Kāpēc arī izglītoti cilvēki uzraujas uz populistiem? Saruna ar LU profesoru Jurģi Šķilteru

Ir interesantāk dzīvot dzīvi, kura ir trillera vai seriāla turpinājums. Manipulatori un sazvērestības teorētiķi šo principu ļoti labi izmanto, uzskata Latvijas Universitātes profesors Jurģis Šķilters. Viņš vada Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratoriju un pēc doktora grāda iegūšanas Maincas Universitātē Vācijā kopā ar ASV, Itālijas, Izraēlas un citu valstu zinātniekiem pēta psihes, valodas, izziņas, apziņas un uztveres procesus un to savstarpējo mijiedarbību.

Kāpēc arī izglītoti cilvēki, kuriem vajadzētu būt kritiskajai domāšanai, bieži uzticas tiem, kuri viņiem stāsta pasakas vai skalo smadzenes? Donalds Tramps, Viktors Orbāns, Roberts Fico, Vācijas galēji labējie, Ainārs Šlesers, kura sarunas viesnīcā "Rīdzene" daudzi ir lasījuši, bet nevēlas atcerēties, viņiem visiem ir liels atbalstītāju pulks.

J. Šķilters: Vairākumam cilvēku ir tīkamāk ieraudzīt pasauli vienkāršotu, melnu vai baltu, sliktu vai labu. Lielai daļai cilvēku pasaules aina, kurā ir viens cēlonis, viens sliktais vai labais, ir daudz patīkamāka nekā tāda pasaule, kurā ir pustoņi, dažādi cēloņi un arī dažādas sekas. Bet tieši tāda – ar daudz cēloņiem, sekām, pustoņiem un nenoteiktību – jau ir tā pasaule, kurā mēs dzīvojam. Domāt pustoņos ir diskomforts! Un šeit ir tas konflikts starp to, kāda ir realitāte, cilvēki tajā, un to, kas mums šķiet tīkamāks. Mēs nereti izvēlamies tos viedokļus, kas atbilst mūsu pasaules ainai, viedoklim, nevis tos, kas ir patiesi. Ja pievēršamies cilvēkiem, kuri dod priekšroku politiķiem, kuri runā melus, tad bieži tas notiek tāpēc, ka viņu viedoklis šiem cilvēkiem ir pieņemamāks, jo atbilst viņu pasaules redzējumam, un patiesums tiek upurēts.

Arī izglītoti cilvēki nereti uzticas populistiem, demagogiem, nereti arī sazvērestības teorijām. Jāsaprot, ka arī izglītoti cilvēki ir ļoti dažādi, ar atšķirīgām personības iezīmēm. Zinātnieki ir izpētījuši, ka cilvēkiem, kuriem piemīt narcisisma pazīmes, ir tendence sekot manipulatīvām, populistiskām politiķu grupām, kas kāpina viņu individuālo vai sociālo pārākuma un unikalitātes apziņu. 

Kāpēc cilvēki uzticas politiķiem, kuri stāsta pasakas? Tās taču ir interesantākas par realitāti, kurā ir dažādi cēloņi un sekas un kurā viss nav tikai melns vai balts! 

Realitāte ir garlaicīgāka nekā pasakas. Ir interesantāk dzīvot dzīvi, kura ir trillera vai seriāla turpinājums. Manipulatori un sazvērestības teorētiķi šo principu ļoti labi izmanto.

Ir pētīts arī tas, kāpēc kritiskā domāšana tomēr nepalīdz. Tā ir mazāk nozīmīga, salīdzinot ar intelektuālo piezemētību. Tajā brīdī, kad esam gatavi atzīt, ka mūsu viedoklis var būt kļūdains, mēs kļūstam mazāk manipulējami un esam daudz noturīgāki pret aplamiem vēstījumiem. Ja izglītotam cilvēkam nepiemīt intelektuālā piezemētība, ar viņu var manipulēt un viņš spēj manipulēt ar citiem. Jāņem vērā, ka kritiskā domāšana nav brīnumatslēga.

