Light snow 1 °C
P. 22.04
Armanda, Armands
Daina Šadre: "Nejūtos tik ļoti lielā mērā māksliniece, lai atmestu visu pārējo un ziedotos uz mākslas altāra."
Daina Šadre: "Nejūtos tik ļoti lielā mērā māksliniece, lai atmestu visu pārējo un ziedotos uz mākslas altāra."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Postošu kaislību labirintos: "Latvijas Avīze" sāk publicēt Dainas Šadres romānu "Solis aiz mīlestības".

Ja labi sadzīvo divi temperamentā ļoti atšķirīgi cilvēki, mēdz sacīt, ka pretstati pievelkas. Bet ko lai domā, ja dzīvē ļoti mierīgs, rāms un gaišs rakstnieks savos romānos pievēršas meksikāniski versmainām kaislībām? Vai tas ir kompensācijas mehānisms, kas ļauj izplosīties radošajā dzīvē, palīdzot ikdienā saglabāt mieru un gaišumu, vai vēlme no droša attāluma mazliet pārbaudīt, kā tas būtu – ļauties jūtām, arī pašām destruktīvākajām, atsakoties no morāles un prāta kontroles? To, iespējams, neviens no malas nekad neuzzinās, jo Dainas rāmais smaids noslēpumainībā droši var sacensties ar Monu Lizu. Atliek tikai lasīt viņas grāmatas.

Romānā "Solis aiz mīlestības" postošu jūtu un kaislību patiešām netrūkst. 

Te ir gan neprātīga, slimīga greizsirdība, kas liek pamest mīļoto cilvēku tukšu, muļķīgu aizdomu dēļ, gan auksts aprēķins dīvainā mistrojumā ar nespēju un nevēlēšanos atteikties no jutekliskām baudām, gan pazemotas mīlestības oglēs dzimušas neremdināmas atriebības alkas, kuras, šķiet, vispirms iznīcinās pašu atriebēju.

Vērotājam no malas gan tā varētu izskatīties gandrīz vai pēc idilles: veiksmīgajam advokātam Ivo laulības atnesušas pārticību un stabilitāti, dodot pamatu karjeras lēcienam. Un kas par to, ka viņš šad un tad apciemo blondu, kaislīgu mīļāko? Vai tad maz vīriešu, kuri pat no ļoti labām un mīlētām sievām pasper pa kādam sānsolim?

Savukārt Ieva gan izcietusi cietumsodu par traģisku ceļu satiksmes negadījumu, taču tagad viņai ir turīgs, sabiedrībā pazīstams vīrs, kurš gatavs nēsāt sievu uz rokām, un divi pusaugu audžubērni...

Bet ko slēpj abu dzīves ārējais zeltījums? Ja paberzēs virskārtu, kādi ķirmji un trupe zem tās atklāsies?

Daina, vispirms jautāšu – kā esat pārlaidusi šo ziemu? No daudziem dzirdēts, ka pēc trim pandēmijas un diviem kara gadiem tepat kaimiņos un to nestās nedrošības dēļ bijusi īpaši grūta.

D. Šadre: Jāsaka, šoziem jutos sev netipiski labi – 

man gan ir neliela nosliece uz depresiju, tomēr pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks, un šoreiz pat marts nenāk ar nomāktību un depresīviem simptomiem. 

Laikam tādēļ, ka esmu beidzot paklausījusi padomam piepildīt savu dzīvi ar skaistām lietām, aizgāju pie fizioterapeita un tagad nelielā grupiņā regulāri vingroju. Nodarbības notiek medicīnas centrā pašā Rīgas vidū, speciālisti strādā ļoti profesionāli, beigās esi nosvīdis, noguris, un tas tiešām iedarbina laimes hormonu.

Un nedrīkst aizmirst par mazbērniem, kas arī ir laimes kapsula!

Protams, tāpat arī kāda grāmata, teātra izrāde. Šobrīd esmu sākusi lasīt "Nefrīta kaķi", vēl neesmu tikusi tik tālu, lai izteiktu viedokli, bet tiktāl, cik esmu izlasījusi, romāns ļoti ievelk, grūti to nolikt malā. Iešu uz "Meistaru un Margaritu", skatīšos, kā Dailes teātrim izdevies šis uzvedums. Bet pēdējā laika spilgtākais teātra notikums man bijis "Visas viņas", Ineses Mičules kopdarbs ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu. Jutos tiešām iespaidota, izrādei ir ļoti spēcīgs dramatiskais materiāls. Tiesa, 1. un 2. daļa, neraugoties uz Ilzes Ķuzules meistarību, īsti neskāra dvēseli, bet 3. gan bija ļoti dziļa.

