Ja indivīds var izplānot un realizēt slepkavību, viņam ir slima dvēsele. Saruna ar autori Lāsmu Gaitnieci

Izdevniecība "Latvijas Mediji" izdevusi grāmatu ar vienlaikus intriģējošu un biedējošu virsrakstu "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē".

Grāmatā hronoloģiskā secībā aplūkotas mūsu valstī 20. gadsimta otrajā pusē notikušas krimināllietas, kuras savā laikā izraisīja plašu rezonansi un arī bailes sabiedrībā. Aptvertais laika posms – no 1947. līdz 1994. gadam, kad Latvijā viena gada laikā notika ap 400 slepkavību. Dažas no krimināllietām, laikam ejot, kļuvušas gandrīz vai par urbānām leģendām, kur cilvēku izdomājumi un fantāzija tālu pārsniedz realitātes robežas, visvairāk, iespējams, mātes un meitas Šakaļu gadījumā. Grāmatas autore ir publiciste Lāsma Gaitniece.

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" jau ļoti sen radās doma, ka būtu interesanti izveidot grāmatu par noziegumiem, kas savā laikā biedējuši un intriģējuši sabiedrību. Savukārt jūs jau kādu laiku rakstāt šādas tematikas rakstus periodikā. Kā radās ideja rakstīt par noziegumiem?

L. Gaitniece: Sākums ir mans onkulis, sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Guntis Grūtups – viņš ilgus gadus bija Ritas Aksenokas vietnieks (Latvijas PSR Prokuratūrā, vēlāk Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā Rita Aksenoka vadīja Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļu. – Red.). Kā sanāca ciemoties pie Grūtupiem, tā viņš mūždien stāstīja visādus humorus par savu darbu, un es, mazs bērns būdama, vienmēr spicēju ausis, tas viss man šķita vienreizēji interesanti!

Pēc Gunta Grūtupa nāves sāku iztaujāt viņa meitu Ditu Vidausku par dažādiem atgadījumiem, vai viņa atceras, ko tēvs stāstījis. Laikam Ditai tas apnika, viņa mani saveda kopā ar Ritu Aksenoku. Iedeva man Ritas telefona numuru, es nedēļu vai pat ilgāk gatavojos viņai zvanīt, bet jau mūsu pirmā saruna izvērtās divdesmit minūšu garumā. Otrā saruna ilga stundu. 

Pēc tam bijušas sarunas, līdz mūs atslēdz, tas ir, pusotras stundas garumā. Drīz kļuva skaidrs, ka jānointervē viņa, lai arī šī saruna būtu grāmatā.

Mani interesē dokumentālie raidījumi, kas saistīti ar noziegumu izpēti. Reiz skatījos par azerbaidžāņu noziedznieku bandu "Melnā Volga" un nodomāju, kaut es varētu gatavot līdzīgus sižetus. Savā veidā tas ir piepildījies, turklāt nesen mēs ar Ritu Aksenoku gatavojām rakstu par bandu "Melnā Volga". Ir izdevies arī pabūt Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Smejos, ka mans nākamais plāns ir nopirkt tur dzīvokli.

Daļa no jūsu rakstiem iepriekš publicēta periodikā, bet ir droši vien arī tādi – ne tikai saruna ar Ritu Aksenoku –, kas grāmatā būs lasāmi pirmoreiz?

Taisnība, daļa no rakstiem bijuši lasāmi žurnālos "Likums un Taisnība", "Klubs", "Vakara Ziņas", bet ir arī tādi, kas rakstīti īpaši grāmatai. Piemēram, par seksuālo maniaku Staņislavu Rogaļovu – sākumā biju ļoti pret, jo par viņu rakstīts tik daudz, ko vēl jaunu es varētu uzrakstīt? Bet gan izdevniecības "Latvijas Mediji" direktore Kristīne Kirkila, gan Rita Aksenoka teica, ka ir jāraksta, jo, ja reiz iznāk tāda grāmata, tad tajā nedrīkst neiekļaut pašu skaļāko lietu.

Grāmatā aprakstīti arī noziegumi, kas mūsdienās ir aizmirsti, un varbūt labi, ka tā, jo tās bija tiešām ļoti trakas lietas, kas savulaik satraukušas sabiedrību.

Kā bija rakstīt par lietām, kurās tik spilgti atklājas, kādas šausmas viens cilvēks otram spēj nodarīt?

