Parīzes olimpiskais rēķins. Zelts kā galvenais kritērijs

Kopā Parīzes spēlēs medaļas izcīnīja 91 valsts pārstāvji. Te gan jāņem vērā, ka krievi un baltkrievi ir ieskaitīti vienā Individuāli neitrālo atlētu saimē. Vēl atsevišķi tika vērtēta Bēgļu komanda, kurā ietilpa atsevišķi Āzijas, Āfrikas un Kubas sportisti. Tas nozīmē, ka faktiski godalgu ieguvēju skaits ir lielāks.

Pašlaik plaši pieejamā kopējā neoficiālajā valstu un medaļu vērtējumā par čempioni tika atzīta ASV – 126 medaļas. No tām – 40 zelta. Tieši augstākās proves godalgu dēļ uzvaras laurus amerikāņiem gandrīz atņēma Ķīnas olimpieši. Zelts tai tikpat – 40, bet kopējais medaļu skaits gan ievērojami mazāks – 91. Ja vadās tikai no zelta godalgām, trešo vietu jeb bronzu ieguva japāņi – 20 medaļas. Bet, ja skaitām jebkura kaluma medaļas, tad trešie ir Lielbritānijas sportisti – 65 godalgas, ceturtie – mājinieki franči ar 64 medaļām. Latvijas olimpieši godalgu vakuuma dēļ tabulā vispār nav atrodami, bet lietuvieši ar 4 medaļām – diviem sudrabiem un divām bronzām šajā tabulā ir 70. vietā.

Olimpiskā sešinieka variants

Sporta žurnālists Normunds Melderis.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Kas attiecas uz pēdējo gadu ierasto medaļu vērtējumu pēc zelta medaļām, tad tas ir tālu no ideālā un objektīvā. Šis kritērijs kā prioritārais varētu kalpot tikai tad, ja, piemēram, divām valstīm ir vienāds kopējais medaļu skaits. Taču, ja tas būtiski atšķiras, tad zelta medaļu daudzums nevarētu būt noteicošais faktors. Savulaik daudz objektīvāks kritērijs bija nevis godalgotās trijotnes, bet olimpiskā sešinieka vietu kopskaits, kas pārvērsts punktos. Katrai vietai savs punktu skaits. 1.vieta – 7 punkti, otrā – 5, trešā – 4, ceturtā – 3, piektā – 2, sestā – 1 punkts. Ja ņem vērā šo matemātiku, tad kopvērtējuma tabula un aina sanāk daudz objektīvāka. Pirmo vietu ieguvušie amerikāņi apsteidz 2.vietā palikušos ķīniešus jau par 200 punktiem. Tas ir tikai loģiski, kaut vai saskaitot medaļas – 126 pret 91. Pat tad, ja ASV olimpieši nebūtu izcīnījuši 40 zelta medaļas un palikuši ar 39, tas šajā variantā neko nemainītu. Trešo vietu kopvērtējumā dala divu Eiropas valstu – Francijas un Lielbritānijas sportisti. Bet japāņi palaiž priekšā arī Austrālijas olimpiešus un no 3. vietas noslīd uz 6. pozīciju. Turklāt no viņiem tikai par punktu atpaliek Itālijas komanda. Tas viss tāpēc, ka šo valstu sportisti daudz biežāk ir ieņēmušas vietas otrajā trijniekā jeb no ceturtās līdz sestai vietai. Vietām pamainās arī Jaunzēlandes un Kanādas olimpieši.

Pirmās 12 komandas olimpiskā sešinieka un punktu vērtējuma izskatītos šādi. Iekavās minēts, cik punktus, konkrētās vietas valstij dod.

Lietuvieši – Baltijas čempioni

Ja skatāmies uz trīs Baltijas valstīm, tad arī olimpiskā sešinieka matemātika nemaina Lietuvas vadību. Bez divām otrajām un trešajām vietām lietuviešu kontā ir arī četras piektās vietas. Summā tas dod 26 punktus. Latvijai ar vienu ceturto, un divām piektajām vietām sanāk 7 punkti. Igaunijai pa vienai ceturtajai, piektajai, sestajai vietai, kopā 6 punkti. Var tikai piebilst, ka igauņiem bija vēl piecas vietas pirmajā desmitniekā, taču šajā ieskaitē tas neko nedod.

