15.1 °C
Kopš gada sākuma Zemkopības ministrijas Meža departamentu vada Andis Purs. No Valsts meža dienesta (VMD) viņš nonācis vietā, kur top meža nozares politika. Jaunais Meža departamenta direktors atzīst, ka ministrijā darbs ir dinamiskāks, nekā tas bija VMD. Viņš arī uzskata, ka likumdevējiem arvien vairāk jāuzticas meža īpašniekiem, kuri savu mežu apsaimnieko mērķtiecīgi.
Jāsaprot, kādā virzienā iet
Andis Purs ir mežsaimnieks ar pietiekami lielu pieredzi, lai situāciju nozarē varētu vērtēt gan no meža īpašnieka, gan likumdevēja skata punkta. Viņš uzsver, ka Valsts meža dienests ir meža politikas uzraudzītājs, ministrija – tās veidotājs, savukārt meža īpašnieki ir tās īstenotāji. Tomēr visiem iesaistītajiem, veicot darbības mežā, jāievēro arī citu ministriju normatīvie akti jomās, kas attiecas uz enerģētikas, klimata mērķu sasniegšanu un dabas aizsardzību.
Meža departamenta direktors ir reālists un atzīst, ka klimata mērķu sasniegšanai izvirzītos uzdevumus ātri sasniegt nav iespējams, jo mežsaimniecībā nekas nenotiek īstermiņā.
A. Purs skaidro, ka meža politikas pamatnostādnēs mērķu sasniegšanai šobrīd tiekot rakstīts 2032. gads, bet patiesībā tiekot domāts ilgākā perspektīvā – par 2050. gadu un mērķiem, kas jāsasniedz šajā gadā. Šajās pamatnostādnēs ir ielikti trīs galvenie valsts meža politikas mērķi. Pirmais: Latvijas mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga. Otrais: Latvijas meža nozares produkcija ir konkurētspējīga un ar augstu pievienoto vērtību. Trešais: Meža un saistīto nozaru attīstībai atbilstošs izglītības un zinātniskais potenciāls un cilvēkresursu prasmju līmenis. "Jo mēs būsim zinošāki, jo vieglāk būs saprast, kā sasniegt to, ko gribam. Mums jābūt saimniekiem savā zemē," saka Purs un uzsver, ka klimata mērķu sasniegšana iespējama, darot ar prātu, nevis nedarot neko. "Piemēram, Grīņu dabas rezervāts – tas Kurzemē ir nodibināts sen, drīz varēs svinēt simt gadu jubileju. Tur aug reta augu suga – Grīņu sārtene. Taču tas rezervāts, kuru savulaik izveidoja, un tas, kāds tas ir šobrīd, atšķiras, jo notiek ekosistēmas pārveidošanās – Grīņu sārtene pārceļas blakus – uz vietu, kur notiek saimnieciskā darbība un ir tai atbilstoši apstākļi. Un
mums jābūt pietiekami kompetentiem, lai spētu aizsargāt dabas vērtības, apvienojot šo uzdevumu ar meža zemju apsaimniekošanu.
Nedarīt neko – tā būtu vislielākā muļķība. Ja mēs varēsim gan saimniekot mežā, gan to aizsargāt, tad nebūs jārisina jautājums par kompensācijām meža īpašniekiem," saka A. Purs.
Vēl viens mūsdienu mežsaimniecības aspekts ir tehnoloģiju uzvaras gājiens šajā nozarē un ar tām saistītā daudz efektīvākā mežu apsaimniekošana. Ar satelīta attēliem šobrīd tiek novērots meža stāvoklis un noteikta kaitēkļu, invazīvo sugu un slimību izplatība. Dronus izmanto, dzēšot meža ugunsgrēkus, apzinot plūdu un snieglaužu nodarītos postījumus. Savukārt, lai optimizētu mežizstrādes un mežsaimniecības darbus, aizvien plašāk tiek izmantota globālās pozicionēšanas sistēma GPS un dažādas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas.
