Jānis Deinats: Manas fotogrāfijas ir pagātne, bet tā nav vēsture

No augusta vidus līdz pat novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas zālēs skatāma fotogrāfa Jāņa Deinata personālizstāde "Pirmā piecgade". Izstādes apraksts vēsta, ka skatāms "dokumentāls stāsts par periodu pirms Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, kad pārmaiņas sabiedrībā vēl tikai brieda un mākslinieka fotoaparāts fiksējis vērojamās sairstošās sociālisma iekārtas ainas".

Fotogrāfa laikabiedriem ir iespēja kā laika mašīnā vērot fotoliecības, teju sasmaržojot saldējuma papīrīti, rokās sajūtot auduma faktūru padomju laika drēbē un gluži kā tolaik pabrīnoties par miliču vienaldzīgajām sejām. Savukārt tiem, kuri dzimuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, fotogrāfiju liecības laikā atklās mūsdienās neatpazīstamus mirkļus un Latvijas kultūrvēsturei būtiskās jaunības sejas.

Pagājušajā nedēļā uzrunājot meistaru Jāni Deinatu un atskatoties pagātnē, "Latvijas Avīze" centās noskaidrot, kāds toreizējais piecgades laiks bijis viņa darbā.

Vērojot fotogrāfijas, skatītāji mēģina atpazīt reiz pazīstamo, atceras savas atmiņas par notikušo Latvijas pirmajā piecgadē…

J. Deinats: Izstādes bildes rāda, kā laiks darbojas fotogrāfam. Fotografēt sāku 1989. gadā, tāpēc šīs fotogrāfijas vēsta par manis paša pirmo piecgadi. Virziens tapa, izejot no fotogrāfiskām vērtībām, tāpēc bildēs atspoguļoju vien savu laiku, tās nevēsta par laiku vispār, tās nevēsta pat par tiem, kuri attēloti fotogrāfijās. Fotogrāfijā galvenais nav stāsts, tā ir liecība. 

Stāsts ir interpretācija, fotogrāfija ir vien viens mirklis, kas uzlikts uz papīra, turklāt uzsveru – tas ir fotogrāfa izvēlēts mirklis.

Jūsu fotogrāfa darba laiks aizsākās teju reizē ar mūsu atjaunotās valsts laiku.

Fotogrāfa darba laiks ir viens lielums, bet pati fotografēšana ir pavisam kas cits. Gatavojoties izstādei, pētīju savu negatīvu arhīvu un atradu lietas, kas vēl nekad nav publicētas, pat ne kopētas.

Reizēm saka, ka būt fotogrāfam ir likteņa sūtība…

Mūsdienās jau gan teju katrs ir fotogrāfs, tiesa, agrāk cilvēku skaits, kas to mācēja darīt, bija limitēts, tagad katrs, kuram vien rokā ir aparāts, ir fotografētājs.