Mēs dzīvojam laikā, kurā pasaule ir ļoti nedroša (kovida pandēmija, karš, politiskā neskaidrība un neparedzamība), un tas veicina tendenci pieslieties kādām grupām. Šādā situācijā piederība kādai kopienai ir svarīgāka nekā patiesums vai aplamums. Pieslieties kādai sociālai vai viedokļu grupai un spēt piešķirt jēgu (pat ja tā ir aplama) nedrošajai situācijai visapkārt ir pavisam pašsaprotama reakcija. Bieži mēs varam redzēt, kā tiek manipulēts ar nedrošu cilvēku prātiem. Tas ir neģēlīgi, ka politiķi to izmanto. Piemēram, kovida laikā mēs taču redzējām pārliecinātus vakcinācijas pretiniekus, kas mērķtiecīgi veidoja savus politiskos spēkus uz cilvēku nedrošības un baiļu rēķina. Tas ir briesmīgi, ka neticība medicīnai tiek politiski motivēta – faktiski ar nolūku, lai iekļūtu Saeimā, upurējot cilvēku dzīvību.

Runājot par "Rīdzenes" sarunām, rodas jautājums, kas ir svarīgāk: vai tas, ko personas, kuras tajās piedalījās, ir teikušas, vai arī izvēlēties to, kas ir tīkamāks savam pasaules skatījumam? Daudzi izvēlas to, kas ir šeit un tagad atbilstošs savam noskaņojumam, saviem 2025. gada kreņķiem, neņemot vērā to, ko šie politiķi ir runājuši kaut kad iepriekš. Cilvēka domāšana tā strādā, ka viņš dod priekšroku tam, kas ir tīkamāks viņa pasaules ainai. Tas notiek gan apzināti, gan neapzināti.

Jurģis Šķilters.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Atcerēties netīkamo nav viegli. Tāpēc nereti dodam priekšroku tam, kas vairāk atbilst pasaules skatījumam un šībrīža viedoklim. Turklāt cilvēka ilgtermiņa atmiņa ir transformatīva un shematiska – tā pārveido notikumus, no vienas puses, adaptējot mūsu dzīves gājumam un šībrīža situācijai un tādējādi saudzējot mūs, no otras puses – sistemātiski liekot aizmirst kādas no detaļām. Jautājums par "Rīdzenes" sarunām daļēji vispār nav jautājums par atmiņu, bet gan par ideoloģisko pārliecību. Ideoloģiski pārliecināts cilvēks arī sarunu amorālo saturu izskaidros sev tīkamā gaismā.

Kognitīvās zinātnes pēta, kā cilvēks uztver informāciju un kas piesaista viņu uzmanību. Vai ar cilvēka smadzenēm var manipulēt tā, ka spēja domāt pazūd un akli tiek tverti meli, ko stāsta par fašistiem Ukrainā, par Baidena un Zelenska izraisīto karu un to, ka Krievija neesot vainīga...?

Melīgs absurds nereti ir pieņemamāks cilvēku pasaules skatījumam salīdzinājumā ar skarbu patiesību. Jāņem vērā, ka vairumam cilvēku tomēr ir patīkami dzirdēt vienkāršotu skaidrojumu, ka pie visām ķibelēm ir viens vainīgais. Daudz grūtāk ir spriest un redzēt, ka patiesībā ir savijušies daudz dažādu cēloņu un seku. Bieži dzirdētais: nu redz, cik labi viņš pateica; tā taču tas arī ir! Bet patiesībā tā ir liela attēla maza daļiņa, pārējais tiek manipulatīvi noklusēts.

Ja runājam par Krievijas "moderno fašismu", tur ir vēl cits aspekts, ko nereti aizmirst. Tā ir precīzi izstrādāta zvērīga ideoloģija, kuras vārdā tiek nogalināti tūkstošiem nevainīgu cilvēku. 

Es nedomāju, ja piepeši Putins pazustu no politikas, Krievija kļūtu labāka.

