23 °C
Svētdien, 25. februārī, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un arī tiešraidē uz koncertu "Saulespuķu ceļš" klausītājus aicinās ukraiņu dziedātāja Oksana Nikitjuka.
Dziedātājas, diriģentes un muzikoloģes Oksanas Nikitjukas dzīvi izmainīja karš – patlaban viņa ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" soliste, uzstājusies arī ar "Sinfonietta Rīga", turpina regulāri koncertēt Ukrainā un repertuārā pamazām iekļauj latviešu komponistu darbus. Speciāli Liepājai top programma, kurā būs gan tautas melodijas, gan folklorā sakņota ukraiņu un latviešu oriģinālmūzika.
"Kultūrzīmes" mākslinieci uzrunāja nedēļu pirms koncerta. Un, lai arī Oksanas Nikitjukas dziedājums Liepājā noteikti skanēs smeldzīgi un dziļi skaisti, gan to, gan mūsu sarunu apēno jau otrā gadadiena, kopš sākās Krievijas pilna apmēra iebrukums neatkarīgajā Ukrainā.
– Kā radās ideja par koncertu "Lielajā dzintarā"?
O. Nikitjuka: – Atbraucot uz Latviju, vēl nevienu nepazinu, bet vēlējos noorganizēt koncertu, kurā dziedātu latviešu mūziku. Toreiz sāku meklēt skaņdarbus un pamazām nonācu līdz domai par kopēju kamerkoncertu, kurā skanētu gan latviešu, gan ukraiņu dziesmas. Manā repertuārā ir daudz ukraiņu komponistu dziesmu, dažas no tām komponētas īpaši manai balsij. Man ļoti tuvas ir arī ukraiņu tautasdziesmas, patīk saprast, kā tās izdzied, izprast to valodu, to var saukt par manu profesionālās mūziķes aizraušanos. Repertuārā ir arī ukraiņu akadēmiskās mūzikas skaņdarbi, kuru pamatā ir tautasdziesmas. Arī Latvijā nolēmu atrast līdzīgus skaņdarbus, kuri radušies tautasdziesmu ietekmē vai ir ar tautasdziesmu vārdiem. Tā atradu Evijas Skuķes, Gundegas Šmites, Rūtas Paideres un Paula Dambja kompozīcijas. Turklāt, strādājot Valsts akadēmiskajā korī "Latvija", iepazinos ar jaunu komponisti Līgu Blūmu, un viņai izstāstīju, ka vēlos vienot latviešu un ukraiņu mūziku. Līga ļoti ieinteresējās un, iepazīstoties ar daļu no mana līdzšinējā ukraiņu repertuāra, uzrakstīja vokālo ciklu, vienā veselumā apvienojot ukraiņu un latviešu dziesmas. Tās tiešām skan interesanti, skan divas valodas un divas tautas melodijas, tomēr tās saskan. Pamazām ar šo ideju aizrāvās arī "Lielā dzintara" mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis.
– Kas kopīgs mūsu abu tautu tautasdziesmām?
– Tie ir teksti, līdzīga ir tajos paustā filozofija, arī Ukrainā pagātnē valdīja senās pagānu filozofijas domas. Abām tautām piemīt arī līdzīga dzīves gudrība, mīlestība pret māti, bērniem, dzimtenes mīlestība. Tas viss izteikts dažādās valodās un melodijās, bet nozīme ir tieši tāda pati. Arī pats dziedāšanas veids ir līdzīgs, turklāt centrālajai Ukrainai tas īpaši līdzīgs ir ar Latgali. Dažas melodijas, to elementi liekas gan atšķirīgi, bet tie saskan, gandrīz kā "iņ un jaņ".
– Šis koncerts ir brīnišķīga dāvana Latvijai. Kā jūtaties, kļūstot par daļu no Latvijas kultūras?
– Ir interesanti mācīties jaunu valodu, jaunu mūziku, jaunas tautasdziesmas un jaunas tradīcijas. Mūsu tautām gan kultūrā, gan tradīcijās tik tiešām ir daudz kopīga. Mani Latvijas mūzika ļoti interesē, vienlaikus šis koncerts ir arī iespēja pastāstīt par ukraiņu kultūru. Vēl nezinu, vai palikšu Latvijā ilgi, bet šeit paliks mūsu radītā abas tautas vienojošā mūzika, un mani iepriecina, ka Latvijā paliks daļa no mana darba. Būšu šeit atstājusi ko labu, turklāt to varēs lietot un izdziedāt. Ziemassvētku laikā kopā ar diriģentu Māri Sirmo strādājām kopā ar Ikšķiles kori un toreiz man radās doma latviski pārtulkot ukraiņu Ziemassvētku dziesmas. Toreiz šo ideju atbalstīja mūzikas izdevniecība "Musica Baltica" un drīzumā latviešu koriem būs pieejamas ukraiņu Ziemassvētku dziesmu notis un teksti, kurus atdzejojusi Aija Āboltiņa. Es labi jūtos, ka ar savām zināšanām varu būt noderīga arī Latvijā, turklāt popularizējot ukraiņu kultūru.