1.    Lietuva 26 punkti

2.    Latvija 7 punkti

3.    Igaunija 6 punkti

Mums visiem vissāpīgāk atrisinājās cīņa par medaļām 3x3 basketbolā. Pēc 7 uzvarām divi zaudējumi visai strīdīgā sacensību formātā piezemēja Latvijas basketbolistus ceturtajā vietā. Koka medaļas ar spēcīgu rūgtuma piegaršu. Tikmēr Toma Skujiņa piektā vieta šosejas riteņbraukšanā ir vērtējama ar treknu plusu. Vienatnē aizkļūt līdz cīņai par medaļām, tas jau bija varoņdarbs! Arī pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa ar Anastasiju Samoilovu ar nonākšanu līdz ceturtdaļfinālam var būt apmierinātas. Kas zina, kā viss ritētu, ja viņām ceļā pretī nestātos nākamās olimpiskās čempiones – brazīlietes. Iepriecināja BMX frīstailista Ernesta Zēbolda iekļūšana fināla astotniekā. Jau pats šis fakts ir pozitīvs. To pašu var teikt par vēl vienu debitantu kārtslēcēju Valteru Kreišu.

Latvijas BMX frīstaila braucējs Kristens Zēbolds BMX frīstaila sacensībās 2024. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē.

Foto: Edijs Pālens/LETA

Savukārt vairākiem citiem Latvijas olimpiešiem pēc Parīzes būs palikušas mieles. Izstāšanās jau pēc pirmās kārtas vai palikšana bez rezultāta neko citu dvēselē neatstāj. Ne jau tāpēc viņi brauca uz olimpiskajām spēlēm. Kopumā šis elementārais fakts – ir vai nav medaļas Latvijai – sanāca diezgan būtisks. Tāpēc daudzi mūsu līdzjutēji un funkcionāri pēc spēlēm lauza galvas, kāpēc tā. Varbūt vienkārši nepaveicās? Viens no iemesliem, varētu būt tas, ka vienkārši tikt uz pašām olimpiskajām spēlēm tagad ir daudz grūtāk, jo ir samazināts dalībnieku skaits vairākos sporta veidos un disciplīnās. Arī delegācija mums bija pamaza.

Vēl viens aspekts. 1960. gada Romas spēlēs uz goda pjedestāla stājās 44 valstu sportisti. 1971. gada Minhenes spēlēs medaļas izcīnīja 48 valsts sportists. 1984. gadā Losandželosā godalgas kaklā kāra 47 valstu pārstāvjiem. 2000. gadā Sidnejā jau pie medaļām tika 80 valstis. Parīzes spēlēs medaļas ieguva 91 (faktiski 93) valsts pārstāvis. Tendence ir acīmredzama. Tas tikai ilustrē to, ka augstas klases sportisti tagad ir daudzās valstīs. Tā ir objektīva mūsdienu sporta dzīves aina. Tāpēc arī visiem medaļas pietrūkst.

Vai 22 = 1 ir pareizi?

Atgriežoties pie Olimpiskā sešinieka vērtējuma, arī tam ir savas īpatnības. Kā zināms, tad vairākos sporta veidos, disciplīnās sportisti vienās sacensībās saņēma divas bronzas medaļas. Vairākos sporta veidos komandas vai sportisti individuāli izstājās ceturtdaļfinālā. Faktiski tā bija dalīta 5.-8.vieta. Šeit tā ir ieskaitīta, ka piektā vieta. Vēl dažos cīņas veidos ir sarežģītāka sistēma cīņā par bronzas medaļām, jo ir divi pāri, ka cīnās. Abiem uzvarētājiem tiek trešā vieta, bet abiem zaudētājiem dalīta 5.-6. vieta, kas šeit ieskaitīta kā piektā vieta. Līdz ar to skaitliski piekto vietu tabulā ir stipri vairāk nekā sesto, septīto vai astoto. Ideāli tas nav, bet ko lai dara. Paradoksāls izņēmums ir Nīderlandes olimpieši, kuriem piekto vietu ir mazāk nekā ceturto.