Šī ideoloģija ir radikāli izmainījusi Krievijas cilvēku pasaules skatījumu. Ziemeļkorejā forma līdzīga, bet saturs atšķirīgs. Interesants jautājums: vai nozombēta sabiedrība ir mentāli traumēta un izmainīta? Kaut kādā mērā tas patiešām ietekmē arī mentālo veselību – savas īpašās unikalitātes un izredzētības (atsevišķu indivīdu, politisko grupu, etnisko kopienu, bet arī valstu un tautu nozīmē) un vajātības izjūta ir motīvi, kas virza fundamentālistus, fanātiķus, sazvērestības teorētiķus, politikas ideologus – radikāldemagogus. Radikālākie no šiem cilvēkiem idejas vārdā ir gatavi atņemt citiem dzīvību, idejas dēļ viņi kļūst akli. Cilvēka sāpes un dzīvība ir mazāk svarīgas šo cilvēku acīs nekā viņu ideoloģija. Bet visas ideoloģijas ir tikai cilvēku – nepilnīgu un kļūdainu – veidojums, tātad neizbēgami nepilnīgas un kļūdainas. Mums visiem ir saistība starp savu pasaules skatījumu un realitāti, bet ideoloģiju fundamentālistiem, fanātiķiem un sazvērestību teorētiķiem šī saistība iztrūkst. Pastāv tikai viņu pasaule, kuras vārdā viņi ir gatavi atņemt dzīvību citiem cilvēkiem. Cilvēka pārliecība dzīves laikā ļoti ātri nostabilizējas, tāpēc ir neiespējami vai ļoti grūti to mainīt; tā ir liela problēma, domājot par fundamentālistiem. Tas ir biedējoši, ka pasaule kļūst tik ideoloģiski radikāla, polarizēta un netīkama, pilna akla fundamentālisma un fanātisma. Ir vēl viens aspekts, kādēļ ir šāda situācija. 

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir daudz liela mēroga digitālu sociālo tīklu, un tie cilvēku viedokļus padara vēl melnbaltākus un polarizētākus. 

Sociālie tīkli atsijā tās ziņas, kuras ir vairāk negatīvas vai vairāk pozitīvas ar nolūku padarīt mūsu darbību tajos aktīvāku. Taču līdz ar to arī mūsu emocijas un vērtējumi kļūst melnbaltāki, un ar cilvēkiem, kuru emocijas ir polarizētas un melnbaltas, ir daudz vieglāk manipulēt. Populistiem tas ir īstais materiāls, ar kuru darboties.

Vai jums ir bijuši gadījumi, kad esat pakļāvies kādiem vēstījumiem un pēc tam sapratis, ka tie ir meli?

Es domāju, ka tā ir gadījies mums ikvienam. Mēs nevaram būt eksperti visās jomās. Lasot sociālos tīklos pausto, var taču neatpazīt, ka tas ir maldīgs saturs, ja tā ir joma, kurā mēs neesam eksperti. Tieši tāpēc 2025. gada intelektuāļu atbildība ir ļoti kritiski izvērtēt to, par ko izteikties, un nerunāt par to, ko nepietiekami pārzina vai kas ir ārpus kompetences. Psiholoģijā to sauc par Einšteina efektu. Cilvēki ieklausās sabiedrībā zināmu un cienītu cilvēku viedokļos, bet problēma ir tā, ka šie viedokļi var būt aplami un pat bezjēdzīgi. Nesen bija apjomīgs pētījums gan Eiropā, gan ārpus Eiropas, kurā tika salīdzināts, cik lielā mērā mēs paļaujamies uz zinātnieku viedokļiem. Gandrīz visās kultūrās cilvēki uz tiem paļaujas. Tāpēc mūsdienu pasaulē mums, zinātniekiem, ir ļoti jāizvērtē, ko mēs apgalvojam.

Vai jūs manāt, ka "nerunā to, ko tu nezini" izplatās arvien lielākā amplitūdā?

Jā, tas ir manāms. Arī ekspertu viedokļi kļūst pavirši un virspusēji. Tā ir intelektuāļu atbildība, un šobrīd tā ir daudz būtiskāka nekā iepriekš. Tā ir mūsu atbildība, paužot savu viedokli par dažādām norisēm, pateikt, ka, lūk, šī joma ir tā, kurā es neorientējos. Piemēram, kovida laikā diskusijās parādījās eksperti no jomām, kuras absolūti nebija saistītas ne ar epidemioloģiju, ne ar infekcijas slimībām. Daļa no tā sauktajiem ekspertiem pēc tam pārsteidzošā kārtā parādījās parlamentā.

Jurģis Šķilters.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Jūs esat sacījis, ka emocijas padara mūs manipulējamus, ka ožai ir īss ceļš uz cilvēka emocijām, ka ar ožu cilvēks daudz labāk tverot emocijas nekā ar redzi un tausti. Izskaidrojiet, lūdzu, šo savu atziņu, un vai tai ir kāds sakars arī ar politisko ožu?