Ļoti interesanti, cik atšķirīgs var būt cilvēks dzīvē un cilvēks profesijā. Rakstot emocijas aiziet trešajā plānā, tad vienkārši daru savu darbu, kas man uzticēts. Rita Aksenoka man stāstīja arī par kriminālabortiem, kas man šķiet kaut kas pilnīgi vājprātīgs, un, protams, tēmā nācās iedziļināties, bet ir svarīgi savas emocijas nolikt malā. Man pat ir bijis tā, ka es rakstu un apjaušu – manī nav empātijas pret upuriem. Esmu jautājusi mācītājai Zintai Dzintarai, vai tas ir normāli. Viņa atbildēja, ka tas tiešām ir normāli, jo darba laikā tā ir tikai informācija. "Ja sāksi katru apraudāt, tad tu neko neizdarīsi," viņa teica. Vienīgā lieta, par kuru rakstot izjutu dziļu, dziļu pretīgumu, bija kanibālu lieta.

Bet, ja dzīvē dzirdu, ka ar kādu atgadījies kaut kas slikts, reaģēju pavisam citādi.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Jums grāmatā ir arī sadaļa ar neatklātajiem noziegumiem.

Tā bija sāpīga sadaļa – kad gatavojām grāmatu, Ritai Aksenokai teicu, cik jauki būtu, ja cilvēki, kuri izdarījuši šos neatklātos noziegumus, izlasītu un aizietu atzīties. Jo slepkavībai, tāpat kā terorismam, nav noilguma. Rita atteica, ka tā nenotiek, bet 

es domāju: varbūt tomēr, cilvēks kļuvis vecāks, pārdomājis notikušo, iespējams, pamodusies sirdsapziņa...

Ir arī otra puse, proti, kad noziegums it kā atrisināts, bet kādā brīdī izrādās – notiesāts nevainīgs cilvēks. Kad notikuši skaļāki noziegumi, sabiedrība nereti mēdz skaļi pieprasīt nāvessoda atjaunošanu, bet pretī ir stāsts par Zigurdu Dreimani, kuru izdevās izglābt nedēļu pirms nāvessoda izpildes...

Iespējams, arī Kaupēna vietā, kas, protams, ir stipri senāks Latvijas vēstures posms, pakārts nevainīgs cilvēks.

Es ticu, ka tas ir iespējams, jo spriedze sabiedrībā bija tik milzīga, ka izmeklētāji vienkārši gribēja ātrāk pielikt punktu – viens ir noķerts, to pakārsim, un būs miers.

Tas man šķiet tik šausmīgi gan tam, kurš nevainīgs zaudē dzīvību, gan arī viņa piederīgajiem, jo ir taču sagrauta cilvēka reputācija, tuvinieki pēc tam cieš mūžīgi mūžos.

Tā noteikti ir trauma. Vai cieš mūžīgi mūžos, grūti atbildēt. Arī īsto noziedznieku tuvinieki bieži netic viņu vainai. Teiksim, Nadziņa bandas lietā – bija 60. gados tāds glīts latviešu puisis, kurš vainojams pie liela skaita laupīšanu un četrām slepkavībām – māte līdz pēdējam teica, ka viņš nav vainīgs. Ko viņa patiesībā domāja, mēs nezinām. 

Starp citu, tas arī ir viens no stereotipiem, mēs jau parasti domājam, ka skaists automātiski nozīmē labs, ka skaists cilvēks nevar būt draņķis. 

Policijas fotorobotos viņi izskatās pēc briesmoņiem, bet dzīvē ne. Tāpat Valda Žentiņa, kura noorganizēja mīļākā sievas slepkavību, – slaida, skaista, trausla sieviete. Kurš spētu iedomāties, ka viņa kaut ko tādu varētu nostrādāt?

Ja cilvēks aiziet bojā negadījumā, tā ir traģēdija, bet, ja indivīds var izplānot un realizēt slepkavību, viņš nav vesels. Varbūt ir pieskaitāms, bet ne vesels; citiem vārdiem – viņam ir slima dvēsele.

Vai turpināsiet rakstīt, iespējams, par jaunākiem noziegumiem?

Noteikti. Mēs ar Ritu Aksenoku šobrīd esam apstājušās pie 90. gadiem, tas bija traks laiks, slepkavības cita pēc citas, un tam arī bija iemesli. Manu pašu tas interesē, noziegumu atklāšana ir tēma, kuru šķiet svarīgi dokumentēt un saglabāt, turklāt Rita mani ir diezgan labi iedīdījusi terminos, lai nerakstu muļķības. Tagad atšķiru milicijas izmeklētāju no prokuratūras izmeklētāja, aizturēto no apsūdzētā un tamlīdzīgi (smejas).

Esmu no Ritas Aksenokas iemācījusies arī to – lai cik idiotisks tev šķistu likums, tam tomēr ir jāklausa, citādi kļūsti par likumpārkāpēju. Un vēl – ja tu redzi kaut kādu pārkāpumu, ir jāziņo. Nedrīkst aizvērt acis, jo, ja tu izliecies, ka nekas nav noticis, tad faktiski tu akceptē, dod vaļu tam ļaunumam iet uz priekšu un neapstāties.