Ja ievēlēs Trampu, karš varētu turpināties vieglas temperatūras līmenī. Saruna ar Jāni Sārtu

Atziņa, ka ar cilvēku iespējams viegli manipulēt, ir viena no NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktora Jāņa Sārta arsenāla. Neņēma jau no zila gaisa, tā balstīta pētījumos gan neirozinātnē, gan digitālajā informācijas telpā. Nu tad kā lai laikā, kad Krievija izplata melus, kara propagandu, vārdu sakot, dara visu, lai jauktu ļaužu prātus un grautu demokrātiskās pasaules pamatus, īpaši tēmējot uz Rietumiem, spējam atšķirt graudus no pelavām?

Pētot dezinformācijas izplatību, NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs sadarbībā ar Latvijas bruņotajiem spēkiem veica eksperimentu arī karavīru vidū – centrs pārstāvēja "sliktos zēnus", savāca tīmeklī informāciju, ar kuru centās ietekmēt cilvēku rīcības maiņu. Viņiem izdevās panākt, ka atsevišķi karavīri nepakļaujas pavēlēm, pamet posteņus utt., kas apstiprināja pēdējās atziņas neirozinātnē par smadzeņu darbību, ka cilvēki lēmumus lielākoties pieņem emocionāli un instinktīvi un tikai aptuveni piektā daļa – racionāli. Tāpēc, izmantojot noteiktus algoritmus, ar cilvēkiem izdodas manipulēt.

Nav diez cik cerīga aina, taču svarīgi to apzināties un vismaz censties neļaut sevi apmuļķot. Vai mums mazums plakanās zemes sektas piekritēju, kuriem vakcinācija ir sazvērestība pret cilvēci ar mērķi gūt ienākumus, nevis medicīnas instruments, lai glābtu dzīvības, arī tam puisītim, kurš nesen slimnīcā mira no difterijas vecāku bezatbildības dēļ. Viņiem arī lidmašīnas kaisa indes uz galvas, kā citādi lai izskaidro baltās astes, ko aiz sevis atstāj lidaparāti? Tādi prātu manipulatori kā Krievija un citi autoritāri režīmi par ļaužu tumsonību tik berzē rokas! Kas atliek mums – bliezt meļiem pa pirkstiem, liekot pretim patiesību.

Krievija var berzēt rokas arī par to, kas tagad notiek ar Ievas Raubiško apsūdzības lietu*. Daži simti cilvēku vēstulē valsts augstākajām amatpersonām un Saeimas deputātiem viņas palīdzību sīriešu bēgļiem vērtē nevis par krimināli sodāmu darbību, kā to paredz likums, bet par drosmīgu un cilvēcīgu soli, kas būtu jāuztver kā paraugs humānai un atbildīgai rīcībai. Šogad viņa ir saņēmusi PEN balvu.

J. Sārts: Tas ir paradokss! Cilvēciski ir skaidrs, ka cilvēks, kurš mēģina samazināt otra ciešanas, veic labu darbu, taču vienlaikus ar šādu rīcību grauj sistēmu, kas dod pašam iespēju darboties. Uzskatu, ka mūsu pamatatbildība ir pret mūsu pašu sabiedrību, pilsoņiem, un tāpēc tas ir augstāk vērtējams nekā šie gadījumi. Paradoksāli ir arī tas, ka liela daļa no šo [nelegālo bēgļu] cilvēku vērtību sistēmas, ja tai ļautu izpausties šeit, būtu pretrunā ar vērtībām, ko cilvēki, kas mēģina viņiem palīdzēt, aizstāv. Izpratne par brīvību, sievietes loma sabiedrībā, citādo pieņemšana – viņu vērtību sistēmās nepastāv. Tas nav simtprocentīgi, bet tā ir pamattendence.

Likums ir likums, kas jāievēro visiem. Ja veic pārkāpumu, zini, ka būs sekas, un tā būs tiesa, kas izvērtēs dažādus faktorus, lai noteiktu, cik tās būs lielas. Jebkuram, kas darbojas ar šādu mērķi, ir jārēķinās, ka tā darbojas tiesu sistēma un ne jau tikai pie mums, bet arī Rietumos.