Politiskā oža ir metafora. Bet šajā gadījumā oža kā tāda ir domāta pavisam vienkāršā nozīmē – tā ir kā viena no mūsu maņām. Tas, ko mēs pamatā ieelpojam caur degunu, veido mūsu ožas uztveri. Ožas receptoru orgāns, ko mēdz dēvēt arī par ožas sīpolu, ir daļa no tās smadzeņu daļas, kas atbild arī par afektiem un emocijām. Atšķirībā no ožas, kas ir tiešā veidā saistīta ar mūsu emocijām, redze, dzirde un tauste ir kā pastarpinājums emocijām. 

Oža atšķirībā no citām maņām ir ļoti labi integrēta cilvēka atmiņā. Tas nozīmē, ka tikai pēc smaržas vien labi varam atcerēties 20 vai 30 gadus vecus notikumus, pat ļoti unikālus un retus. 

Kad mēs domājam par situācijām, kas notikušas pirms daudziem gadiem, un ja tās ir patīkamas, tad, visticamāk, atcerēsimies arī kādus ožas aspektus. Piemēram, kā smaržoja vecmāmiņas kaltētie āboli. Šādas atmiņas zinātnē sauc par prustiskajām (atsaucoties uz Marsela Prusta romānu "Zudušo laiku meklējot") atmiņām.

Ir vēl kāds aspekts, kas saistīts ar ožu, – ožas traucējumi lielākoties parādās kombinācijā ar depresīviem traucējumiem. Un otrādi – ja cilvēkam ir depresīvi traucējumi, tad ar lielu varbūtību viņam ir traucēta arī oža.

Oža ir ļoti interesanta maņa, un mēs to tikai tagad intensīvi pētām, jo daudzus gadus tā bija atstāta novārtā ar domu, ka, salīdzinot ar citiem zīdītājiem, cilvēkiem tā ir ļoti neattīstīta. Bet tas tā nav, jo cilvēks var atšķirt ap triljonu dažādu ožas nianšu.

Priekšvēsture šim aizspriedumam bija tāda, ka 19. gadsimtā slavenais neirozinātnieks Broka radikāli oponēja citiem pētniekiem, jo uzskatīja, ka oža cilvēkam nav īpaši svarīga un, salīdzinot ar citiem zīdītājiem, nav attīstīta. Taču divdesmitā gadsimta beigās un divdesmit pirmajā gadsimtā pētnieki pārliecinājās, ka ožai ir evolucionāra, interesanta jēga, ka mēs emocijas saistām – arī atmiņā – kopā ar ožu un arī, salīdzinot ar citiem zīdītājiem, mūsu ožas uztvere ir salīdzinoši līdzīgi jutīga.

Pirms katrām Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām mēs redzam, cik emocionāli deputātu kandidāti manipulē ar vēlētājiem. Vai ir iespējams nobloķēt emocionālā lipīguma efektu?

To nav iespējams nobloķēt. Sociālajos tīklos un citur emocijas izplatās ļoti ātri, turklāt lipīgā veidā. Emocionālie vēstījumi ļoti bieži ir manipulatīvi. 

Jo melnbaltāk, monokauzālāk (akcentējot, ka norisēm, problēmām ir viens cēlonis), jo labāk tas darbojas vienkāršā vēlētāja apziņā. Tā ir neģēlīga recepte, kuru politiķi, visticamāk, detaļās pat neapzinās un kas darbina mūsu jutību pret emocijām. Mičiganas Universitātes pētniekiem, skrupulozi pētot digitālus sociālos tīklus, izdevās pamatot, ka diskusijās par "Brexit" manipulatori, ideologi un demagogi izmantoja šādu neģēlīgu recepti. Pirmkārt, akcentēt emocionāli negatīvu vēstījumu un, otrkārt, skaidri izteikt cēloņus un sekas. Piemēram, ja tu paliksi Eiropas Savienībā, tad tavi bērni tīrīs labierīcības Londonas priekšpilsētā. "Ja, tad..." ir ļoti spēcīga mūsu domāšanas matrica. Arī pirms gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām tiek izmantots tas pats motīvs. Treškārt, ziņas lipīgums un manipulācijas spēks slēpjas tajā, vai ziņa apelē pie draudiem mūsu personīgajām un sociālajām pamatvērtībām.

Tās ir trīs vienkāršas sastāvdaļas, kuras demagogi samet tajā katliņā, kurā viņi vāra to manipulācijas un viltus ziņu viru.

