Recenzija: Riharda Vāgnera "Parsifāla" jauniestudējums. Šoreiz Prāgā

Aizvadītā gada Cēsu Mākslas festivāla koncertatskaņo jums Riharda Vāgnera operai "Parsifāls" atgādināja, ka Vāgnera pēdējo un arī visapjomīgāko skatuves darbu (veselu piecu stundu garumā) visā pasaulē iestudē reti. Toreiz skatījos, kādi tad bijuši vēsturiskie uzvedumi, un atklāju, ka 2026. gada 26. martā gaidāma pirmizrāde "Parsifāla" jauniestudējumam Čehijā. Tad nu 3. aprīlī iepriekšminētās piecas stundas tika pavadītas Prāgas Valsts operā, kur režisors Andreass Homoki bija sadarbojies ar scenogrāfu Franku Filipu Šlēsmani, kostīmu mākslinieci Hannu Klārku un gaismu mākslinieku Franku Evēnu, bet orķestri vadīja Markuss Pošners (klāt vēl Prāgas Valsts operas, Nacionālā teātra un Kīna Bērnu koris).

Pirmais secinājums – inscenējums bija veidots profesionāli un ieguldītais darbs vēstīja par tāda paša līmeņa solistu ansambli un instrumentālo sniegumu. Turpat arī otrais secinājums – nevarētu teikt, ka Prāgas iestudējums būtu galvas tiesu pārāks par diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā īstenoto koncertuzvedumu – orķestri ar tādām pašām problēmām vien saskārās, bet solistu sastāvi abos gadījumos bija salīdzināmi lielumi. Un, visbeidzot, te varēja formulēt arī trešo atziņu – Vāgnera pēdējā opera ir tik statiska, ka to iestudēt nepavisam nav vienkārši – nez vai būtu tā, ka skatuviskās ainas mainītu koncertuzveduma atstāto iespaidu, taču to gan varēja lieliski redzēt, kuros brīžos režisora idejas darbojās precīzi un kuros rakursos tās palika iestigušas nekonkrētā misticismā.

Ņemot vērā to, ka Vāgnera operu lielo solopartiju interpretu skaits ir stipri ierobežots, "Parsifāla" jauniestudējumā pat nedaudz pārsteidza sastapšanās ar tik daudziem jauniem vārdiem. Ar priekšnesumiem Latvijā atmiņā bija palikuši tikai somu bass Timo Rīhonens (viņam šoreiz Gurnemanca loma) un čehiete Estere Pavlū (viņas mecosoprāna balsī skanēja Kundrijas loma). Parsifālu dziedāja amerikāņu tenors Metjū Ņūlins, Amfortasu – čehu baritons Jirži Hājeks, un šī tad arī bija galvenā četrotne. Arī tālāk sekoja čehu mākslinieki – Martins Bārta kā Klingzors, Ivo Hrahovecs kā Titurels, Grāla bruņinieki, ieročnesēji un Klingzora ziedu meitenes; teicami sagatavotas bija gan atsevišķas solobalsis, gan kora sastāvs.

Skats no Riharda Vāgnera operas "Parsifāls" iestudējuma Prāgas Valsts operā.

Foto: Serghei Gherciu/Publicitātes

"Parsifāla" darbība sākas ar Gurnemanca replikām, tām pievienojas Amfortasa uznāciens, un tādējādi izjūtas līdzīgas Cēsu Mākslas festivāla iespaidiem ar Stefenu Millingu un Nikolasu Braunliju – arī šoreiz lielā daļā no varenās hronometrāžas dominēja zemās vīru balsis, kur Timo Rīhonens un Jirži Hājeks tieši tāpat saistīja ar tembru piepildījumu un dziedājuma ekspresiju. Taču tas nenozīmē, ka Metjū Ņūlins neizbēgami paliktu ēnā – viņa atveidotais Parsifāls pārliecināja ar nepieciešamajiem vokālā zīmējuma kontrastiem un viscaur stabiliem priekšnesuma parametriem. Vēlreizējā Prāgas Valsts operas un Cēsu Mākslas festivāla salīdzinājumā svaru kausi tomēr nedaudz nosliektos tenora Mihaela Veiniusa pusē, un līdzīgi ar Esteri Pavlū pretstatā Martinai Dikei – izvērstā loma iedzīvināta skaidri un pārdomāti, tomēr nedaudz pietrūkst tembrālās individualitātes un mākslinieciskās harismas. Jāsecina, ka "Parsifāla" interpretācijā solisti godam veikuši muzikālu varoņdarbu, taču īsti aizraujošas virsotnes Vāgnera operu cienītājiem būs jāmeklē kādā citā uzvedumā.