Maija beigās esam dabūjuši biļetes uz "Jāzepu un viņa brāļiem" Valmieras teātrī, tā arī ir Ineses Mičules izrāde, viņas daiļradē šobrīd ir ļoti labs periods.

Šoreiz jums tiešām sanākusi īsta melodrāma ar daudzpakāpju nodevību, atriebību, dziļām un postošām kaislībām. Kādēļ gribējās tieši tik eksplozīvu kokteili?

Sižeta pamatā bija novērojumi no dzīves. Vēl pirms skaļajiem skandāliem, kas presē izskanējuši un kuros vīrs tiek vainots cietsirdīgā rīcībā un attieksmē, vardarbībā, izšķīrās viens mūsu paziņu pāris. Tas, par laimi, neizskanēja plašā sabiedrībā, bet attiecības bija ļoti sakāpinātas un paziņu lokā kļuva par ļoti nepatīkamu notikumu.

Reklāma

Toreiz vēroju šo sievieti, kura nekādi nespēja pieņemt situāciju un dzīvot tālāk, beigās ļoti smagi saslima, un tas arī kļuva par pamatu grāmatai – sāku aizdomāties par atriebību plašākā nozīmē, par to, ko tā mums nodara un kā izposta dvēseli.

Jums šķiet, ka tie skaļie skandāli notiek bez pamata, vienkārši tādēļ, ka sievietei sakārojies paklaigāt?

Es jau nevaru – neviens nevar – zināt, kas notiek iekšā ģimenē, bet man ļoti nepatīk tāda publiska bijušā tuvā cilvēka nomelnošana. Viņi taču ir nodzīvojuši laimīgus gadus, vismaz kaut kad taču bijis kāds laimīgs posms. Un tad pēkšņi vienā momentā skaļi izskan vardarbība, tas, kādas ciešanas bijis jāpiedzīvo vienai pusei, un, ja tas viss vēl notiek publiski, tad gribot negribot jādomā, ka vienkārši gribas sagraut kādreiz mīlētā cilvēka dzīvi. Jo var taču vienkārši aiziet, ja ir tik slikti.

Bet ko darīt, ja nelaiž? Nerunājot par kādu konkrētu gadījumu, taču nekad jau attiecības nesākas ar atklātu vardarbību – visi psihologi, kas ar šādiem gadījumiem strādājuši, atkal un atkal atgādina, ka viss sākas ļoti lēni, ar it kā nejaušu pāridarījumu, kam seko atvainošanās un "rožu" periods, tikai rožu pamazām kļūst arvien mazāk, bet vardarbības vairāk.

Esmu pret jebkādu vardarbību, pēc rakstura ļoti sāpīgi reaģēju uz jebkādām vardarbības izpausmēm. Ja nelaiž, tad droši vien nekas cits neatliek, ir jākliedz. Bet, ja ir kaut jelkāda iespēja attiecības pamest, pirms tās kļuvušas nepanesami sliktas, – tad gan neatbalstu šādu publisku vainošanu.

Tas galu galā vienmēr ir vārds pret vārdu – viens saka, vardarbība bija, otrs – ka nebija. Cilvēkiem, dabiski, gribas nostāties upura pusē, bet vai tiešām tas, kurš skaļāk kliedz, vienmēr ir upuris? 

Leldes Kovaļovas romānā "Tvitera tiesa" arī ir šāds gadījums, kad it kā upuris patiesībā visu ir izdomājis tīrās atriebības dēļ.

Protams, ir arī šādi gadījumi, kad virsroku ņem atriebība. Kā jūs vērtējat atriebību – kā jūtas un rīcību? Vai pašai kādreiz bijis kārdinājums kādam par kaut ko atriebties?

Protams, es taču arī esmu tikai cilvēks, un ir bijušas situācijas, kurās savam pāridarītājam gribas kaut ko nodarīt. Bet es, par laimi, neesmu ļaunatminīga – nespēju ilgi perināt sevī iekšā atriebību, tādēļ tās man vienmēr bijušas stipri bērnišķīgas – apmēram tādā līmenī kā "parādīšu mēli, tad tu man redzēsi!". Savukārt naids – dažreiz domāju, varbūt tā ir kaut kāda mana mīkstčaulība, ka nespēju just dziļu, ilgstošu naidu, bet manī tiešām nav tādu jūtu. 