Atziņa, ka ar cilvēku iespējams viegli manipulēt, ir viena no NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktora Jāņa Sārta arsenāla.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Nupat Valsts policija specoperācijā no Jēkabpils līdz Aizkrauklei stundu vajāja autobusu, kas veda 46 nelegālos migrantus. Vai nelaimē nonākuši cilvēki, kas jāglābj, vai speciāli iesūtīti nelegālie migranti – Krievijas hibrīdkara sastāvdaļa?

Tur ir divi faktori – pirmais, ka arvien lielākas cilvēku masas no Tuvajiem Austrumiem, Āzijas un Āfrikas mēģina iekļūt Eiropā. Otrs, Lukašenko [Aleksandrs] un Krievija izmanto šo tendenci savā labā un izveido migrācijai ceļu, kura pirms tam nebija, ko veicina ar ļoti skaidru nodomu satricināt mūsu sistēmas. Bieži vien daudzās Eiropas valstīs Krievija ir likusi kārti uz tiem, kas iegūst no antimigrācijas politiskā diskursa, piemēram, AfD [labējā eiroskeptiķu partija "Alternatīva Vācijai"] Vācijā. Krievijai tā ir skaidra hibrīdkara stratēģija, lai vājinātu ne tikai Baltijas valstis, bet visu Eiropu.

Aizturēties migranti.

Foto: Valsts policija

Vai Eiropas Savienības politikai būtu vēl vairāk jāmainās atbilstoši hibrīdkara situācijai?

Tā jau mainās. Sākotnēji mūsu, tāpat kā arī Lietuvas un Polijas, rīcība uz robežas tika strikti nosodīta, bet tagad ir akceptēta. Savā ziņā vienmēr esam dzīvojuši apdraudējuma ēnā, tāpēc uzreiz un skaidrāk redzam, kādas ir iespējamās sekas šāda veida rīcībai, kamēr citās valstīs tik eksistenciāli nepadomā, bet nu, protams, ar laiku arī viņi sāk saprast riskus, ko nes nekontrolētā migrācija.

Liela apjoma ļaužu ienākšana Eiropas sabiedrībā rada berzi, jo līdzāspastāvēšana ir ārkārtīgi sarežģīta. 

Mūsdienu pasaulē vairs nevaram cilvēkus, kas ierodas no pilnīgi citas pasaules vietas un ar citām vērtībām, integrēt mūsu sabiedrībā tādā veidā, lai nerastos spriedze. Fiziski viņi pārceļas uz šejieni, bet informācijas telpā un vērtību sistēmā joprojām ir palikuši tur. 

Salīdzinājumā ar 50.–60. gadiem, kad no Sīrijas vai citurienes cilvēki pārcēlās uz, piemēram, Beļģiju, viņiem nācās mainīt informācijas vidi, lasīt beļģu avīzes, skatīties beļģu televīziju un mēģināt integrēties. Tagad viņi turpina uzturēt iepriekšējo informācijas telpu, jo tā ir pieejama, un tas nozīmē tās pašas vērtības, diskursus.

Vēl viens Krievijas paņēmiens, kā destabilizēt situāciju valstī, sabiedrībā, ir mērķtiecīgi izplatīt Kremlim izdevīgo vēstījumu, ka Latvijā "viss ir slikti", mēs esam neizdevusies valsts un tamlīdzīgi. Kā atšķirt pamatotu kritiku no valsts nomelnošanas kampaņas?

