22 °C
Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznāks Vācijas libāniešu rakstnieka Pjēra Jaravāna starptautisku atzinību guvušais un daudzās valodās tulkotais romāns "Paliek tikai ciedri". Pjērs Jaravāns dzimis Jordānijā, uzaudzis mātes dzimtenē Vācijā, bet par savu otro dzimteni vienmēr uzskatījis valsti, no kuras nācis viņa tēvs, – Libānu.
Tādēļ nav pārsteidzoši, ka par debijas romāna centrālo tēlu izvēlēts Vācijā libāniešu bēgļu ģimenē dzimis zēns Samīrs, kura tēvs Brahīms pēkšņi pazūd bez pēdām, kad dēlam tikai desmit gadu. Kaut arī dzimis un audzis Vācijā, garīgi Samīrs dzīvo Libānā, seko līdzi politiskajiem notikumiem Brahīma dzimtenē, pēta tās vēsturi un visur meklē pazudušā tēva pēdas. Meklējumi kļūst par viņa dzīves centrālo asi, vadmotīvu, līdz beidzot, mīļotās sievietes mudināts, viņš dodas uz Libānu, lai atklātu patiesību. Romāna tulkojums latviešu valodā iznācis ar programmas "Radošā Eiropa" atbalstu.
Kas bija jūsu galvenais impulss romāna "Paliek tikai ciedri" sarakstīšanai?
P. Jaravāns: Kopš pašas bērnības mani vienmēr fascinējusi Libāna, vienmēr esmu to uzskatījis par otrajām mājām, un man patika uz turieni braukt kopā ar vecākiem. Bet zināju ļoti maz par tās vēsturi, un, kad 2015. gadā nolēmu izpētīt par to vairāk, sapratu, ka pagātne bijusi ļoti sāpīga un ka valsts ir tālu no tās paradīzes, par kādu to iztēlojos.
Turklāt 2015. gadā Vācijā sākās plašas debates par bēgļiem un skaidri iezīmējās labējās politiskās noslieces, kas man šķita šokējošas.
Iespējams, pirmo reizi aptvēru, ka pats esmu bēgļu bērns. Nolēmu uzrakstīt romānu par ģimeni, kas saplosīta starp divām valstīm, galvenokārt lai tiktu skaidrībā pats ar savām jūtām.
Dabiski, ka romāns kļuva par sava veida atbildi uz to, kas notika Vācijā, bet tas nebija mans sākotnējais nolūks. Es mīlu labus stāstus un gribēju tādu uzrakstīt arī pats. Mana pieredze un zināšanas par Libānu palīdzēja.
Vai jūsu tēvs – nosacīti, protams, – ir Brahīma prototips? Varbūt stāstnieka meistarībā, jo arī jūsu tēvs jums bērnībā ir stāstījis stāstus.
Es laikam drīzāk teiktu, ka Brahīms savā ziņā ir senās Tuvo Austrumu stāstniecības prototips, viņš tiešām ir stāstnieks. Ar saviem stāstiem viņš liek dēlam Samīram ilgoties pēc Libānas. Tādēļ viņa stāstiem, kaut arī tie stāstīti ar labu nodomu, ir katastrofāls blakusefekts, jo tie liek Samīram justies libāniskam, kas viņa uztverē ir pretstats vāciskajam, lai gan viņš nekad nav redzējis Libānu pats savām acīm. Arī mans tēvs stāstīja stāstus, bet viņš nebija rakstnieks. Viņš izgudroja smieklīgus pastāstiņus par runājošiem dzīvniekiem. Daļas no viņa stāstiem esmu izmantojis savā romānā.
Jūs pats neesat bēglis, bet vai jums nācies izjust savu "citādību" līdzīgi, kā to jūt Samīrs? Protams, neskaitot eksistenciālo "citādības" izjūtu, no kuras, šķiet, cieš ikviens pusaudža vecumā.
Domāju, mana privilēģija – tas, ka man ir vācu tautības māte, un izskats, kas vairāk nācis no viņas puses, – man aiztaupījusi daudz sāpju, kad biju jaunāks.
Es neizskatos pēc arāba, tādēļ man nekad nav bijis jāsaskaras ar rasismu vai aizspriedumiem.
Taču man bija draugi, kam abi vecāki bija libāņu izcelsmes, un viņi auga ļoti atšķirīgi, viņiem noteikti bija grūtāk, un viņi savu citādību izjuta ikdienā. Es laikam teiktu, ka man tika labākais no abām pasaulēm – pieaugot man bija gan draugi vācieši, gan citzemnieki, mūsu mājās bija vācu un libāniešu ēdiens... Mani vienmēr ietvēra daudzveidīga sabiedrība, kas ir ļoti svarīga, lai radītu saprašanos un iecietību pret citiem cilvēkiem.
Vai "Paliek tikai ciedri" tulkots arī arābiski? Un, ja tā, ko par romānu sacīja Libānas lasītāji?
Nē, grāmata nav tulkota arābiski, bet es laikam par to nejūtos nelaimīgs, jo tādā gadījumā man noteikti būtu jāsaskaras ar tādām lietām kā cenzūra un tamlīdzīgi. Libānas lasītāji var izlasīt grāmatu angliski vai franciski, un esmu saņēmis ļoti pozitīvas atsauksmes.