Ja mēģinām saprast, uz kuriem politiķiem var un uz kuriem nevar paļauties, ļoti būtisks aspekts ir attieksme pret zinātni. Jebkura no ideoloģijām un valstīm, un politiskām iekārtām, kas ir noraidošas pret zinātni, ir ilgtermiņā lemta sagrāvei, bet pirms tam var izdarīt daudz ļaunuma. Vēsturē šai parādībai nav izņēmumu. Tāpēc mans ieteikums, papildus visam citam, paraudzīties uz politiķu attieksmi pret zinātni. Zinātnes vietā kaut kas cits (nauda, vara, sazvērestības teorijas vai māņticība) ir ceļš uz atpalicību, tumsonību un nekurieni. Ar iepriekš minēto saistīts ir vēl viens aspekts, kas tieši Latvijas sabiedrībā un politikā ir bīstams un padara cilvēkus manipulējamus, – māņticība. Mēs esam viena no vismāņticīgākajām sabiedrībām pasaulē (pēc dažu apjomīgu pētījumu rezultātiem – pat vismāņticīgākā!). Tas veido augsni bīstamām un paredzamām manipulācijām. Arī noslēgtībai pret inovācijām un zinātni kopumā.

Arvien lielāku ietekmi uz mūsu smadzenēm atstāj mākslīgais intelekts (MI). Kamēr to uztver kā palīgrīku, bet lēmumus pieņem pats, viss ir kārtībā. Bet bīstamība ir tajā, ka, ienākot mūsu dzīvē šai tehnoloģijai plašāk, saplūdīs robežas starp padoma došanu un lēmuma pieņemšanu. Cilvēks pat nepamanīs, ka paļāvies uz MI lēmumu. Gribētos no jums dzirdēt, kā jūs redzat, vai šāds risks pastāv.

Pārlieka paļaušanās uz mākslīgā intelekta rīkiem savā ziņā ir bīstama, jo mākslīgais intelekts ir trenēts paša cilvēka veidotā saturā. Diemžēl cilvēku zināšanas, viedokļi un attieksmes mēdz būt šķības un greizas, aizspriedumiem pilnas, arī agresīvas. 

Mākslīgā intelekta tehnoloģijas ir ļoti jaudīgas, bet tās noteikti nav līdzsvarotas tādā nozīmē, ka mēs varētu pilnīgi droši paļauties uz tām lēmumu pieņemšanā.

Cilvēki nereti aizmirst, ka vairums mākslīgā intelekta tehnoloģiju ir industriālas, tās ir biznesa interešu vadītas. Tā nav nekāda cēlā zinātne, kuras vārdā mēs šobrīd izmantojam noteiktus mākslīgā intelekta rīkus.

Arī uzskats, ka mākslīgais intelekts ir precīzāks nekā cilvēki, nav pareizs, jo mākslīgais intelekts reproducē mūsu kļūdas un neprecizitātes. Vajadzētu saprast, ka ir būtiska atšķirība starp cilvēku zināšanām un to, kā tiek izskaitļota kāda darbība mākslīgā intelekta gadījumā. Mūsu zināšanas veidojas no mūsu uztveres, sajūtām un sociālās pieredzes. Tas ir daudz niansētāks, sarežģītāks process nekā lielu datu kopu mašīnmācīšanās.

Galvenā problēma, kas saistīta ar mākslīgo intelektu, ir tā, ka tam nav nekāda atskaites punkta par to, kas ir patiess vai aplams. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir manipulatori, demagogi, pasaulē, kur mums līdzās ir agresora valsts, kas mūs apdraud, tāpēc manipulāciju nolūkā aplamos vēstījumus, ilustrācijas, kā arī video var ģenerēt uz nebēdu. Mums katram galvā ir spēja nošķirt patiesību no meliem, bet mākslīgā intelekta rīkiem tā iztrūkst.

Mūsu domāšana ir orientēta cēloņu un seku virzienā, bet mākslīgais intelekts nav prasmīgs šī virziena skaidrotājs. Tāpēc medicīnā diagnozes noteikšanai mākslīgais intelekts ir ļoti jaudīgs instruments, bet tas ir mazāk spēcīgs ārstēšanā, kur kritiska ir cēloņseku spriešana. Kopumā ir bīstami deleģēt savas kognitīvās spējas kaut kādiem ārējiem rīkiem. Cilvēka evolūcijas spēka pamats ir tas, ka mēs spējam sastatīt mūsu bioloģiskās spējas – atmiņu, vizuālo uztveri, problēmu risināšanu – ar ārējiem rīkiem, tajā skaitā mākslīgo intelektu. Mums daudz vairāk jādomā par to, kā mēs digitālos mākslīgā intelekta rīkus padarīsim mums ikvienam draudzīgākus un dzīvi līdz ar to harmoniskāku.