Krievija savās kampaņās neuzbur lietas no nulles. Klasiskā metode ir izmantot jau esošas ievainojamības jeb problēmas un palīdzēt tās uzpūst un pavirzīt sev izdevīgā virzienā. Protams, ir objektīvas problēmas, tā pati lielo projektu pārvaldība. Tomēr, paskatoties uz dzīves kvalitātes rādītājiem, visu laiku esam gājuši uz augšu. Par vienu no paraugiem vienmēr nosaucam igauņus, bet, runājot un strādājot kopā ar ar igauņiem, izrādās, ka bieži vien viņi sev liek priekšā latviešus. Palūkosimies uz Vāciju, kur, kā mums šķiet, valda kārtība, cik gadus viņi Berlīnē būvēja lidostu [Brandenburgas starptautiskā lidosta] – gandrīz trīsdesmit ar skandālu pēc skandāla, Hamburgas koncertzāli būvēja četrpadsmit gadus. Tas nav attaisnojums, bet nevajag uzskatīt, ka šajā ziņā esam īpaši, tā diemžēl notiek.

Par konferenci "Riga StratCom Dialogue 2024" lielu interesi izrādīja arī mediji. Attēlā: Centra direktors J. Sārts sniedz interviju medijiem.

Foto: Foto no NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra arhīva / Latvijas Mediji

Daudz diskusiju notiek par "Rail Baltica" projektu, kas ir ne vien pasažieru satiksmes, bet arī militārās infrastruktūras projekts. Lielā jezga, kas sacelta par projekta izmaksām un īstenošanas gaitu, liek aizdomāties, vai nav pielikta Krievijas roka, lai nogremdētu tai nevēlamo projektu?

Neticu, ka Krievija būtu iesaistījusi savus aģentus, lai to realizētu. Viņiem tas ir izdevīgi, taču mums pašiem jāizvērtē, kāpēc valsts pārvaldība un valsts nespēj veiksmīgi un efektīvi menedžēt lielus projektus, kur ir tās problēmas.

Skaistas stacijas un loki nav būtiski militārajām vajadzībām, kur ātri jāpārsviež lieli spēki. No stratēģiskās perspektīvas svarīgākais, lai ir sliedes un vietas, kur var uzlikt vai noņemt smago ekipējumu.

Kā vērtēt "miermīlīgā" Krievijas drona un citu lidaparātu ienākšanu mūsu gaisa telpā – kā hibrīdkara paņēmienu, mērķtiecīgu provokāciju vai ko citu?

Tās ir nelegālas darbības, taču citā kontekstā – tās ir sekas, ka kaimiņvalsts Krievija realizē noziedzīgu karu pret savu kaimiņu Ukrainu.

Ja mūsu bruņotie spēki notriektu dronu, tā būtu laba mācība Krievijai par to, kā Latvijā sagaida lidojošos robežpārkāpējus.

Ar ko? Pirmais ir ložmetējs, bet cilvēkiem jāpaspēj būt tajā laikā un vietā. Otrs – tālākas darbības raķešu sistēmas, kur cilvēks var nebūt tik tuvu klāt, bet ir jārēķinās, ka ar pirmo var netrāpīt un raķetes kaut kur nokrīt.

NATO patruļlidaparātu pārtvertās lidmašīnas robežu pārkāpj virs jūras – reizēm kļūdas pēc, reizēm apzināti, un ne vienmēr par to publiski runā. Tas notiek pietiekami regulāri, dažas reizes gan Baltijas, gan Melnajā jūrā virs ASV kuģiem notikuši mēģinājumi imitēt lidojumu, it kā gatavotos veikt triecienus un tā tālāk. Nosauktu to par bravūrīgu rīcību ar vēlmi iebiedēt.

Pārbaudi ar dronu tomēr neizturējām.

Gaisa telpa nekad nebūs simtprocentīgi droša, pat Izraēla, kurai skaitās spējīgākā pretgaisa aizsardzības sistēma, nevar visus notriekt. Bez tam miera laikā reakcija uz šādiem gadījumiem nozīmētu ļoti, ļoti nopietnu bruņoto spēku izvēršanu. Redzam, ka var uzlabot lietas, tostarp komunikāciju, tempu, kādā tiek skaidrots, īpaši tiem, kuri ir iesaistīti. Bet es joprojām palieku pie tā, ka bruņoto spēku pamatuzdevums šajā situācijā bija panākt, lai nebūtu cilvēku un infrastruktūras upuru, un tas tika sasniegts.

