Daugaviņš: Žēl, ka nav sešu punktu kabatā, taču galvenais ir divas uzvaras

Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātu sākusi ar divām uzvarām, taču sajūtas ir divējādas, jo pret Poliju un Franciju tomēr zaudēts pa punktam, kas komandai var iegriezt cīņā par vietu ceturtdaļfinālā.

Labā ziņa, komanda rāda cīnītāju raksturu un no pašu savārītajām ziepēm pagaidām tikusi laukā kā uzvarētāja. "Mēs mākam radīt drāmu," atzīst galvenais treneris Harijs Vītoliņš. "Neviens jau nebrauktu uz šejieni, ja nebūtu tik interesanti. Grūti mums iet, bet atrodam veidus, kā uzvarēt," piemetina Kaspars Daugaviņš, bet Haralds Egle skaidro, ka viņi visi ir emocionāli cilvēki un tādu hokeju arī demonstrē. Emocijas virmos arī šodien, kad plkst. 17.20 būs jāmēro spēki ar Kazahstānu.

Apzaga pretinieku

Īpašs stāsts ir par Latvijas izlases kapteini Daugaviņu, kurš abās spēlēs papildlaikā iemeta uzvaras vārtus, pret francūžiem 0,6 sekundes pirms sirēnas! "Fiziski jūtos labi. Protams, ceru, ka nebūs katru spēli pa 25–26 minūtēm jāspēlē, jo ilgtermiņā tas visu sarežģī. Slovākijā visu sezonu man bija šādas spēles, "play off" spēlēju pat vairāk, tāpēc ķermenis ir pieradis. 

Taču te līmenis ir drusku augstāks, un uz beigām saguruma dēļ var pazust asums, tāpēc visu laiku baigi jākoncentrējas," 

skaidro kapteinis, kurš pret Franciju nospēlēja gandrīz 27 minūtes. Pēc divām kārtām Daugaviņš ar pieciem punktiem (3+2) bija otrs rezultatīvākais čempionātā, uzreiz aiz hokeja brīnumbērna Konora Bedārda, kam par vieniem gūtiem vārtiem vairāk. Uzvaras vārtu guvumā pret Franciju Kaspars nav zinājis, cik sekundes tobrīd vēl palikušas, taču sapratis, ka vārtsargs ir jāapspēlē, jo tāpat iemest neizdosies. "Brīdī, kad francūzis nāca virsū, centos, kā mēs sakām, "nočītot" jeb apzagt pretinieku. Redz, kā sanāca un pēc tam izdevās arī māņu kustība, lai nosēdinātu vārtsargu uz ledus. Bija jāriskē, un šoreiz tas nostrādāja, jo palika vēl 0,6 sekundes," spilgto uzvaras epizodi atminas tās autors. Kapteiņa devumu kopējā pūrā novērtē arī komandas biedri, Mikam Indrašim viņu salīdzinot ar kvalitatīvu vīnu – jo vecāks kļūstot, jo paliekot labāks. "Kaspars kārtējo reizi parādīja savu cīnītāja raksturu un kā kapteinis pielika skaistu punktu spēlei," līdzīgās domās ir arī Oskars Cibuļskis, kurš šajā izlasē ir vecākais spēlētājs (Daugaviņam pēc četrām dienām arī paliks 36 gadi).

Sapņa piepildījums

Turpinot dzimšanas dienu tēmu – īpašs turnīra sākums bija arī vienam no Latvijas izlases šī čempionāta debitantiem Haraldam Eglem, kurš Ostravā spēles dienā pret Poliju atzīmēja savu 28. gadskārtu. "Nekad nebiju savā dzimšanas dienā hokeju spēlējis. 

Maijā Latvijas līdzjutēju klātbūtnē debitēt pasaules čempionātā savā dzimšanas dienā – tas ir sapņa piepildījums un labāku dāvanu es nevaru iedomāties," 

priecājās liepājnieks. Ar dzimšanas dienām viņam saistās arī kuriozi, jo savulaik hokeja lielākajā statistikas portālā datums bija norādīts nepareizi, pa amerikāņu modei pirmo ierakstot mēnesi un tad datumu. "Slovākijas klubā biju pārsteigts, kad 5. novembrī man pasniedza dzimšanas dienas kūku. Tikai pēc tam sapratu, ka bija vietām sajaukts datums un mēnesis. Te svinībām nebija ne laika, ne tādu domu. Sākums sanācis emocionāls, taču viss ir labs, kas labi beidzas. Poļi spēlēja pasīvāk, vairāk tādu Eiropas stila hokeju, francūži atkal gāja ar diviem aizsargiem virsū, un man kā centram nācās vairāk atkāpties, lai piepalīdzētu aizsargiem. Francija spēlēja daudz vienkāršāk, meta ripas iekšā zonā un tad nesās uz priekšu. Jāgatavojas nākamajām spēlēm, jo ir lietas, kas jāuzlabo, un jānovērš kļūdas. Tas ir darbs vairāk mentālā ziņā, nevis uz ledus, jāskatās video un jāanalizē sava spēle, jo ir skaidrs, ka mums nākamajās spēlēs būs jārāda augstāka līmeņa hokejs," pārliecināts ir Egle.

