Šonedēļ līdz svētdienai, 8. septembrim, jau divdesmito reizi Rīgā norisinās starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus".
Kāds ir šī gada festivāls un kādēļ tas būtisks ne vien salīdzinoši nelielajai mākslinieku, aktieru, literātu un studentu kopienai, bet arī visai mūsu valsts sabiedrībai, "Latvijas Avīze" jautāja festivāla programmas kuratorei Santai Remerei.
Kāds ir šīgada festivāls, ar ko tas atšķiras no jau notikušajiem?
S. Remere: Katru gadu ir cits mākslinieku sastāvs, bet šogad programma ir diezgan klasiska, lai gan, kā allaž – ejam spēlēt neparastās pilsētvides telpās, kāpjam uz jumtiem kinoteātrī, staigājam pa purvu, dodamies skeitparkā un nakšņojam cirkā.
Pēdējos četrus festivāla gadus īpaši domājam par pieejamību un piekļūstamību tām sabiedrības grupām, kurām bieži vien teātra māksla bijusi liegta vien tāpēc, ka vai nu nepieejamas ir pašas teātra ēkas, vai saturs veidots tā, ka to nevar uztvert neredzīgi vai nedzirdīgi cilvēki. Par pieejamību esam centušies domāt jau četrus gadus, un nu beidzot šoreiz šīs domas rezultējušās arī vairākos festivāla notikumos.
Pagājušās nedēļas nogalē Dziesmu svētku estrādes Kokaru zālē īru mākslinieces Amanda Kūgana un Lianna Kviglija kopā ar Latvijas Nedzirdīgo savienības kori iestudēja "Odu priekam".
Šajā izrādē Bēthovena slavenā simfonija tika traktēta caur ķermenisko pieredzi – tā tulkota zīmju valodā tā, lai to piedzīvotu jaunā formā, proti, kā to pieredz nedzirdīgs cilvēks.
Savukārt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzama iespaidīga Austrālijas mākslinieku Madeleinas Flinnas un Tima Hamfrija sadarbībā ar vietējiem mūziķiem radītā kinētiskā skaņas instalācija "Plūdi", kas iekārtota gleznotāja Andra Eglīša izstādē un mijiedarbojas ar mākslinieka daiļradi. Šī skaņas instalācija ļauj pieredzēt glezniecības un radošā procesa esenci, sajūtu, kuru mūsos var veidot mākslinieka Andra Eglīša darbi.
Rīgas cirkā aicinām pieredzēt Katrīnas Neiburgas veidoto 360 grādu scenogrāfiju izrādei "Vientulības simfonija S.O.S", kas šogad ieguva Dānijas galveno teātra balvu. Audiovizuālā instalācija atgādina lielu leļļu namu, kuru veidos daudzi miniatūri, tikai mums pazīstami blokmāju dzīvoklīši, atsedzot publikas skatienam līdzcilvēku privātās dzīves telpas. Tas ir darbs par vienatni un vientulību, mēģinot traktēt atšķirību, kā jūtamies kopā un atsevišķi, liekot domāt, ka vienmēr aiz sienas var atrasties vēl kāds cits, kurš arī jūtas vientuļš.
18.3 °C