Nevar zināt, vai tas notika bruņoto spēku mērķtiecīgas darbības dēļ, un izskanēja arī nepieņemams Nacionālo bruņoto spēku komandiera Leonīda Kalniņa teikums, ka tas bija Krievijas drons, kas domāts Ukrainai, – vai tad tas nav jānotriec?

Ja Latvijas puse pieņēma, ka drons šķērsojis mūsu robežu tāpēc, ka Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma to pārtvēra un mainīja drona sistēmas uzstādījumus, tad, visticamāk, ukraiņi būtu deaktivējuši arī kaujas galviņu.

Vai iedzīvotājiem ir pamats bažām par Latvijas armijas spējām novērst šādu incidentu atkārtošanos?

Latvijas armija mācās no šī gadījuma, tiek izvērsti papildu spēki, bet ir skaidrs, ka nedzīvojam pasaulē, kur līdzīgus incidentus nākotnē iespējams novērst simtprocentīgi. Reakcija būs citāda, visdrīzāk, arī NATO iznīcinātāji to realizēs citādi, bet neapgalvotu, ka šāda situācija nevar atkārtoties. Turklāt esam pasūtījuši daudzas ļoti svarīgas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuru pie mums joprojām nav.

Kāpēc nav?

Par to jau sen tiek runāts, ka Rietumu militārās ražošanas jaudas neatbilst tam, kas tagad ir nepieciešams. Kad saražo jaunās sistēmas, raķetes, kā jums šķiet, kam ir prioritāte? Mums kā NATO dalībvalstij vai Ukrainai?

Skaidrs, ka Ukrainai.

Nu, lūk! Mums ir līgums un nauda, bet laiks, kamēr saņemam tās sistēmas, ir daudz ilgāks nekā parasti.

Ne vienmēr jāpaļaujas tikai uz saviem resursiem, ir arī sabiedrotie, kas Latvijā izvietojuši savas pretgaisa aizsardzības sistēmas, bet arī viņiem būs sava teikšana, ko darīt vai nedarīt. Un gadījumā ar dronu varētu būt situācija, ka ne viss nostrādā perfekti. Tā ir reālā situācija. Nav jēgas slēpties, bet ir jēga mācīties un būvēt to tālāk.

Vai ar laiku mākslīgais intelekts palīdzēs šādos gadījumos?

Savā ziņā jau palīdz radaru sistēmās, kuras mums ir diezgan labas, kā interpretēt signālu, ko saņem. Tā ir viena no lietām, kur mākslīgajam intelektam būs pieaugoša loma. Arvien vairāk tiek domāts un rēķināts, kā izmantot mākslīgo intelektu lēmumu pieņemšanas sistēmās, kā nolemt, kurš ir vērtīgs mērķis, uz kuru šaut, kurš nav. Ir vesela virkne jomu, kur tas ir klātesošs, bet attīstība tikai pieaugs.

Būtu ļoti noderīgi, ja tas spētu atmaskot Krievijas aģentus un viņu nopirktos politiķus, ar ko līdz šim lāgā netiek galā cilvēku pārvaldītie drošības dienesti. Ko tikai neuzzinājām pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām – Krievija uzpirkusi veselu virkni daudzu valstu deputātu!

Protams, ka mākslīgais intelekts var palīdzēt, jo jauda ir milzīgā datu apstrādē, un ir pat atsevišķas kompānijas, kas ar to nodarbojas. Tas ir papildu instruments, bet pamatu pamatos tā ir pretizlūkošanas dienestu atbildība, un viņiem, kas ir mans personīgs viedoklis, tiešām nopietnāk jāpievēršas šīm tēmām. Politiķu atmaskošana dienestiem nav viegls uzdevumus, jo viņi mēģina ieturēt distanci. Un svarīgi ir politiķus ne tikai atmaskot, bet rādīt datus arī publiski. Dienestiem jāmaina modus operandi jeb veids, kā viņi strādā, un jākļūst arī publiskākiem. Redzam arvien pieaugošu tendenci, bet ir vēl krietni, kur augt.

