Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, īpaši sāpīgi to izjūt no centriem attālākajās mazpilsētās un pagastos.
Jo mazāk cilvēku, jo mazāk arī dažādu pakalpojumu. Bērniem tālu skolas, pasta nodaļas slēdz, ģimenes ārsts – nesasniedzams utt. Tomēr mazapdzīvota vieta ne vienmēr ir sinonīms nolemtībai. Ar šādu pārliecību "Latvijas Avīze" un žurnāls "Mājas Viesis" turpina pētniecisko projektu "Apdzīvota vieta". Publikāciju sērijā analizējam dzīves kvalitāti dažādās Latvijas vietās, vērtēsim, vai ļaudis visā valstī varētu saņemt vienlīdzīgu pakalpojumu klāstu. Pirmā publikācija "Ne tikai dziestoši punkti kartē" lasāma "Latvijas Avīzes" 18. septembra numurā. Par to, kā 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijā lūkoja noturēt cilvēkus provincē, publikācijā "Cīņa ar zemes tukšumu" rakstījām "Latvijas Avīzes" 17. oktobra numurā. Šajā publikācijā mēģināsim noskaidrot, ko valsts un pašvaldības var darīt, lai cilvēki izvēlētos dzīvot laukos un attālākās vietās no centriem.
Vides risinājumu institūts (VRI) ir starptautiska pētniecības un inovāciju organizācija, kurā apvienojušies dažādu nozaru eksperti un speciālisti. Šī institūta vadošais pētnieks Dainis Jakovels, kurš ir arī fizikas doktors, kopā ar saviem kolēģiem izstrādājis plānošanas rīku, kuru varētu izmantot pašvaldības, lai kaut daļēji atdzīvinātu savas mazapdzīvotās teritorijas. Institūts ir izvērtējis vides, dabas, infrastruktūras, sociāli ekonomiskos un citus faktorus, kas varētu pievilināt cilvēkus pārcelties no pilsētām uz laukiem. VRI pētnieki 2021. gada sākumā veica aptauju par Latvijas iedzīvotāju kritērijiem dzīvesvietas izvēlē. Pētījumā piedalījās cilvēki, kuri nesenā pagātnē pārvākušies uz dzīvi viensētās vai vēlētos to darīt tuvāko piecu līdz desmit gadu laikā. Aptaujā kopumā piedalījās 633 respondenti. Latviešiem ir zināma jautra dziesma ar šādiem vārdiem: "Uz laukiem prom un cauri, kur raibā govs jāslauc; kur putniņš cierē gaisā, aug sēnes bļodiņā; kur saule spīd tev virsū; kur suns sunim draugs..." Kāds tad ir cilvēku noskaņojums – vai ir tāds kā šajā dziesmā?
Aptauju jūs veicāt pandēmijas gadā, kad daudzi cilvēki izolēti dzīvoja savā dzīvoklī. Vai bija manāms, ka viņi vēlas no šiem sprostiem izrauties un meklēt jaunu dzīvesvietu projām no lielajām pilsētām?
D. Jakovels: Kovida konteksts mainīja cilvēku domāšanu par dzīvesvietas izvēli, un viņi sāka novērtēt dzīvi ārpus pilsētām.
Piemēram, jaunas ģimenes ar bērniem, padzīvojot izolēti karantīnā dzīvoklī, sāka apdomāt jaunas iespējas, kā iegūt lielāku brīvību šajos apstākļos.
Aptaujāto vidū 32% bija vecumā no 25 līdz 36 gadiem jeb cilvēki, kuri jau ir pabeiguši augstskolu, dibina ģimeni un sāk lūkoties pēc dzīvesvietas. Otra lielākā respondentu daļa bija vecumā no 37 līdz 48 gadiem, kurus var uzskatīt par nobriedušiem profesionāļiem, kas ir ar mieru savā dzīvē kaut ko pamainīt. Lielai daļai respondentu bija augstākā izglītība. Mājsaimniecības sastāvs bija 2–5 cilvēki, tātad tie bija pāri, kas plāno veidot ģimeni vai ģimenes ar bērniem. Jāņem vērā arī tas, ka vairums no viņiem ikdienā pārvietojas ar savu automašīnu.
Viena lieta ir vēlme pārcelties uz dzīvi laukos, bet otra – katra iespējas pieņemt šo diezgan radikālo lēmumu, lai savu sapni īstenotu, nopērkot, piemēram, kādu pamestu viensētu projām no Rīgas.
Pētījuma mērķis bija pašvaldībām, teritoriju plānotājiem palīdzēt saprast, kur ir potenciālās vietas attiecīgajā teritorijā, kur cilvēki varētu un gribētu dzīvot.
Sākumā mēs izvirzījām mērķi noskaidrot, kādas ir to cilvēku vajadzības, kuri, pretēji tai cilvēku straumei, kuri izvēlējušies dzīvot Rīgā vai Pierīgā, apdomā iespēju pārcelties uz laukiem.