Izdevniecība "Latvijas Mediji" izdevusi grāmatu ar vienlaikus intriģējošu un biedējošu virsrakstu "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē".
Grāmatā hronoloģiskā secībā aplūkotas mūsu valstī 20. gadsimta otrajā pusē notikušas krimināllietas, kuras savā laikā izraisīja plašu rezonansi un arī bailes sabiedrībā. Aptvertais laika posms – no 1947. līdz 1994. gadam, kad Latvijā viena gada laikā notika ap 400 slepkavību. Dažas no krimināllietām, laikam ejot, kļuvušas gandrīz vai par urbānām leģendām, kur cilvēku izdomājumi un fantāzija tālu pārsniedz realitātes robežas, visvairāk, iespējams, mātes un meitas Šakaļu gadījumā. Grāmatas autore ir publiciste Lāsma Gaitniece.
Izdevniecībā "Latvijas Mediji" jau ļoti sen radās doma, ka būtu interesanti izveidot grāmatu par noziegumiem, kas savā laikā biedējuši un intriģējuši sabiedrību. Savukārt jūs jau kādu laiku rakstāt šādas tematikas rakstus periodikā. Kā radās ideja rakstīt par noziegumiem?
L. Gaitniece: Sākums ir mans onkulis, sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Guntis Grūtups – viņš ilgus gadus bija Ritas Aksenokas vietnieks (Latvijas PSR Prokuratūrā, vēlāk Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā Rita Aksenoka vadīja Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļu. – Red.). Kā sanāca ciemoties pie Grūtupiem, tā viņš mūždien stāstīja visādus humorus par savu darbu, un es, mazs bērns būdama, vienmēr spicēju ausis, tas viss man šķita vienreizēji interesanti!
Pēc Gunta Grūtupa nāves sāku iztaujāt viņa meitu Ditu Vidausku par dažādiem atgadījumiem, vai viņa atceras, ko tēvs stāstījis. Laikam Ditai tas apnika, viņa mani saveda kopā ar Ritu Aksenoku. Iedeva man Ritas telefona numuru, es nedēļu vai pat ilgāk gatavojos viņai zvanīt, bet jau mūsu pirmā saruna izvērtās divdesmit minūšu garumā. Otrā saruna ilga stundu.
Pēc tam bijušas sarunas, līdz mūs atslēdz, tas ir, pusotras stundas garumā. Drīz kļuva skaidrs, ka jānointervē viņa, lai arī šī saruna būtu grāmatā.
Mani interesē dokumentālie raidījumi, kas saistīti ar noziegumu izpēti. Reiz skatījos par azerbaidžāņu noziedznieku bandu "Melnā Volga" un nodomāju, kaut es varētu gatavot līdzīgus sižetus. Savā veidā tas ir piepildījies, turklāt nesen mēs ar Ritu Aksenoku gatavojām rakstu par bandu "Melnā Volga". Ir izdevies arī pabūt Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Smejos, ka mans nākamais plāns ir nopirkt tur dzīvokli.
Daļa no jūsu rakstiem iepriekš publicēta periodikā, bet ir droši vien arī tādi – ne tikai saruna ar Ritu Aksenoku –, kas grāmatā būs lasāmi pirmoreiz?
Taisnība, daļa no rakstiem bijuši lasāmi žurnālos "Likums un Taisnība", "Klubs", "Vakara Ziņas", bet ir arī tādi, kas rakstīti īpaši grāmatai. Piemēram, par seksuālo maniaku Staņislavu Rogaļovu – sākumā biju ļoti pret, jo par viņu rakstīts tik daudz, ko vēl jaunu es varētu uzrakstīt? Bet gan izdevniecības "Latvijas Mediji" direktore Kristīne Kirkila, gan Rita Aksenoka teica, ka ir jāraksta, jo, ja reiz iznāk tāda grāmata, tad tajā nedrīkst neiekļaut pašu skaļāko lietu.