Kurus nosauktu par jaudīgākajiem Krievijas instrumentiem, lai jauktu ļaužu prātus, ietekmētu politiku un darītu citus melnus darbus ārvalstīs?

Nav jau viens, tur ir slāņveidīga pieeja. Pirmkārt, ir nauda, uzpirkšana, kriminālās vides jeb sekundāru cilvēku izmantošana, otrs – faktoru, kas rada spriedzi un veicina spēlētājus, kas ir gatavi darboties Krievijas pusē, paspilgtināšana, kas ir viens no veidiem, kā Krievija veicina migrāciju, radot papildefektus. Trešais ir informācijas kampaņas, Rietumos izmantojot savus slēptos resursus, kas it kā nav sasaistīti ar "RT" vai "Sputņiku", bet faktiski atrodas korelācijā, sociālajos tīklos, medijos, kā arī it īpaši pēdējā laikā "Telegram" kanālā, kas ir klajš Krievijas dezinformācijas operācijas mugurkauls.

Ļoti interesants gadījums šobrīd vērojams ASV, kur Krievija uz vēlēšanu laiku ieplūdināja desmit miljonus dolāru un izveidoja kompāniju, kas noslēdza līgumus ar sociālo mediju influenceriem, lai viņi speciāli uzsvērtu Krievijai svarīgos naratīvus par Ukrainu. Izvēlējās tos, kam jau iepriekš bija tendence tā runāt, taču nebija viņu prioritāte, taču tagad pamainīja uzsvarus. Par ietekmi tiek maksāta liela nauda.

Vēl viena no ietekmēšanas metodēm ir šķietami jauni ziņu portāli, piemēram, "CNN California", kas izskatās līdzīgi "CNN" ziņām, taču tajā ir iekļauti Krievijas vēstījumi, kurus tālāk izplata caur robotiem un citiem tīkliem, lai cilvēkiem, kas nav tik vērīgi, liktos – jā, tās nav muļķības, jo to raidījis "CNN".

Milzu ietekme uz ASV prezidenta vēlēšanām.

Mums jāatceras, ka tā netrāpa pa mums tikai tāpēc, ka Krievijas interešu lokā neesam augstākā prioritāte. Atgriežoties pie tā, kas pēdējos gados izdarīts, mums ir daudz ievainojamību, bet cenu, kas viņiem pie mums jāmaksā, lai te darbotos, esam uzdzinuši uz augšu. Ja operē šīs lietas no Latvijas, pie tevis atnāks drošības policija, ir paredzēta kriminālatbildība, līdz ar to viņi visi pamuka.

Beidzot mēs arī aizvērām Krievijas propagandas televīzijas kanālus.

Daudzi tos joprojām skatās, bet tagad tā ir nelikumīga rīcība. Krievija pamatā koncentrējas uz valstīm, kur viņu propagandas efekts ir vislielākais – ASV, Vāciju, Franciju, Itāliju –, bet, ja parādās iespēja kaut kur to viegli izdarīt, tā teikt, telefons atstāts bez pieskatīšanas, viņi to izmantos.

Vai tomēr Krievija nepieliks roku arī mūsu pašvaldību vēlēšanām, lai, piemēram, Rīgā atkal atgrieztos "savējie"?

Pamatu pamatā visu darīs vietējie spēlētāji, kuriem ir savas politiskās intereses. Zinām, ka iepriekš ir bijuši gadījumi, ka attiecīgi redzami prokrieviskie spēki ir saņēmuši dažāda veida atbalstu no Krievijas. Jautājums, vai šajos apstākļos tai joprojām ir jauda pievērsties kaut kam tādam, jo arī viņu spēki nav bezgalīgi, jādomā arī par savām prioritātēm. Gribētu teikt, visdrīzāk, ne. Ja arī darbosies, nebūs kvalitātes un spējas nostrādāt tā, ka to nevar nepamanīt, taču darbībai jābūt ļoti slēptai, lai zaudējumu nav vairāk kā ieguvumu.