Komandu kopvērtējumā bez tam ir vēl viena apšaubāma lieta, kuru sarežģīti atrisināt. Galvenais – nevar īsti salīdzināt vienu medaļu, ko izcīna viens sportists individuālos veidos ar medaļu komandu sporta veidos. Tā visos komandu sporta spēļu veidos ir vismaz 12 spēlētāji. Piemēram, futbolā medaļas saņēma pat 22 futbolisti. Airēšanā laivā varbūt astoņi, četri, divi airētāji. Basketbolā 3x3 ir četri spēlētāji. Pludmales volejbolā divi. Džudo notika jaukto komandu sacensības, kur bija 14 džudisti komandā, bet medaļa skaitās viena. Arī vingrošanā bija komandu sacensības, kur katrā bija pieci dalībnieki. Treka riteņbraukšanā ir komandu iedzīšanas brauciens – četri riteņbraucēji. Vieglatlētikas stafetēs ir vismaz četri dalībnieki. Ja pusfinālā startē cits sastāvs, tad skaits tikai pieaug. Es to minu, lai liktu saprast, ka vēl objektīvāk būtu, ja komandu, pāru, stafešu medaļas, vietas tiktu vērtētas ar lielāku punktu skaitu nekā individuālajos veidos. Tas būtu tikai saprātīgi. Iespējams, ka objektīvākais kritērijs būtu – patiešām skaitīt, cik tieši medaļas valsts sportisti ir ieguvuši. Piemēram, 22 futbolistu medaļas tiktu ieskaitītas valsts vērtējumā kā 22 medaļas, nevis viena, kā tas ir pašlaik. Ja vieglatlētikas stafetē ir četri dalībnieki, tad jāskaita 4 medaļas utt. Protams, var piemērot kādu izdomātu koeficientu, ar ko samērot komandu iegūtās vietas un medaļas ar individuālajām. Skaidrs, ja tā darītu, tad kopvērtējuma tabula arī būtiski mainītos. Ieguvēji noteikti būtu franči, kas kā mājinieki automātiski garantēja sev līdzdalību olimpiskajās spēlēs visos komandu sporta veidos, kamēr pārējām komandām par šo iespēju bija smagi jācīnās. Tā gan būtu augstākā matemātika, un es šo grāmatvedību neuzņēmos. Bet ideja kopumā man šķiet laba. Jo pašreizējais olimpisko spēļu komandu vērtējums ar zelta medaļu prioritāti mani nepārliecina.

Spēļu varoņi

Ja runājam par olimpisko spēļu varoņiem, tad parasti tiek ņemti vērā atlēti, kas ieguvuši vislielāko godalgu ražu. Līdz ar to automātiski tiek atmestas komandas. Bet vai ar NBA zvaigznēm piesātināto ASV vīriešu basketbola izlasi nevar uzskatīt par spēļu varoņiem? Skaidrs, ka var. Turklāt komanda uzvarēja visās spēlēs. To pašu var attiecināt uz Dānijas vīriešu handbola izlasi. Uzvaras visās astoņās spēlēs. Finālā Vācija ar latvieti Renāru Uščinu ierindā tika pieveikta ar 13 vārtu pārsvaru! Jā, pats Uščins arī vienatnē lika par sevi runāt. It īpaši jau ceturtdaļfinālā pret Francija, kad tikai dažas sekundes pirms pamatlaika beigām franči bija vadībā ar 29-27. Tieši Renārs bija tas, ka neticamā kārtā pēdējā sekundē rezultātu izlīdzināja. Viņš arī papildlaikā 5 sekundes pirms beigām iemeta izšķirošās vārtus, kopā šajā mačā pretinieku vārtsargu pārspējot 14 reizes! Vispār Vācijas izlasē no astoņām spēlēm Uščins rezultatīvākais bija piecās. Tāpēc var droši apgalvot, ka lielā mērā Renārs kaldināja vāciešu sudraba medaļas. Tātad bez godalgām latvieši Parīzes spēles tomēr nepalika. Lai arī zem cita karoga.

Renārs Uščins.

Foto: no Renāra Uščina Instagrama konta

Kas attiecas uz individuāliem sasniegumiem, tad visvairāk sešas medaļas Parīzē ieguva ķīniešu peldētāja Džana Jufeja. Tiesa, viņa palika bez augstākās proves medaļas ar vienu sudraba un piecām bronzas godalgām. Turklāt trīs no tām tika izcīnītas stafetē, tātad kolektīvām pūlēm. Ņemot vērā arī ķīniešu noslēgtību, par mediju un skatītāju prīmu Parīzē Džana Jufeja tomēr nekļuva. Tikmēr daudz lielāka uzmanība tika franču peldētājam Leonam Maršānam. Viņš savās mājās savās mājās bija Francijas galvenais elks, zvaigzne un tika pie piecām medaļām – četrām zelta un vienas bronzas.