Latvijā tiešām jūtos vajadzīga, piedalos dažādos projektos, koncertos, strādāju kopā ar Ikšķiles kori, ar kori "Maska" un Valsts akadēmiskajā korī "Latvija", piedalos festivālos, kuros izdziedu ukraiņu un latviešu mūziku. Man ir ko dot, un priecājos, ka Latvijā ir tik daudz mūziķu un klausītāju, kuri savukārt vēlas šīs zināšanas iegūt.
– Vai latviešu kultūra ir zināma Ukrainā?
– Līdz šim ukraiņi un latvieši viens par otru nezināja gandrīz neko, tas ir rezultāts padomju sistēmas īstenotajam plānam. Ukraiņi tikpat kā neko nezina par latviešu kultūru, latviešu mūziku, latviešu komponistiem, varbūt tikai dažas pamatlietas. Tieši to pašu līdz šim varēja teikt par latviešiem. Ja nebūtu aizsācies karš, Latvijā neiepazītu ne ukraiņu kultūru, ne valodu, ne mūsu mūziku. Tagad esam nokļuvuši šeit un ir laiks vienam otru iepazīt, turklāt ir īstais laiks krievu komponistus nomainīt ar ukraiņu komponistiem, kurus jūs taču līdz šim nemaz nepazināt. Esmu pārliecināta, ka abām mūsu kultūrām ir izcili skaņdarbi, kuri viens otram līdz šim nav bijuši pazīstami, bet kurus vajadzētu iepazīt.
– Vai kultūras cilvēkiem no Ukrainas Latvijā ir pietiekams valsts atbalsts?
– Uz Latviju atbraucu pirms gada. Katrs gadījums ir citādāks, bet, galvenais, vissvarīgākais ir tas, ka Latvija atbalsta Ukrainu. Atceros, kara pirmajā gadā biju atbraukusi uz Rīgu, kopā ar "Sinfonietta Rīga" dziedāju ukraiņu mūzikas koncertā, ko diriģēja ukraiņu diriģente Natālija Ponomarčuka, un viens no skaņdarbiem stāstīja par holodomoru, Padomju Savienības izraisīto badu. Tā bija mūzika, kura saprotama, pat nezinot vārdus. Tādu gadījumu ir daudz, organizējot šādus koncertus, Latvija tik tiešām atbalsta ukraiņu kultūru. Arī gaidāmais koncerts svētdien Liepājā ir liels atbalsts gan man, gan ukraiņu kultūrai.
– Nesen jūs esot dziedājusi arī Kijivā?
– Es ļoti mīlu savu valsti, savu zemi, vienmēr esmu laimīga tur būt. Tagad gan ceļš līdz Kijivai ir ilgs, lai tiktu uz šo vienu koncertu, ceļoju veselu nedēļu. Bet – tur ir manas mājas, mani tuvinieki, un, ja viņi organizē festivālu, esmu vairāk kā laimīga tajā dziedāt. Kijivā dziedātos komponista Oleha Kivas skaņdarbus gribētos nodziedāt arī Latvijā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, bet nevaru ar notīm jau gluži doties pie orķestra un teikt – tagad spēlējiet!
Kijivā mēdz teikt, ka viņi jau esot pieraduši pie gaisa trauksmēm, es gan nedomāju, ka pie tām var pierast… Ukraiņi turpina dzīvi, turpina strādāt, organizē koncertus un jaunus festivālus, atver arvien jaunus skaistumkopšanas salonus un veikalus. Viesnīcās un kafejnīcās visi smaida, un ir visaugstākais klientu apkalpošanas līmenis, ja vien kaut ko vajadzēs, teju vai jebkurš palīdzēs.
– Reiz runāju ar kādu dejotāju no Ukrainas un viņa teica, ka kara laikā arī kultūras cilvēki top par kareivjiem, viņi pasaulē nes Ukrainas vārdu.
– Tas tiesa, arī kultūra ir kaujas lauks, ir tik daudz stāstāmā, arī tik daudz izcīnāmā, īpaši runājot par krievu kultūras dominantes izskaušanu, krievu mūzikas atskaņošanas pārtraukšanu, tajā skaitā arī Kijivas konservatorijai būtu jābeidz saukties krievu komponista Čaikovska vārdā. Tādu izcīnamo kultūras kaujas lauku vēl ir ļoti daudz, Latvija ģeogrāfiski un vēsturiski Ukrainai ir tuvu, jo arī jūs bijāt daļa no Padomju Savienības un jums nekādi papildu paskaidrojumi nav vajadzīgi, bet tālākās valstis – Itālija, Francija, Spānija – joprojām daudz neizprot, un daudzviet krievu kultūras maigā vara ir pieņemama. Viņi nespēj izprast šīs maigās varas kultūras patieso būtību, cik daudz dzīvību tā iznīcinājusi. Pēc koncertiem daudzi eiropieši ir neizpratnē, jautājot, kā gan iespējams noliegt krievu kultūru, apgalvojot, ka karu vedot tikai politiķi un tas nemaz neesot krievu tautas karš. Nē, tā nav tikai politika, turklāt aiz krievu kultūras plūst daudz asiņu.