Vai nemitīgā dezinformācijas atspēkošana, atmaskošana nepaņem pārāk daudz jaudas, vai maz vajag uz katru Krievijas, atvainojiet, purkšķi reaģēt?

Dezinformācijas atspēkošana ir svarīga tiem, kas pēc kāda laika no jauna interesējas par problēmu un ierauga pilnu ainu, bet ir muļķīgi un nav pamata apgalvot, ka tas mainīs situāciju. Mūsu pētījumi ir rādījuši, ka konspirāciju teoriju piekritēju, piemēram, par pedofilu tīklu Vašingtonā, iepretim tiem, kas pārbauda faktus, auditorijas pārklāšanās ir 0,8%. Cilvēki vēlas turpināt uztvert informāciju savu priekšstatu sistēmā. "Mājas Viesi" lasa cilvēki, kuriem ir redzējums par Latvijas valsti, politiku, un viņi, ceru, labprāt paņems šos argumentus, bet tie, kas joprojām nelegāli skatās kādu no Krievijas televīzijas kanāliem, šai informācijai pat klāt neskarsies. Tas ir efekts, kas mums jāsaprot.

Sasniedzam lielākoties to daļu, kas ir gatava uztvert mūsu informāciju. Problēma ir tā, ka tos, kas notic dezinformācijai, mēs nesasniedzam. Vienīgā zinātniski pierādītā un iedarbīgā metode ir paredzēt nākamo dezinformācijas kampaņu un par to visiem izstāstīt, ka tāda nāks. Labākais piemērs ir ASV un Lielbritānijas ziņojumu kampaņa pirms pilna mēroga uzbrukuma Ukrainai.

Kam daudzi arī neticēja.

Kāpēc sākotnēji visā pasaulē bija tik liels atbalsts Ukrainai un Krievijas kampaņa bija pilnībā neefektīva iepretim 2014. un 2015. gadam? Tāpēc ka Rietumi ar savu iniciatīvu viņiem atņēma ieročus, un tas ir viens no spilgtiem piemēriem, kas gan notiek reti. Ja tādas nebūtu, visticamāk, Kijiva nebūtu noturējusies, jo arī cilvēkiem, kas cīnās, vajag ticību, ka viņus atbalsta un tas nav velti. Atcerēsimies, par Kijivu ne tik daudz cīnījās regulārās, cik teritoriālās vienības, kas bija izveidotas pirms diviem trim mēnešiem, tātad no civilajiem iedzīvotājiem, kuriem šis faktors bija īpaši svarīgs.

Taču tagad statistika rāda, ka atbalsts Ukrainai dramatiski mazinās. Vai tas lielākoties nav Krievijas roku darbs ar meliem un viltu?

Pirmais faktors, un tās atkal ir mūsu paleolīta laika smadzenes – pirmajā mirklī, kad ejam pa akmens laikmeta mežu, ieraugām kustību, un mums liekas, ka tas ir zobenzobu tīģeris. Visa uzmanība ir sakoncentrēta, domājam tikai par to! Taču izrādās, ka tā ir kaut kāda leopardu ģimenīte, kas tur dzīvojas un cilvēkus nemedī, tāpēc ieliekam to kontekstā un mūsu uzmanība paplašinās. Kara sākumā daudzi cilvēki nespēja ne par ko citu domāt kā tikai par to, tagad tā vairs nav.

Daļa pat čīkst, ka ir noguruši…

Un tā ir normāla reakcija, bet tas dod iespēju Krievijas kampaņai, kad vairs nav tik saasināta uzmanība, likt lietā savus netīros instrumentus, jo mūsu aizsardzība nav tādā pašā līmenī kā kara sākumā, un tāpēc viņiem labāk veicas.