Daba saskaitīta, bet skaidrības nav
Gan meža īpašniekiem, gan valsts mežu apsaimniekotājiem pamatīgu problēmu radījis tas, ka Latvijā organizētā dabas vērtību skaitīšana beigusies jau sen, bet atbildes uz jautājumu, cik daudz ir aizsargājamo teritoriju, joprojām nav.
Meža departamenta direktors:
"Mums jāsaprot, kāds tirgū būs pieejamās koksnes apjoms. Problēma tikai tā, ka līdz 2025. gadam mēs to varam pateikt, bet turpmāk nevaram.
Lai šajā jautājumā ieviestu skaidrību, ir sagatavots un sākts saskaņošanas process rīkojumam "Par koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu 2026.–2030. gadam". Koksne ir atjaunojams resurss, un ļoti svarīgi, lai mēs to izmantotu. Būtībā nav arī izvēles – ja vēlamies atteikties no fosilo resursu izmantošanas, jāizmanto koksne, tostarp būvniecībā. Tātad virziens, kādā ejam, ir pareizs. Tikai vajadzētu izvairīties no absurdas iespējamās situācijas – no vienas puses, mēs gribam izmantot atjaunojamus resursus tautsaimniecībā, no otras – negribam to iegūt. Proti, negribam mežos saimniekot, gribam, lai viss aug dabiski, bet koksni tomēr gribam. Tādēļ informatīvajam ziņojumam par biotopiem un tautsaimniecības nozaru attīstības interešu sabalansēšanu Zemkopības ministrija iesniegusi ļoti daudz priekšlikumu, arī būtiskus iebildumus, taču, vai tie tiks ņemti vērā vai netiks, mēs nezinām. Būtu nepieciešams ieviest skaidrību šajā jautājumā."
Uzvarēt egļu mizgrauzi
Šobrīd Meža departaments aktīvi strādā pie nepieciešamajām izmaiņām normatīvo aktu bāzē, kas ļaus ātri reaģēt gadījumos, ja mežu izgāzis spēcīgs vējš vai arī egles nokaltušas mizgrauža postījumu dēļ.
"Aizvien biežāk Latvijai pāri iet spēcīgas vētras, kas skar arī mežu. Tāpēc jābūt rīcības plānam – ko darīt šajā situācijā. Lai varētu ātrāk aizvākt gāztos un lauztos kokus, jāpārvērtē esošā normatīvo aktu bāze,"
saka A. Purs. "Tas pats attiecas uz mizgrauža postījumiem. Laimīgā kārtā šogad šis kaitēklis nav tik aktīvs kā pērn – pavasaris bija auksts un slapjš, tādēļ mizgrauža izplatības līkne iet lejup. Tomēr, domājot par nākotni, meža politikā galveno uzsvaru liekam uz vērtīgo egļu audžu aizsardzību, definējam nepieciešamos kritērijus un iezīmējam zonas, kurās tiek ierobežota saimnieciskā darbība laikā, kad mizgrauzis aktīvs. Savukārt tur, kur mizgrauzis jau padarbojies un ir lieli meža bojājumi, tur rīkojamies aktīvi – egļu audzes cērtam un izvietojam feromonu slazdus kukaiņiem. Ceru, ka pamazām stāsts par mizgrauzi Latvijā beigsies."
Vēl viena problēma, kas satrauc meža departamentu, ir fakts, ka Meža valsts reģistrā esošie dati bieži vien stipri atšķiras no reālās situācijas mežā un tās, kuru meža inventarizācijā piefiksējis taksators. "Sanāk tā, ka koks Meža valsts reģistrā aug pēc algoritma, bet dabā pēc sava ritma. Ar algoritmiem katru gadu tiek pārrēķināti dati, kas ienāk Meža valsts reģistrā. Taču situācija dabā mainās un šie algoritmi ir jāpārskata."
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