Īsumā par orķestri – vājākā vieta ir mežragi. Nedaudz plašāk – zināmas problēmas piemīt visai metāla pūšaminstrumentu grupai. Vai nu atskaņojums rit tīri veikli uz priekšu, taču ar intonācijas tīrību nav tik vienkārši, vai arī otrādi – notis izspēlētas atbilstoši komponista norādēm, taču artikulācija atpaliek. No pozitīvāka skatpunkta – regulāri priecēja diriģenta Markusa Pošnera radošā aktivitāte un meistarība, kas arī guva cerēto rezultātu orķestra saliedējumā, pilnskanībā un kontrastu gammā; un domāju, ka arī Latvijā daudziem instrumentālistiem tagad ir zināms, ko patiesībā prasa "Parsifāla" grandiozā partitūra.

"Parsifāla" iestudējumu iespējams saukt par mākslinieciski viengabalainu – tomēr ar vairākām iebildēm. Šo uzvedumu katrā ziņā var atzīt par vizuāli precīzu un izsvērtu, kur scenogrāfiskajām uzbūvēm piemita gan veiksmīga konstruktīva funkcija, gan spilgta simboliska vēstījuma loma, kur arī kostīmu un gaismu mākslinieka veikums iekļāvās visa inscenējuma daudznozīmīgajā un nereti arī suģestējošajā atklāsmē. Un atkal ar zināmām iebildēm – kādēļ tāds arhaiskums Kundrijas tēlā? No kurienes 21. gadsimta teātrī aizgājušā laikmeta raganas un burvji kā Kundrija un Klingzors?

Protams, arī tas bija atkarīgs no režisora ieceres, un šeit, bez šaubām, uzveduma būtību atspoguļo lielās idejas – ne jau velti Andreasa Homoki interpretācijā atsevišķi uzplaiksnījumi sasaucās ne tikai ar Alvja Hermaņa "Parsifālu" Vīnes Valsts operā un Matiasa Hartmaņa "Stāstu par Parsifālu" Jaunajā Rīgas teātrī, bet arī ar Ādolfa Šapiro "Donu Kihotu" un pat Indras Rogas "Induli un Āriju". Un arī šeit principiālais atradums un nepārprotamā veiksme – Grāla bruņinieku un paša Svētā Grāla vairāk vai mazāk pilnīga identificēšana ar bibliotēku un grāmatām – galu galā sadūrās ar pāris problēmām. Ja reiz režisora koncepcija bija visai optimistiska, kādēļ viņš nonāca pie fināla risinājuma, kas izskatījās ne tikai traģisks, bet arī gluži vienkārši neskaidrs? Kundrija mirst, Gurnemancs mirst, visi mirst, un šķiet, ka Svētais Grāls nekādu pestīšanu nesniedz ne Amfortasam, ne Parsifālam. Taču Vāgnera pēdējās operas centrā ir un paliek pestīšanas, glābšanas, neatsaucamas cerības realitāte, un, ja to tomēr atsauc, kas tad skatītājam atliek? Norāde uz tālu un nezināmu nākotni. Un aizdomas par to, ka Andreasam Homoki labākie radošās karjeras gadi ir aiz muguras.

Rezumējot – tagad ar divkāršu interesi gaidīšu Riharda Vāgnera "Loengrīna" koncertatskaņojumu šīgada Cēsu Mākslas festivālā. Un jaunas iespējas salīdzināt "Parsifāla", "Loengrīna", "Tanheizera" muzikālos lasījumus ar režisoru tulkojumiem mūsdienu kultūrtelpā un sociālpolitiskajā pasaulē.