Bez francūža piecas godalgas savā kolekcijā sakrāja vēl četras peldētājas – amerikānietes Torija Huske un Reigana Smita, kā arī austrālietes Molija Okalagana un Keilija Makjūena. Vispār Parīzes pirmajā septītniekā ir tikai peldēšanas pārstāvji. Secinājums ir skaidrs. Tikai astotā šajā sarakstā bija slavenā amerikāņu vingrošanas zvaigzne Simona Bailsa. Viņai tika četras godalgas – trīs zelti, viens sudrabs. Vispār bija cerēts uz ko vairāk, vismaz vēl divām medaļām. Taču šoreiz tās tika citām vingrotājām. Tomēr ar visu to Bailsas zvaigzne Parīzē tik un tā mirdzēja spoži. Uz viņu patiešām nāca skatīties tūkstoši, arī slavenības. Noteikti atsevišķi jāizceļ zviedru kārtslēcējs Armands Duplantis. Viņa uzvara un sasniegtais pasaules rekords 6 metri un 25 centimetri ir daža laba cita konkurenta vairāku medaļu vērts. Par publikas uzmanību Duplantim nemaz nerunāsim. Viņš jau ir superzvaigzne, lai arī ir tikai 24 gadus vecs. Zviedra kontā ir jau divi olimpiskie zelti un laboti tagad jau 9 pasaules rekordi! Pie spēļu varoņiem noteikti pieskaitāms kubietis Mijains Lopess. Viņš piektajās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas izcīnīja zelta medaļu grieķu-romiešu cīņā smagākajā svarā līdz 130 kilogramiem. Turklāt viņš to sasniedza 42 gadu vecumā. Unikums!

Armands jeb Mondo Duplantis.

Foto: AFP/Scanpix

Neveiksminieki

Kur vieniem prieki, citiem asaras. Mums arī dažas nobira. Sportā tas ierasts. Tas nozīmē, ka bija valstis, kas olimpiskajās spēlēs nostartēja sliktāk nekā bija gaidīts. Visi jau pamanīja, ka šoreiz bez godalgām palika ziemas sporta lielvalsts Somija. Savulaik taču somiem bija lieliski skrējēji, šķēpa metēji, šāvēji, cīkstoņi. Atkal, ja salīdzinām pirms 100 gadiem, 1924.gadā turpat Parīze Somijas sportisti izcīnīja 37 olimpiskās godalgas, kas neoficiālajā komandu vērtējumā deva otro vietu. Bet tagad sanāk zemāk par 93.vietu. Piemēram, vieglatlētikā tikai trīs vietas labāko sešiniekā.  Vai tas nozīmē, ka Somijā ar sportu ir cauri? Nebūt nē. Jāsaprot, ka šīs valsts politika nav vērsta uz izrādīšanos, kas raksturīga nedemokrātiskām valstīm. Ar somiem viss ir kārtībā. Būs arī medaļas, bet ne par katru cenu.

Arī Vācijas 10. vieta kopvērtējumā nav nekas izcils. Salīdzinājumam –Monreālas spēles 1976.gada toreiz vēl Austrumvācija ar 90 medaļām bija otrā, bet Rietumvācija ar 39 godalgām ceturtajā vietā. Laiki un valsts politika mainās. Noteikti jāatzīmē, ka vēl viena Eiropas lielvalsts Polija spēlēs izcīnīja tikai vienu zelta medaļu. Bija arī četras sudraba un piecas bronzas, bet pašreizējā kopvērtējumā poļiem ar 10 medaļām atvēlēta vien 42.vieta. Salīdzinoši, 1980.gada Maskavas olimpiskajās spēlēs Polijai tika 32 godalgas. Tikai piecas medaļas – trīs zelta un divas bronzas – Čehijas olimpiešus ierindoja 28.pozīcijā. Nepaveicās arī turkiem. Viņi vispār palika bez olimpiskā čempiona titula, lai gan naudas netrūka. Trīs sudrabi un piecas bronzas ierindoja Turcijas komandu pieticīgajā 64.vietā. Droši vien dzimtenē kādam tagad mazgā galvu.

