15.1 °C
Latvijas Meža īpašnieku biedrības rīkotais konkurss "Sakoptākais mežs" notiek jau septīto gadu.
Šovasar tā otrajai kārtai izvirzīti desmit dalībnieki. Pirmais meža īpašnieks, pie kura pagājušajā nedēļā aizbrauca žūrija, bija Harijs Zentelis, kurš Naudītes pagastā apsaimnieko 70 ha meža.
Meža īpašnieks vērtētājiem prezentēja ar bērziem apmežotu 14 ha lielu audzi, kas izveidota uz neizmantotas lauksaimniecības zemes. Grāvju atjaunošanā un meliorācijas sistēmas izveidošanā ieguldīts daudz darba. No agrāk teritorijā esošajām 19 bebru ligzdām tagad īpašumā vairs nav nevienas. Harijs smej, ka esot pierunājis bebrus pārcelties uz citurieni.
Ar mežu H. Zentelis bijis saistīts jau sen, vēl pirms atmodas, kad ziemās strādājis mežā, bet vasarās – celtniecībā. Pārmaiņu laikos lielāko likmi licis uz mežu. "Tā arī paliku pie meža, jo meža darbi man padevās un patika. Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, sāka maksāt platību maksājumus, kopu arī lauksaimniecības zemi. Pamazām sāku plēst ārā krūmus un rakt grāvjus.
Vietās, kas lauksaimniecībai nebija piemērotas, stādīju mežu. Viegli nebija, jo zvēri postīja stādījumus. Gāja kā pa džungļiem, taču pamazām zemi atkaroju.
Ideja ir tāda – tur, kur nevar būt lauksaimniecības zeme, tur ir mežs. Tagad sirds mierīga, jo visi pleķīši, kur citādi nevar, apmežoti. Cīņa ar grāvjiem, bebriem un krūmiem uzvarēta, tas, kas bija cērtams, ir nocirsts, atjaunots un izkopts. Viss aug no jauna," saka H. Zentelis.
Nupat nosvinēta apaļa dzīves jubileja un nolemts vairs ar meža darbiem ārpus sava īpašuma nenodarboties. Vai tad no rīta negribas pagulēt? "Tāpēc jau man patīk tie meži, ka četros piecelies un piecos jau esi mežā. Vakarā gan, kad ir astoņi, pusdeviņi, tad man iestājas pamatīgs "lūziens". Laikam esmu piedzimis nepareizā laika joslā," smej Harijs.
Meža īpašnieks arī kopj paša izveidotu piemiņas vietu – bēgļu ceļu, pa kuru 1944. gada vasarā daudzi tūkstoši latviešu, bēgot no sarkanās armijas, devās uz Rietumiem.
H. Zentelis: "Vectēva īpašumus padomju laikā apsaimniekoja kara mežniecība, tur bija tāds kā poligons, brauca ar tankiem un ceļa uz mājām vairs nebija. Ceļmalā bija vecās Naudītes skolas vieta. Atjaunojot ceļu, izrakām lielu akmeni un nospriedām, ka jāuzstāda piemiņas zīme. Akmenī iecirtām citātu no Gunāra Birkmaņa grāmatas "Vasara, kurā salūza likteņi". Tas nu ir mans apsaimniekošanas objekts mūža garumā, ko mantos arī bērni."
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