Pirmajās divās spēlēs Harija Vītoliņa trenētā Latvijas izlase pamatlaika izskaņā izlaida uzvaru no rokām, pēc tam gan papildlaikā tiekot pie diviem punktiem.

Foto: Edijs Pālens/LETA

Spēlē pie okupantiem

Šodienas pretiniece Kazahstāna čempionātu sāka ar 3:1 uzvaru pār Franciju, kam sekoja 2:6 pret Slovākiju. 

Kazahu hokejs turpina ripot pa krievu sliedēm, jo komandā ir 17 hokejisti, kuri šajā sezonā spēlēja okupantu līgā KHL 

(11 no viņiem pārstāvēja Astanas "Barys"). Pārējie astoņi ir no vietējās līgas. Uz kopējā fona izceļas 38 gadus vecais Romans Starčenko, kuram šis ir 16. pasaules čempionāts (devītais elitē). Liela pieredze arī divus gadus jaunākajam Jevgeņijam Rimarevam, bet potenciālais uzbrukuma līderis ir 28 gadus vecais Ņikita Mikhailis, kurš šosezon Magņitogorskā guva vairāk par 20 vārtiem. Pērn pasaules čempionātā Latvijas izlase kazahus sagrāva ar 7:0 un no tā mača atmiņā ir viņu vārtsarga Andreja Šutova haotiskā spēle. Viņš arī šosezon ir Kazahstānas izlases pirmais numurs, tāpat kā pie komandas stūres otro sezonu ir Gaļims Mambetalijevs.

Dzierkals: Jāmācās noturēt pārsvaru

• Mārtiņš Dzierkals, uzbrucējs: Cenšos un daru visu komandas labā, spēlēju savu spēli. Pagaidām neesmu iemetis, taču gan jau goli atnāks, galvenais, ka mūsu maiņa met iekšā. Man jāturpina aktīvi strādāt, jāiet uz vārtiem un jācīnās. Nekāda satraukuma spēles laikā mums nav, taču jāiemācās noturēt rezultātu, jo abās cīņās bijām vadībā, taču pārsvaru izlaidām. Galvenais, ka uzvarējām. Fiziskajā ziņā pat grūti izskaidrot, kā jūtos, vienu dienu labi, citu dienu kājas jūtu ne tik labi. Pret Franciju bija labāk, bet pret poļiem šķita, ka ir grūtāk. Pret Franciju sākumā dominējām, taču no sliedēm izsita lielais noraidījums. Labi, ka izturējām, pārgrupējāmies un izrāvām uzvaru.
• Oskars Cibuļskis, aizsargs: Šeit vāju pretinieku nav. Mēs pret Franciju gatavojāmies sīvai cīņai, un viņi parādīja labu hokeju, taču mēs noteikti varam labāk. Ar katru spēli jāliek klāt, jāsakož zobi un jāturpina strādāt. Fiziski mums viss ir kārtībā, džeki cīnās, un lepojos, ka komandai ir raksturs.
• Harijs Vītoliņš, galvenais treneris: Vienalga, uzvaram papildlaikā vai bullīšos, tā ir uzvara! Spēle bija kā šūpoles uz vienu un otru pusi, bet mēs cīnījāmies līdz beigām. Tas parāda komandas raksturu. Puiši pirms spēles, ejot laukumā, visi kopā nobļāvās, ka apsveiksim māmiņas ar uzvaru, un man ir prieks, ka viņi to paveica. Oskara Batņas noraidījums ielauza spēli, jo pazaudējām svarīgu spēlētāju. Palikām ar vienu reālu centru Rodrigo Ābolu, jo Haralds Egle pirmo gadu spēlē centrā, bet Raivis Ansons tādā līmenī nevienu spēli līdz šim nebija spēlējis. Puiši izturēja, protams, dažiem bija liels spēles laiks, bet neviens nesūdzējās par to, ka būtu dikti piekusis. Visi teica, ka spēka pietiek, tā bāze, ko ielikām sagatavošanās posmā, pagaidām strādā labi. Vai Batņa pārcentās? Neviens jau negrib ko tādu speciāli izdarīt, tas ir hokejs, bet sevi ir jākontrolē, it sevišķi mazākumā nedrīkst dot iemeslu pretiniekam dabūt vēl vienu vairākumu. Taču mēs nemeklējam vainīgos. Pirmajās spēlēs esam vinnējuši mazliet haotiski, un visi esam par to atbildīgi. Tā arī sanācis, ka pirmajās divās spēlēs mums četri no sešiem ielaistajiem vārtiem bijuši pēc rikošetiem. Cerams, ka tas beigsies un tādas ripas vairs nekritīs iekšā.