Agresoru un viņu draugu raža

Pretēji Baltijas un citu demokrātisko valstu vēlmei vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē piedalījās arī agresorvalstu – Krievijas un Baltkrievijas sportisti. Ne ļoti kuplā skaitā – 29, bet tomēr startēja. Desmit sporta veidos piedalījās 15 krievi un 17 baltkrievi. Viņi visi maskējās zem jocīga un patiesībai neatbilstoša nosaukuma – Individuālie, neitrālie atlēti. Pa visiem kopā spēlēs viņi izcīnīja peicas medaļas. Četras tika baltkrieviem, viena – krieviem. Patiesībā krieviem tika divas medaļas, jo tās tika izcīnītās tenisā sieviešu dubultspēlē. Ja parēķinām tīri matemātiski, sanāk katram sestajam tika medaļa. Nav slikti. Ja vadītos no šīs formulas, tad Latvijai bija jāizcīna tikpat – mums taču arī bija 29 dalībnieki. Bet tas tā.

Jāatzīmē patiesībā Krievijas sportistu Parīzes spēlēs bija krietni vairāk. Tas tāpēc, ka jau pirms 2022.gada kara notikumiem un arī pēc vairāki šīs valsts sportisti ir devušies citu valstu virzienā. Īpaši atzīmējumi kaukāziešu cīkstoņu manevri. Domājams, ka tas nav noticis politiskās pārliecības, bet gan konkurences dēļ. Cīkstoņu Kaukāzā netrūkst, tradīcijas senas. Bet vieta Krievijas izlasē tikai viena. Sava loma noteikti bija intrigām, kas ierasti gruzd Kaukāza tautu un Krievijas starpā. Došanās uz citu valsti ir racionāls risinājums. Kaukāziešu cīkstoņi savām jaunajām valstīm atnesa vairākas medaļas. Tā Ahmeds Tažudinovs kļuva par olimpisko čempionu brīvajā cīņā svara kategorijā līdz 97 kilogramiem zem Bahreinas karoga. Savukārt Magomedhans Magomedovs šajā pat svarā atnesa bronzu Azerbaidžānai. Svara kategorijā līdz 86 kilogramiem Magomeds Ramazanovs dāvāja zeltu Bulgārijai, bet Ismails Musukaevs svarā līdz 65 kilogramiem izcīnīja bronzu Albānijas labā.

Mēs zinām, ka Baltkrievija ir stabils Krievijas draugs karā pret Ukrainu. Jāatzīst, ka agresorvalstu saraksts ar divām valstīm vien neaprobežojas. Pie tādām noteikti pieskaitāmas arī Irāna un Ziemeļkoreja. Irāna Parīzē tika pārstāvēta ar 41 sportistu saimi, kas kopā izcīnīja ievērojamu 12 godalgu ražu. Visi laureāti pārstāv cīņas sporta veidus. Savukārt Ziemeļkorejai veicās sliktāk – sešas godalgas. Tiesa, arī pārstāvniecība mazāka 16 sportisti, bet porta veidu repertuārs plašāks – no cīņas sporta veidiem līdz daiļlēkšanai un galda tenisam.

Krievijas draugs – Ungārija – olimpiskajās spēlēs tika pie 19 medaļām. Pārstāvība – 170 sportisti. Savukārt Serbija ar 112 sportistiem tika pie piecām godalgām. Vienu no trim cēlmetāliem izcīnīja tenisists Novaks Džokovičs.

Secinājumi

Kopumā jāsecina, ka autoritārās un Krievijai draudzīgās valstis Parīzē ir nostartējušas samērā sekmīgi. Izcīnīto medaļu skaits proporcionāli dalībnieku saimei ir pieklājīgs. Tas vienlaikus norāda, ka šajās valstīs sports nav tikai izklaide vai nācijas veselības jautājums. Tā ir valsts prestiža politika. Lai nu kas – bet sports mums ir! Turpretī virkne demokrātisku valstu vispār palika bez medaļām vai arī guva pieticīgus panākumus. Principā viss ir pat loģiski. Vienkārši vērtību kategorijas šajās valstīs ir tik dažādas, ka olimpisko godalgu mēraukla nav īstā, lai novērtētu sporta stāvokli valstī.

