Par visu labo un pret visu slikto. Andris Zeibots, "Kundziņsalas teikas"

Piecpadsmit prozas nogriežņos jeb īsprozas krājumā "Kundziņsalas teikas" rakstnieks Andris Zeibots uzbur savu latviešu mitoloģiju – politiski, ētiski un filozofiski būvētu pasauli, kurā ik pa laikam kāds varonis ieņem centrālo lomu (Auseklis, Jupis, Pērkons, Ūsiņš u. c.), ļaujot runāt arī pašai valodai.

Andris Zeibots "Kundziņsalas teikas". "Dienas Grāmata".

Foto: Publicitātes

Tās nav teikas tradicionālā izpratnē, drīzāk veids, kā autoram rast piemērotu, saprotamu un ironisku aizsegterminu savai radošajai pieejai, jo nekāds "vēstītājas folkloras sacerējums, kurā ir apvienots reālais un fantastiskais un kuram piemīt izziņas raksturs", šī proza nav. Proti, te VISS ir fantastisks tajā nozīmē, ka sižeti atļaujas plūst un peldēt, tie mēdz būt bez enkura. Protams, tā nav arī nonsensa proza, jo katra teika ir veltīta savai pasaules izziņai (un ziņai pasaulei) un atspoguļo savu reālistisko problemātiku.

Zeibota prozas problēma ir tāda, ka tās vēstītājs mēdz mainīt uzmanības fokusu no parādības uz parādību, no izdarības uz izdarību, tikai retumis paliekot mierā. Piemēram, Zeibota teika "jezga un jēga" ir par nežēlastībā kritušu žurku vadoni, kas it kā varētu pat gāzt vardarbīgo valdību. Bet vai tad autors ļauj šim stāstam būt tik plakanam? Nē, viņš apvij vienu tēlu ar manifestu un vārdiem, vārdiem, vārdiem, kā teiktu Hamlets. Brīžiem liekvārdību vairs nav iespējams uztvert nopietni un atliek to tikai raksturot ar vārdiem "rakstnieks, un tas viss kas cits".

"Viss kas cits" skan primitīvi, tomēr neuzmanīgam lasītājam, kas pieradis slīdēt aizraujošu, saprotamu un vienkāršu naratīvu ūdeņos, šī proza un tās manevri būs saprotami tieši šādi. Andris Zeibots kā parasti ir smagas lasāmvielas autors, lai kā viņš koķetētu ar jauko vārdu "teikas". Tās nav gadsimtiem glabātu notikumu čaumalas, kurās katrs var ielikt savu versiju un palaist tālāk, tās ir smagu, skaļi dzītu pāļu konstrukcijas. Jautājums tikai: kurš un kāpēc tajās dzīvos?

Viens no veidiem, kā iemānīt tajās lasītāju, ir atpazīstami prototipi, aktuāli temati, pat ja tikai mākslai raksturīgi. Piemēram, teikā "jupis vienādotājs" pats Jupis ar visu savu pārvaldīto elli aizdomīgi līdzinās mūsdienu Putinam vai Lukašenko, kuri vilina tik daudzus ar savu stingro roku un kas tik stingri un "pareizi" valda pār savējiem. Teikā "bezpersoniski steidzīgā telpa un jumītis" visdrīzāk var ieraudzīt autoru pašu, jo viņš piešķir diagnozi birokrātijai un varbūt pat visai cilvēkpārvaldības sistēmai: "Es neciešu garlaicību" (39). Teikā "vecmāmiņa lutause – spēka zars" autors nosoda vardarbību ģimenē. Taču krājuma kodolā Zeibots nemitīgi risina vienu galveno cīņu – viņš ir pret iesīkstētību un mietpilsonību: "Kas tad ir labāk – nejēdzīgais, bet interesantais, vai superpareizais un labi apmaksātais?" ("mušmire", 53)

"Kundziņsalas teikas" ir stilizācija tam, ko Zeibots parasti dara ar lasītāju – pagriež šamā kaklu un galvu saprāta virzienā ar neprātīgiem līdzekļiem. Zeibota taisnība ir galvenokārt šāda: a) mākslinieks ir brīvs; b) cilvēks ir brīvs; c) maldinātāji maldās; d) patiesais uzvar, bet melīgais ne; e) ienaidnieks pastāv, bet jāsāk ar sevi, u. tml. Rakstnieka morāles kompass rāda ļoti daudzus virzienus, bet tie visi domāti tikai un vienīgi tam, lai labais atrastu ceļu uz uzvaru. No šāda redzespunkta Zeibota teksti joprojām nav folklorizēšanās procesam derīgi, tomēr viņš savu ir pateicis. Šādi viņš atbilst ekscentriskā autora definīcijai, kādu to būtu izteicis, piemēram, Rolāns Barts: Zeibots rada tekstus, pārkāpjot zināmas konvencijas, raksta ekstātiski, nevis ērtas baudas ietvaros, gatavs mirt kā autors, jo teikas žanra piesaukšana taču paredz to atdalīšanos no "dzemdētāja" un ceļojumu plašā pasaulē.

Zeibots daudz domā arī par to, kā valodā izteikt domu. "Es nevaru turpināt dzīvot laimīgi, ja nav neviena saprotoša, kas ietu blakus, – izteicu vēlmi šādā formulējumā. Tomēr uzreiz sapratu, ka ar to nekas īsti nav pateikts. Tas, ko gaidīju, varbūt nemaz nespētu būt simbolu gaismā izvietojams," (119) saka Zeibota varonis teikā "auseklis – uguņu savaldītājs", un ir skaidrs, ka Zeibots gribētu arī izaicināt valodu, padarot to par galveno varoni. Subjektīva piebilde: manuprāt, ar šo uzdevumu savos tekstos veiksmīgāk tiek galā kāds cits ekscentrisks latviešu autors – Jānis Einfelds. Viņam un Andrim Zeibotam ir dažas radošas līdzības – vēlmē un mēģinājumos radīt pasauli. Taču, šķiet, Einfelds ir pacietīgāks un filigrānāks un lieliski apzinās, ka viņa rokās droši turas valoda, nevis didaktika.

Vēl viens veids, kā skatīt Andra Zeibota veikumu mūsdienu literatūras kontekstā, – likt viņu pilnīgi neiedomājamā kompānijā ar prozistes Elīnas Kokarevičas vēlmi izmantot pasakas formu kā liberāla, atsvaidzināta sižeta aizslietni, rakstnieka Džordža Orvela brīdinošo distopiju tekstiem un, piemēram, detektīvžanra pārstāves Daces Judinas mūžam un viscaur skaļi skanošo autores balsi. Šāds kokteilis būs saprotams tikai dažiem, bet tieši šādu iespaidu rada Andra Zeibota grāmata.

Mēs turpināsim lasīt, bet kā jau smago laiku bērni cerēsim uz siltu vieglumu.