Mūsu, to mūziķu, kuri šobrīd neatrodas Ukrainā, uzdevums ir skaidrot šo patiesību, turklāt nespēlējot Čaikovski un nepiedaloties projektos, kuri tiek organizēti ar Krievijas finansiālo atbalstu. Mums jābūt godīgiem pret savu valsti un pašiem pret sevi.
Reizēm arī Latvijā grūti saprast, kurš ir kurš, piemēram, uz Latviju viesizrādēs taisījās braukt trupa "Kyiv Grand Ballet" ar iestudējumu "Gulbju ezers"... Arī mēs reizēm esam lētticīgi.
Es mēģināju atrast, kas īsti ir šī grupa. Viens ir skaidrs, viņiem nav nekāda sakara ar Kijivas Nacionālo operu. Tiesa, viņi sevi nosaukuši par "Kyiv Grand Ballet", bet nevar saprast, kādēļ, jo viņi nav no Kijivas, neviens viņus Kijivā nepazīst. Tādu viltus grupu tagad parādījies diezgan daudz, viņi tikai spekulē ar ukraiņu nosaukumiem. Mums pašiem, ukraiņiem, vajadzētu vairāk pētīt, kas mūs taisās pārstāvēt, šiem baleta māksliniekiem pat uzvārdi nebija ukrainiski! Turklāt tik tiešām domāju, ka "Gulbju ezera" mūzikas skaistums ir pārspīlēts, pasaulē ir tik daudz skaistas mūzikas, nav taču tā, ka jauno gadu var sagaidīt tikai ar "Riekstkodi", ir vēl poļu, latviešu, ukraiņu, lietuviešu komponistu mūzika…
– Vai spējat iedomāties kādreiz atkal klausīties Čaikovski?
– Es gan nekad īsti neesmu bijusi liela viņa mūzikas cienītāja, pat ne pirms kara, ļoti labi varu iztikt bez viņa mūzikas. Tiesa, man patīk Rahmaņinovs, Stravinskis, Šostakovičs, varbūt kādus gadus pēc kara beigām atkal spēšu klausīties viņu mūziku, tagad gan to nevēlos. Krievu komponistu mūzika šobrīd ir pārvērsta par krievu propagandas materiāliem, nav pat svarīgi, kā un kad dzīvoja šie krievu mākslinieki, šobrīd viņu mūzika ir daļa no krieviskās impērijas kultūras.
Tieši to pašu varu teikt arī par krievu valodu, es varu tajā runāt, bet tajā brīdī manī kaut kas aizveras un šajā valodā nejūtos labi. Tiesa, reizēm krieviski runāju ar latviešiem, tad krievu valoda mums palīdz saprasties, tādus gadījumus, protams, pieņemu. Taču, kad krieviski dzirdu krievus runājam, aizgriežos un eju projām.
– Rīgas ielās krievu valoda skan daudz…
– Dažreiz tiešām liekas, ka Latvijā krievu ir vairāk nekā latviešu, varbūt tas tāpēc, ka latvieši ir klusāki, cerams, ka tā.
– Sākas jau otrais kara gads, daudzi pamazām pierod, ka Eiropas vidū norit karadarbība.
– Daudziem arvien ierastāk liekas, ka Ukrainā notiek karš, tas vairs neliekas nekas īpašs, par to tiek spriests kā par jebkuru citu notikumu. Pasaule izlieto arvien vairāk naudas, lai ražotu ieročus, un šie izdevumi aug. Nogalinātie kļuvuši vien par cipariem statistikā, kurā uzskaita kara upurus, bet mēs vairs nesaredzam cilvēkus. Manī nav šaubu, protams, Ukraina uzvarēs, bet bezgala smagi domāt par visiem tiem, kuri nogalināti, par visiem jauniešiem, par mūziķiem, par māksliniekiem, īpaši par jaunajiem mūziķiem, kuri devās aizstāvēt savu zemi. Cilvēki turpina mirt, turpina gaidīt palīdzību, tiesa, tik daudzi palīdz, tik daudzi labo armijas salūzušās mašīnas, gādā drēbes un aprīkojumu kareivjiem.
Nekad nebiju iedomājusies, ka 21. gadsimtā Eiropas vidū varētu būt karš. Eiropieši sevi mēdz uzskatīt par izglītotiem cilvēkiem, vēl joprojām nesaprotu, kā tas ir iespējams. Toreiz, kad pirms diviem gadiem sākās karš, es domāju, ka tās ir kādas viltus ziņas, tad iedomājos, ka karš izbeigsies nedēļas, tad divu nedēļu, tad mēneša laikā… Visu pirmo kara gadu gaidīju, kad tas beigsies, domāju, ka drīz varēšu atgriezties mājās. Tagad saprotu, ka palieku šeit, strādāju un savas valsts labā daru visu, ko vien spēju.