Izraēlas vēstures profesors Juāls Noa Harari uzskata, ka cilvēki un mašīnas varot saplūst tik pilnīgi, ka cilvēki vairs nespēšot izdzīvot, ja viņus atslēgšot no tīmekļa. Viņi būšot ar to sasaistīti jau mātes miesās.

Es to neuztveru tik traģiski. Mums ir jāpārorientē uzmanība no mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstības uz to, kā mēs varam mūsu problēmu risināšanas procesos integrēt mākslīgā intelekta rīkus iespējami draudzīgāk un mums saprotamā, drošā un ilgtspējīgā veidā.

Bet ir otra lieta, kas mani dara bažīgu, proti, tā, ka mākslīgā intelekta tehnoloģijas ir saistītas ar ļoti lielu resursu izmantošanu. Mēs taču zinām, ka liela problēma ir globālā sasilšana. Bet, darbinot mākslīgā intelekta infrastruktūru, tiek patērēts daudz elektroenerģijas un citi kopējie resursi, kas nāk par labu globālajai sasilšanai. Tas, ka mākslīgo intelektu izmanto arī nenopietnos nolūkos, vienkārši lai pamuļķotos, tam ir šī nelabvēlīgā cena, domājot par elektroenerģijas patēriņu. Pasaule uzkarst, jo mākslīgā intelekta rīki ir ļoti resursu ietilpīgi, tā ir milzīga problēma, par kuru runā daudz mazāk nekā par to, ka mēs varam uzdot vienu jautājumu "ChatGPT" un "ar vienu svilpienu" iegūt atbildi. 

Arī zinātnē patlaban ir tendence arvien vairāk eksperimentālu pētījumu aizstāt ar mākslīgā intelekta simulācijām. 

Iedomāsimies lielu datu kopu, kur var nosimulēt kaut kādu cilvēku darbību ilgtermiņā. Piemēram, parādīt, kā attīstās noteikta slimība ilgtermiņā, un tas ir pat vērtīgi. Bet problēma ir tā, ka nav neviena rīka, kas varētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc notiek tas vai cits process. Lai uz to atbildētu, ir jāveic vecais labais eksperiments, kā to darīja Ņūtons un citi zinātnieki pirms un pēc viņa un joprojām. Svarīgi saprast, ka mākslīgais intelekts nav brīnumatslēga; tas ir jaudīgs rīku kopums, bez kura nākotnes pasaule nevarēs izdzīvot. Padomājam kaut vai par medicīnu un aizvien pieaugošo vecāka gadagājuma cilvēku skaitu sabiedrībā – šeit mākslīgā intelekta rīki būs nozīmīga daļa no medicīnas infrastruktūras. Taču skaidrs, ka mākslīgā intelekta spēks būs tajā, cik lielā mērā mēs to spēsim integrēt mūsu dabiskajos, bioloģiskajos uztveres un kognitīvajos procesos. Man šķiet, ka nekritiska raudzīšanās uz mākslīgo intelektu izskatās pēc tādas kā brīnumatslēgas meklēšanas. Bet tādas nav ne tehnoloģijā, ne politikā, ne dzīvē kopumā. Ja kāds sola kādu vienu risinājumu vai stāsta par vienu cēloni visām problēmām, tad vajadzētu saprast, ka nav vērts šo solītāju ņemt nopietni.

***

Einšteina efekts

Alberts Einšteins.

Foto: Wikipedia.org

Psiholoģijā ar to tiek raksturota cilvēku uzticēšanās zinātnei un zinātnieku teiktajam. Taču, kā saka Jurģis Šķilters: "Neviens nevar būt eksperts visās jomās. Tāpēc intelektuāļu atbildība ir ļoti kritiski izvērtēt to, par ko izteikties, un nerunāt par to, ko nepietiekami pārzina vai kas ir ārpus kompetences. Cilvēki ieklausās sabiedrībā zināmu un cienītu cilvēku viedokļos, bet problēma ir tā, ka šie viedokļi var būt aplami un pat bezjēdzīgi. Tāpēc mūsdienu pasaulē mums, zinātniekiem, ir ļoti jāizvērtē, ko mēs apgalvojam."