5.2 °C
Svētdien "Lielo mūzikas balvu" – valsts augstāko apbalvojumu mūzikā – astoņās nominācijās pirmoreiz pasniedza koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājā.
"Kompromisā ar skanējumu mēs beidzot izšķīrāmies par labu mūzikai," man apliecināja "Latvijas Koncertu" direktors Guntars Ķirsis, pamatojot savu ideju "Lielās mūzikas balvas" ceremoniju rīkot nevis Latvijas Nacionālajā operā, kā tas tradicionāli bijis vienmēr, bet tieši simfoniskās mūzikas koncertiem celtajā "Lielajā dzintarā". Un, tā kā šeit ikdienā spēlē kā mūziku, tā arī atsevišķas izrādes Liepājas teātris, pasniegt vienu no sudraba statuetēm bija aicināts Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis, kurš arī atzinīgi novērtēja šo izvēli.
"Operas zelts un spožums ir pat mazliet tā kā par greznu trauslajam mūzikas radīšanas mirklim,"
man sacīja tikko balvu par mūža ieguldījumu saņēmusī čelliste Maija Prēdele, "bet "Lielais dzintars" tiešām ir mūzikai ļoti piemērota vieta. Mūzika šovakar skanēja brīnišķīgi un arī pati ceremonija bija izveidota ļoti pārdomāti – gan svinīgi, gan sirsnīgi, ļaujot pirmo vijoli spēlēt mūzikai."
Protams, izskanēja arī fakts par Rīgas akustiskās koncertzāles jeb filharmonijas lēno virzību uz priekšu. Kā sacīja Gunda Vaivode, nabaga Rīga… Un šobrīd, kad ASV prezidents Donalds Tramps solās Eiropas drošību atstāt pašas Eiropas ziņā un arī Latvijai arvien vairāk naudas nāksies ieguldīt aizsardzībā, var rasties jautājums, vai mēs vispār varēsim atļauties būvēt Rīgā koncertzāli. Kad šo, jā, mazliet provokatīvo jautājumu uzdevu "Lielās mūzikas balvas" saņēmējam par mūža ieguldījumu komponistam Pēterim Vaskam, viņš visnotaļ strikti sacīja: "Neatceros, tieši pirms cik gadiem, bet,
kad Reikjavikā sāka būvēt koncertzāli "Harpa" (latviski – arfa), Islandē, kur ir apmēram tikai pusmiljons iedzīvotāju, daudzi biznesa mahinācijās ar bankām bija kļuvuši ļoti bagāti, bet pēkšņi tas viss nobruka. Iestājās ekonomisks sabrukums…
Par pusuzcelto koncertzāli vaimanāja – ah, tad jau nu vairs nesagaidīt… Nekā tamlīdzīga! Tas ir pirmais, ko mēs būvēsim un uzcelsim, islandieši nosprieda un koncertzāli uzbūvēja. Esmu tur bijis – tā ir milzīga, brīnišķīga, ar labu akustiku. Vienreiz tur spēlēja arī manu skaņdarbu. Ja valsts galvaspilsētā nav cienījamas koncertzāles un jāspēlē uz Operas skatuves caur pastiprinātājiem, kā tas ir Rīgā, nav lielāka kauna. Bet vienmēr aiz visām šīm lietām stāv atsevišķas personības. Imants Resnis ļoti cīnījās par "Lielo dzintaru" Liepājā, visus naudas maisus pārliecināja, ka vajag. Nezinu, kam pateicoties Rēzeknē iznāca akustiski vislabākā koncertzāle, Cēsīs cīnījās Juris Žagars. Un, manuprāt, ja kultūras ministre būtu palikusi Helēna Demakova, viņa koncertzāli Rīgā būtu dabūjusi gatavu tāpat kā Nacionālo bibliotēku jeb tā dēvēto "Gaismas pili". Šādās lietās vajag arī lielu diplomātiju…"
Bet, saņemot skaisto sudraba statueti uz "Lielā dzintara" skatuves, Pēteris Vasks, kurš sev neraksturīgi šoreiz bija izmeklētā žaketē, par mūziku savā dzīvē sacīja: "Radu gaismas ceļu, un tie, kuri vēlas, var nākt man līdzi…"
Pārējiem laureātiem kāpjot uz skatuves, vislielākos aplausus izpelnījās dziedātāja Annija Kristiāna Ādamsone un par "Gada uzvedumu" atzītās Astora Pjacollas operitas "Marija no Buenosairesas" radošā komanda. Par šo Cēsu Mākslas festivālā Daniila Bulajeva vadībā radīto darbu komponists Arturs Maskats sacīja: "Ja jums vienlaikus gribas gan raudāt, gan smieties, tad esat sastapušies ar īstu mākslu…"
"Lielās mūzikas" balvas žūrija ir viena no retajām, kuras laureātus uzzina tikai, kad viņi tiek uzaicināti uznākt uz skatuves. Pēc nominantu izvirzīšanas septiņi žūrijas locekļi par laureātiem balso aizklāti un rezultātus gaida ar tādu pašu interesi kā visi pārējie zālē. Jautāta par saviem lielākajiem iepriecinājumiem, izdzirdot rezultātus, žūrijas priekšsēdētāja muzikoloģe, mākslas doktore Ilze Šarkovska-Liepiņa man sacīja: "Patiesībā jebkurš no nominantiem varēja būt laureāts, it īpaši runājot par jaunajiem mūziķiem, par izcilu sniegumu gada garumā… Visi ir līdzvērtīgi katrs savā jomā. Nu kā salīdzināt vokālistu ar pianistu… Vienmēr ir ārkārtīgi grūti, un tad bieži vien savu lomu nospēlē kaut kādi tīri subjektīvi faktori…
Operita "Marija no Buenosairesas" bija ārkārtīgi blīva gan dzejas ziņā, gan spēcīga ar savu uzveduma minimālismu.
Un es pilnīgi piekrītu Artura Maskata teiktajam. Uzvedums aizrāva intelektuāli kā meistarīgs darbs, bet arī sirds dzīvoja līdzi. Satricinājums bija tik liels, ka nebija šaubu, jāvirza balvai… Runājot par Anniju Kristiānu Ādamsoni, operā "Hofmaņa stāsti" viņa bija brīnišķīga, arī daudzās koncertprogrammās savaldzināja ar savu tehnisko vieglumu. Tik apburošas koloratūras līdzsvarojas ar ārkārtīgi lielu šarmu. Un man liels prieks par to, ka "Gada jaundarba" kategorijā par laureātu kļuva Riharda Dubras skaņdarba "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" pirmatskaņojums. Zināmā mērā tas ir kopdarbs ar pianistu Reini Zariņu. Un man grūti iedomāties kādu citu atskaņotājmākslinieku. Pusotru stundu garais skaņdarbs ar visām Krusta ceļa pieturām – tik dziļš, tik piesātināts, ļoti meistarīgi veidots un arī meistarīgi atskaņots. Ne kurš katrs pianists to spētu tā izjust kā Reinis Zariņš."
Bet, tā kā vienu sudraba statueti uz diviem sadalīt nevar, Rihards Dubra turpat uz "Lielā dzintara" skatuves balvu atdeva Liepājas simfoniskā orķestra koncertmeistarei kā paldies par orķestra spēli visa vakara garumā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