Dzīvē bijuši daži gadījumi, kad esmu jutusies ļoti aizvainota, bet tas parasti beidzas ar tā konkrētā cilvēka izslēgšanu no sava loka – man viņš vairs neeksistē.

Labi, ja tā var izdarīt. Bet, ja runājam par atriebību, – ja tā notiek paklusām, netiek izreklamēta visos plašsaziņas līdzekļos, kā tas ir jūsu romānā, kur vaininieks pēkšņi attopas pie sasistas siles, – vai tas nav vēl sliktāk?

O, jā, droši vien tā ir! Mani šajā gadījumā visvairāk interesēja šīs vienas sievietes – Ievas – dvēsele. Kas notiek, ja tu ilgi sevi uzturi pie dzīvības, kurinot naidu. Rakstot šo romānu, es pat fiziski jutu, ko cilvēks nodara pats sev, nespēdams pat nevis piedot, – tas, kas viņai nodarīts, nav piedodams –, bet gan nespēdams izkļūt no šīs pagātnes.

Lasot es vēl aizdomājos – vai tikai daļa vēlāka ļaunuma neaizsākas no šķietami nevainīgiem aizmetņiem, tādiem kā, piemēram, mūsu, sieviešu, gatavībā upurēties mīļotā cilvēka labā? Nedrīkst jau atklāt pārāk daudz, bet, ja Ieva būtu ļāvusi Ivo uzņemties atbildību par sastrādāto, daudz kas cits slikts nebūtu noticis...

Šajā romānā es gandrīz ne par vienu varoni nevaru teikt, ka viņš būtu balts un pūkains, viņi visi ir savu kaislību upuri 

– iespējams, izņemot Linetu, kura tiešām vēlējās izdarīt kaut ko labu, bet tika ļaunprātīgi un nepiedodami izmantota. Taču man, lai gan esmu par to daudz domājusi, joprojām nav gatavu atbilžu, kā būtu pareizāk sodīt šādus neliešus.

Romāni, kurus rakstāt, kūsā no ļoti spēcīgām kaislībām. Kā jūs teiktu – vai tas jums kaut kādā veidā palīdz sublimēt negatīvās domas, kas taču ikvienam kādreiz rodas, vai drīzāk ļauj no drošas distances pieskarties šādām izjūtām?

Šķiet, es kā rakstītāja drīzāk fiksēju, un tas, ko uzrakstu grāmatās, pamatā ir manas fantāzijas par šādām postošām jūtām. Varētu teikt, ka man tas nozīmē pavērt priekškaru un paskatīties, kas notiek tajā dzīvē, kuru pati reāli nedzīvoju. Katram cilvēkam ir dažādas fantāzijas, arī ne par ļoti labām lietām, un fantāzijas var pārņemt, bet tas jau nenozīmē, ka mēs tām sekojam. Protams, nākas kaut kādā mērā šīs jūtas sevī ielaist, lai vispār varētu mēģināt saprast, kā tas viss varētu notikt, bet tas ir tikai darba procesā, es ar to nedzīvoju. 

Jau sākot rakstīt grāmatu, es pamatā zinu, kas tajā notiks, kurp sižetam jāvirzās, un man ir arī diezgan viegli izslēgt tekstu un darīt kaut ko citu.

Nav kā dažām rakstniecēm, kuras saka – tikmēr, kamēr ir iekšā savā stāstā vai romānā, nespēj īsti nodoties ikdienas darbiem?

Nē, nē, noteikti ne. Es arī diezgan apzināti veidoju savu ikdienu, savu dzīvi, lai tajā būtu vieta ģimenei, mazbērniem, vaļaspriekiem. Nejūtos tik ļoti lielā mērā māksliniece, lai atmestu visu pārējo un ziedotos uz mākslas altāra.

Kad man ir brīvs brīdis, mēdzu apvienot lietderīgo ar patīkamo – paskatos kādu filmu, piemēram, šobrīd esmu izvēlējusies ukraiņu filmas, jo viņi prot savērpt tādus sižetus un kaislības, ka varu tikai skatīties un mācīties.

Bet, ja no postošām jūtām atgriežamies pie pozitīvajām – vai jums ir kāds sapnis, kuru gribētos īstenot?

Man laikam gribētos vairāk ceļot, ja būtu tāda iespēja, diemžēl iespēju ir tik, cik ir. Šovasar atkal brauksim uz Itāliju, kas ir mans mīļākais ceļojumu galamērķis, jau pusgadu pirms brauciena sapņoju par siltu jūru...

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma