8 °C
Latviešu valodas un literatūras skolotāja Ināra Bezmere (1953) augusi Sēlijā, studējusi Liepājā, daļu darba mūža pavadījusi Rīgā. Pirms pāris gadiem kopā ar vīru pārcēlās uz dzīvi Tukumā un jau drīz aktīvi iekļāvās Tukuma Literātu apvienības mutulī.
Bieži piemin, ka iesaistīšanās šai kolektīvā ir viņas pēdējā laika labākā izvēle. "Mēs tur esam tik dažādi! Darām nopietnas un arī mazliet ku-kū lietas, jubilejas filmas uzņemšanu, piemēram, un viss notiek sirsnīgi un interesanti. Noteicošais, manuprāt, ir personība – tādu mums netrūkst ne pagātnē, ne šodien. Sāk izgaismoties arī starptautiskais virziens, saistīts ar Tukuma pievienošanos UNESCO Literatūras pilsētām. Aktivitātēs arvien vairāk redzam jauniešus. Ar daudzu kopīgiem spēkiem Tukumā patiesi radīta laba literārā aura."
Izvēloties grāmatas lasīšanai, Ināra meklē atklājuma prieku. Apliecinājumu viņai svarīgām dzīves vērtībām. Līdzpārdzīvojumu. Iespēju domāt, vērtēt, salīdzināt ar savu viedokli. Saista bagāti dzīvesstāsti. "Pēdējos gados lasu gandrīz tikai latviešu literatūru. Ja gadās vilties, bez nožēlas nesu atpakaļ uz bibliotēku puslasītu, zinot, ka tūlīt atradīšu ko labāku." 2022. gada konkursā "Tukuma prozas fermentācija" par stāstu "Piektais cēliens" Ināra ieguva Klausītāju balvu, jau nākamajā gadā par savu versiju Kārļa Skalbes pasakas "Kaķīša dzirnavas" noslēgumam – 3. vietu žūrijas vērtējumā. Tagad Ināra apkopojusi manuskriptā un nodevusi izvērtēšanā stāstus par pagājušā gadsimta 60. un 70. gadiem.
– Šķiet, tavā ģimenē vai visi ir radošas personības? No kurienes jums šis gēns?
I. Bezmere: – Abi ar vīru, kurš ir inženieris ekonomists, bet pensijas gados viņa galvenā nodarbošanās ir fotografēšana, augām līdzīgās kolhoznieku ģimenēs. Mūsu vecvecāki bijuši jaunsaimnieki, kuri visu, arī zināmu radošumu, ielikuši smagā darbā, kopjot zemi un ceļot māju. Vīratēvs jaunībā paklusām gleznoja, vīramāte sapņoja par mācībām Kaucmindē. Savukārt mans tēvs spēlēja nelielā lauku kapelā, bet mamma gāja četrus kilometrus uz teātra un kora mēģinājumiem. Karš un dzīves realitāte visu pārsvītroja. Arī mūsu bērnos sadzīvo abas līnijas – gan radošā, gan racionāli praktiskā. Vecākais dēls Reinis strādā bankā, viņa sieva ir bibliotēku speciāliste. Māra ikdienas darbs saistīts ar teātri un kino, viņa dzīvesbiedre ir producente. Mazbērni darbojas interešu pulciņos: Marta dzied, Agnese dejo, Mārcis iet mūzikas skolā, vecākais mazdēls Kārlis šogad jau ģimnāzists, arī viņa intereses paplašinās.
– Kā tas nākas, ka neradīji literatūru jau agrākos gados?
– Iespējams, kādā septītajā prātā tomēr slēpās vēlme rakstīt, jo palaikam rakstīju dienasgrāmatas un pārdomu skices. Reiz, tas bija trako 90. gadu sākumā, mainīju darbu un iegadījās pilnīgi brīvs mēnesis. Tobrīd viens žurnāls izsludināja īso stāstu konkursu. Nu ko – literatūras teoriju zinu, pareizrakstību protu, piedalīšos! Ieguvu atzinību un balvā 50 dolārus. Sponsorēja cienījama banka, kas drīz izputēja, bet tāda summa dolāros tolaik bija kruti. Gandarīti uzsitu sev uz pleca un secināju: kā Regīna Ezera es nespēju rakstīt, bet kā šie konkursanti – negribu! Mierīgi atgriezos skolā ar sapratni, ka man šai dzīvē citi uzdevumi.
Vēlreiz rakstīšanai pieķēros pirms gadiem pieciem, pārlasot mammas atstāto rūtiņu kladi, kurā aprakstītas viņas vecvecāku un vecāku dzīves gaitas, arī pašas agrā jaunība. Viss labā valodā un saprotamā rokrakstā. Radās enerģija, pat spītība, vai? Ja mana māte ar ulmaņlaika sešu klašu lauku skolas izglītību varēja uzrakstīt, tad es ko? Jāpastāsta arī par manu laiku, tikai – kā? Forma atradās, un togad cītīgi rakstīju. Ģimenei teicu, ka esmu hronists Indriķis, un viņi kādreiz šos "rakstījumus" lasīs un pētīs. Saprotu, ka tur ir vairāk nekā vienkāršas ģimenes parasts dzīvesstāsts. Turklāt sarežģītajam padomju laikam, īpaši 60. un 70. gadiem, aizvien mazāk dzīvo liecinieku, arvien vairāk klišeju un izdomājumu.
Piedāvājam Ināras Bezmeres stāsta "Pils spoguļa vēstījums" fragmentu,
kura pamatā Kārļa Skalbes pasaka "Kaķīša dzirnavas". Darbs godalgots konkursā "Tukuma prozas fermentācija. Citādas beigas".
"Kad kaķītis bij beidzis savu stāstu, ķēniņš paņēma viņu uz ceļiem un prasīja: "Saki – ko lai es daru melnajam runcim?"
Piekusis no rūgtajām atmiņām un stāstīšanas, kaķītis nolaizīja ķepiņu un jau gribēja teikt, ka nevajag neko darīt, ka katra sodīšana no jauna vairos un asinās tos sāpju dzeloņus, kuri ķēniņa sirdi nupat kā atstājuši. Lai paliek nekustinātas senās vātis, lai gaist un zūd, kā sairst dubļu lāmas, kad tām saudzīgi pārvelkas balti ledus apsēji ar sildošiem saules rakstiem. Jā, lai paliek bijušais, viņam nav naida un dusmu uz meitām un znotiem, ne arī muļķa puikām. Pietiek, ka slimais ķēniņš nu dziedināts, un arī kaķītis atradis sev siltu mājvietu.
Tā viņš gribēja sacīt, kad piepeši sajuta karstu dvašu un šņukstus. Princese Ilzīte bija noslīgusi zemē, apķērusi tēva ceļus, piespiedusi vaidziņu kaķīša sānam un skatījās abos ar satumsušām acīm, kurās trīsēja bailes un šausmas pamīšus ar sāpēm un žēlumu. Meitenes tievās rociņas glaudīja vecā meldera kažoku un žņaudzīja valdnieka tērpa malu, kurā klusi ieritēja bērna asara.
Tad redz, kur likušies sāpju ērkšķi, kas atstāja ķēniņa sirdi, klausoties kaķīša rimtajā un dziedinošajā murrāšanā. Tie iekļuvuši bērna vārīgajā sirsniņā. Trāpījuši viņai, kura nepazīst dzīves, kura ieslodzīta plašajās istabās un vientuļi vada savas dienas, kavējoties ar mākslīgām puķēm uz tēva greznās pils sienām un sen nekurinātā kamīna. Katrs prieka stariņš te noslāpst, kā noklust sulaiņu soļi mīkstajos tepiķos, neatstājot atbalsis. Pilī nav debesu, vien bargi soģi raugās no griestu padzisušajiem zīmējumiem, pārraugot un slāpējot ikkatru spirgtu gaisa pūsmu un apdzēšot skaļāku balsi un smieklus. Kā jaunajai princesei še tikt svabadai no dzelkšņiem, kuri tik negaidot iedūrušies viņas sirdī un tur palikuši? Ko atbildēt nule atspirgušam ķēniņam?
Kaķītis vēlreiz nolaizīja ķepu un aplaida acis apkārt. Tur, iepretī ķēniņa rūsēt sākušam kronim, paspīdēja zaļais spogulis, vilinādams kā malduguns un saukdams kā bezdibenīgs avots. Viņš bij dzirdējis, ka spogulī varot redzēt bijušos un nākamos laikus, vajagot tik cieši ieskatīties, bet to drīkstot vienu vienīgu reizi.
Kaķītis izlocījās no ķēniņa drēbju krokām un mīksti noslīdēja zemē. Viņš tuvojās sastingušajam ūdenim, kas slējās pie sienas divu vīru augumā un kuru no četrām pusēm saturēja zelta ziediem apvīts rāmis. Vēsajā un nekustīgajā glāžu virsmā atspīdēja citi pils spoguļi. Un katrā no tiem bij iesēdies viņa ķēniņš domīgi apskaidrotu vaigu. Arī viņš pats – kaķītis – tur bija. Tas piedūrās ar ķepu savam atspulgam un izbrīnēts skatījās, kā laiks viņa acu priekšā sāk ritināties gluži kā dzijas kamols atpakaļ uz senatni, arvien ātrāk un tālāk. Tur iesieti mezgliņi, tur sadilumi, tur citu krāsu dzīpari, un pavediens tik rit un rit, un rit. Murrā, murrā, murr...
Kaķītis satrūkstas: šitā var iztīties līdz beigām, aizzibēs pēdējā dzijtiņa kā pelēna aste grīdas spraugā, un pagalam būs viss milzīgais laiku tinums, paliks serde vien. Kaķītis jau grasās pieskarties vēlreiz, kad, gluži kā sajūtot viņa domas, steidzīgā ritēšana apstājas, un spogulī nu redzama cita pils.
Visu darbu var izlasīt šeit.
