tajā?

Nevaru daudz iedziļināties detaļās, jo vēl esmu rakstīšanas procesā, bet varu pastāstīt, ka tas balstās patiesā, jocīgā un gandrīz neiedomājamā stāstā, kas notika Libānā 20. gadsimta 60. gados, pirms Pilsoņu kara. Baidos, jums nāksies vienkārši mazliet pagaidīt (smaida).

Pjēra Jaravāna (1985) radošās pieturzīmes

• Raksta kopš pusaudža gadiem.
• "Paliek tikai ciedri" ir viņa debijas romāns (oriģinālā iznācis 2016. gadā), saņēmis Bavārijas mākslas veicināšanas balvu tās rakstīšanai.
• Romāns izvirzījās grāmatu tirgotāju topos Vācijā, Nīderlandē, ieguvis balvu "Prix des Lecteurs du Livre de Poche" Francijā.
• 2016. gadā ieguva laikraksta "Abendzeitung" titulu "Gada zvaigzne literatūrā".