Svētdien, 25. februārī, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un arī tiešraidē uz koncertu "Saulespuķu ceļš" klausītājus aicinās ukraiņu dziedātāja Oksana Nikitjuka.
Dziedātājas, diriģentes un muzikoloģes Oksanas Nikitjukas dzīvi izmainīja karš – patlaban viņa ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" soliste, uzstājusies arī ar "Sinfonietta Rīga", turpina regulāri koncertēt Ukrainā un repertuārā pamazām iekļauj latviešu komponistu darbus. Speciāli Liepājai top programma, kurā būs gan tautas melodijas, gan folklorā sakņota ukraiņu un latviešu oriģinālmūzika.
"Kultūrzīmes" mākslinieci uzrunāja nedēļu pirms koncerta. Un, lai arī Oksanas Nikitjukas dziedājums Liepājā noteikti skanēs smeldzīgi un dziļi skaisti, gan to, gan mūsu sarunu apēno jau otrā gadadiena, kopš sākās Krievijas pilna apmēra iebrukums neatkarīgajā Ukrainā.
– Kā radās ideja par koncertu "Lielajā dzintarā"?
O. Nikitjuka: – Atbraucot uz Latviju, vēl nevienu nepazinu, bet vēlējos noorganizēt koncertu, kurā dziedātu latviešu mūziku. Toreiz sāku meklēt skaņdarbus un pamazām nonācu līdz domai par kopēju kamerkoncertu, kurā skanētu gan latviešu, gan ukraiņu dziesmas. Manā repertuārā ir daudz ukraiņu komponistu dziesmu, dažas no tām komponētas īpaši manai balsij. Man ļoti tuvas ir arī ukraiņu tautasdziesmas, patīk saprast, kā tās izdzied, izprast to valodu, to var saukt par manu profesionālās mūziķes aizraušanos. Repertuārā ir arī ukraiņu akadēmiskās mūzikas skaņdarbi, kuru pamatā ir tautasdziesmas. Arī Latvijā nolēmu atrast līdzīgus skaņdarbus, kuri radušies tautasdziesmu ietekmē vai ir ar tautasdziesmu vārdiem. Tā atradu Evijas Skuķes, Gundegas Šmites, Rūtas Paideres un Paula Dambja kompozīcijas. Turklāt, strādājot Valsts akadēmiskajā korī "Latvija", iepazinos ar jaunu komponisti Līgu Blūmu, un viņai izstāstīju, ka vēlos vienot latviešu un ukraiņu mūziku. Līga ļoti ieinteresējās un, iepazīstoties ar daļu no mana līdzšinējā ukraiņu repertuāra, uzrakstīja vokālo ciklu, vienā veselumā apvienojot ukraiņu un latviešu dziesmas. Tās tiešām skan interesanti, skan divas valodas un divas tautas melodijas, tomēr tās saskan. Pamazām ar šo ideju aizrāvās arī "Lielā dzintara" mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis.
– Kas kopīgs mūsu abu tautu tautasdziesmām?
– Tie ir teksti, līdzīga ir tajos paustā filozofija, arī Ukrainā pagātnē valdīja senās pagānu filozofijas domas. Abām tautām piemīt arī līdzīga dzīves gudrība, mīlestība pret māti, bērniem, dzimtenes mīlestība. Tas viss izteikts dažādās valodās un melodijās, bet nozīme ir tieši tāda pati. Arī pats dziedāšanas veids ir līdzīgs, turklāt centrālajai Ukrainai tas īpaši līdzīgs ir ar Latgali. Dažas melodijas, to elementi liekas gan atšķirīgi, bet tie saskan, gandrīz kā "iņ un jaņ".
– Šis koncerts ir brīnišķīga dāvana Latvijai. Kā jūtaties, kļūstot par daļu no Latvijas kultūras?
– Ir interesanti mācīties jaunu valodu, jaunu mūziku, jaunas tautasdziesmas un jaunas tradīcijas. Mūsu tautām gan kultūrā, gan tradīcijās tik tiešām ir daudz kopīga. Mani Latvijas mūzika ļoti interesē, vienlaikus šis koncerts ir arī iespēja pastāstīt par ukraiņu kultūru. Vēl nezinu, vai palikšu Latvijā ilgi, bet šeit paliks mūsu radītā abas tautas vienojošā mūzika, un mani iepriecina, ka Latvijā paliks daļa no mana darba. Būšu šeit atstājusi ko labu, turklāt to varēs lietot un izdziedāt. Ziemassvētku laikā kopā ar diriģentu Māri Sirmo strādājām kopā ar Ikšķiles kori un toreiz man radās doma latviski pārtulkot ukraiņu Ziemassvētku dziesmas. Toreiz šo ideju atbalstīja mūzikas izdevniecība "Musica Baltica" un drīzumā latviešu koriem būs pieejamas ukraiņu Ziemassvētku dziesmu notis un teksti, kurus atdzejojusi Aija Āboltiņa. Es labi jūtos, ka ar savām zināšanām varu būt noderīga arī Latvijā, turklāt popularizējot ukraiņu kultūru.
Latvijā tiešām jūtos vajadzīga, piedalos dažādos projektos, koncertos, strādāju kopā ar Ikšķiles kori, ar kori "Maska" un Valsts akadēmiskajā korī "Latvija", piedalos festivālos, kuros izdziedu ukraiņu un latviešu mūziku. Man ir ko dot, un priecājos, ka Latvijā ir tik daudz mūziķu un klausītāju, kuri savukārt vēlas šīs zināšanas iegūt.
– Vai latviešu kultūra ir zināma Ukrainā?
– Līdz šim ukraiņi un latvieši viens par otru nezināja gandrīz neko, tas ir rezultāts padomju sistēmas īstenotajam plānam. Ukraiņi tikpat kā neko nezina par latviešu kultūru, latviešu mūziku, latviešu komponistiem, varbūt tikai dažas pamatlietas. Tieši to pašu līdz šim varēja teikt par latviešiem. Ja nebūtu aizsācies karš, Latvijā neiepazītu ne ukraiņu kultūru, ne valodu, ne mūsu mūziku. Tagad esam nokļuvuši šeit un ir laiks vienam otru iepazīt, turklāt ir īstais laiks krievu komponistus nomainīt ar ukraiņu komponistiem, kurus jūs taču līdz šim nemaz nepazināt. Esmu pārliecināta, ka abām mūsu kultūrām ir izcili skaņdarbi, kuri viens otram līdz šim nav bijuši pazīstami, bet kurus vajadzētu iepazīt.