Pēc Parīzes spēlēm noteikti radīsies jautājumi par sporta veidiem jaunpienācējiem, kas pēdējo gadu laikā ir ienākuši olimpiskajā saimē – kāpšanas sports, airēšanas slaloma smailīšu kross, BMX frīstails, skeitbords, breikdejošana. Mērķis ir skaidrs – panākt olimpisko spēļu popularitāti gados jaunākās auditorijas vidū. Tomēr vai nav pārspīlēts? Līdz šim vismaz ekstrēmo sporta veidu pārstāvji dzīvoja it kā savā, zināmā mērā izolētā pasaulē pēc saviem noteikumiem. Tagad viņiem jāpakļaujas olimpiskajiem standartiem un skaidriem nosacījumiem. Domāju, ka ne viss viņus šajā ziņā apmierina, bet augstā olimpiskā skatuve un publicitāte to zināmā mērā kompensē. Viens sporta veids, kas man radīja īpašas bažas, ir breiks jeb breika dejošana. Redzēju, kā tas notika. Jocīgi. Varbūt esmu par vecu, konservatīvu. Ghetto Games – OK. Bet, piedodiet – nu, nelikās man tas olimpisko spēļu līmenis. Kaut kā nenopietni, pašpuiciski tas viss izskatījās. Turklāt zinot, ka liela daļa klasisko sporta veidu olimpisko spēļu programmā ar ragiem un nagiem cenšas noturēties, lai tos neizmestu ārā. Tad šis salīdzinājums ir pārāk kontrastains. Gan jau nav teikts pēdējais vārds par šiem sporta veidiem un cīņā par lokāliem mērķiem, netiks pazaudēti stratēģiskie. Vienlaikus ir tikai dabiski, ka 21.gs., kad profesionālais sports ir iegājis ikdienā un pasaulē katru dienu notiek daudz dažādi sporta pasākumi, tad olimpiskās spēles vairs nav tik nozīmīgās kā Antīkajā Grieķijā, vai olimpiskās spēles pirms 100 gadiem. Viss plūst, viss mainās. Ar to jāsamierinās, jāpieņem. Jocīgas reformas te nepalīdzēs.

Cerība uz paralimpiešiem

Pēc Olimpiskajām spēlēm ir zināms pārdomu laiks - ko darīt tālāk un kā. Vai darīt vispār? Tajā pašā laikā Parīzē saviem startiem jau gatavojas Paralimpisko spēļu dalībnieki. Tās notiks no 28.augusta līdz 8.septembrim. Vairāk nekā 4000 paralimpiskie sportisti no 193 valstīm cīnīsies par uzvarām 22 sporta veidos 549 disciplīnās. Dalībnieku vidū diemžēl atkal būs Neitrālie agresorvalstu sportisti, kopskaitā – 24. Salīdzinot Bēgļu komandu veidos tikai astoņi dalībnieki. Kopumā vislielākās delegācijas Parīzē būs Ķīnai – 284 sportisti. Tikai mazliet mazāk Brazīlijai – 280. Trijnieku noslēdz Francija ar 237 paralimpiešiem.

Latvija šajās spēlēs tiks pārstāvēta ar astoņi sportistiem. Dažiem no viņiem ir ļoti labas izredzes no Francijas neatbraukt ar tukšām rokām. Tas, pirmkārt, attiecas paralimpiskās jāšanas iejādes meistaru Rihardu Snikus. Cerības noteikti ir jau zināmiem paralimpiskiem vieglatlētiem. Piemēram, Aigaram Apinim, kuram tās būs jau septītās Paralimpiskās spēles. Viņš startēs diska mešanā. Ir medaļu cerības arī Diānai Krūmiņai, kura Parīzē metīs gan disku, gan šķēpu. Dubults neplīst. Analoģiska mešanas programma gaida vienu no spēļu debitantiem Raivo Maksimu. Savukārt cits debitants Emīls Dzilna piedalīsies lodes grūšanas sacensībās. Peldēšanā savus spēkus izmēģinās Jurijs Semjonovs, kurš plāno startēt četrās disciplīnās. Jāatzīmē, ka divos sporta veidos Paralimpiskajās spēlēs Latvija tiks pārstāvēta pirmo reizi – riteņbraukšanā un šaušanā. Riteņbraukšanā šis gods tiks Oskaram Gailišam, savukārt šaušanā – Margitai Kanopkai. Lai viņiem veicas!

Papildināts: Snikus, Krūmiņa un Apinis jau tikuši pie medaļām.