Ir vietas, kur tas notiek krietni vieglāk, un viena no tām ir ASV. Viens no naratīviem, ka visa nauda, kas tiek iedota ukraiņiem, tiek atrauta amerikāņu nodokļu maksātājiem, kas nav pareizi. Viņi pamatā dod ieročus, kurus ražo ASV rūpnīcās, kas dod pilsoņiem darbu, ieņēmumus utt. Otrs, re, kā Ukraina visu naudu iztērē smalkās mašīnās, jahtās, un Krievija noteikti piepalīdz šim stāstam, ir daudz pierādījumu, ka viņi grib, lai tas izplatās.

Kas palīdzēs Homo sapiens uzlabot smadzenes atbilstoši 21. gadsimta prasībām, lai labāk spētu atšķirt graudus no pelavām? Varbūt jau pieminētais mākslīgais intelekts?

Atrodamies civilizācijas attīstības krustcelēs, jo būvējam tehnoloģiju, kas nav līdzīga nevienai citai. Šai tehnoloģijai sāk parādīties un, visdrīzāk, būs saprāts. Mums tādu gadījumu nav bijis.

Kino un literatūrā gan tas nav jaunums.

Ko droši varu teikt, sekojot šai kustībai, tam ir parādījusies spēja domāt, kas ir acīmredzami, un to nevar noliegt. Pirms trim gadiem tā spējas bija pēdējo gadu bērnudārznieka, sākumskolēna līmenī, taču tagad atsevišķās zinātnēs to nosauc kā doktorantūras studiju līmeņa zināšanas. Visticamāk, progress šādā pašā attīstības tempā turpināsies. Atgriežoties pie jautājuma, kas cilvēkiem palīdzēs, šī būs tehnoloģija ar potenciālu gan mums ļoti palīdzēt, gan visu sačakarēt.

Kā daudz kas, ko cilvēks radījis.

Tikai šoreiz tā jauda ir kārtām lielāka! Nu, piemēram, tagad ir interesants fenomens tāpēc, ka šie modeļi spēj labi runāt, mijiedarboties, balss ir ar emocijām utt., un ir lietotnes, kas piedāvā mākslīgā intelekta draugus un draudzenes. Un ko mēs redzam? Arvien lielāka cilvēku grupa iemīlas šajos draugos. Nu labi, lai iemīlas, jo mūsdienās pastāv vientulības problēma utt., bet kas notiek, ja jauda, kādu mākslīgais intelekts var radīt individuālā komunikācijā ar cilvēku, liek kaut kam noticēt.

Tikko žurnālā "Science" aprakstīts ASV zinātnisks pētījums, kur amerikāņu grupai, kas tic dažādām konspirāciju teorijām, deva iespēju mijiedarboties ar mākslīgo intelektu – tas bija vēl iepriekšējās, 4. paaudzes GPT ("Generative Pretrained Transformer") –, un pēc neilgas sarunas šī cilvēku ticība konspirāciju teorijām samazinājās par 20% un 30% sāka par to šaubīties. Individuāli eksperti to nekad nav spējuši sasniegt. Ja tas aizietu citā virzienā – oi, oi, oi! Jaudas sistēmām tikai pieaugs, līdz ar to tas var mums potenciāli palīdzēt, bet sliktās rokās izdarīt pretējo.

Kādas ir iespējas pret to nodrošināties?

Vai kāds ir atnācis ar labu recepti, kas to spētu? Pagaidām nav.

Atgriezāties no Aspenas drošības foruma ar atziņu, ka situācija ar ASV ir bīstamākā kopš Otrā pasaules kara.

Citēju, ko Senāta nofraktēta komisija par nacionālās drošības stratēģiju ASV bija uzrakstījusi, un tas bija viņu ziņojuma pirmais teikums. Secinājumu daļā bija teikts, ka situācija ir ārkārtīgi bīstama un nav izslēdzama liela mēroga kara iespēja. Tas ir viņu pašu vērtējums. Lai kā mēs uz to skatītos, jāņem vērā, ka viņu domāšana ir šāda un vismaz daļai no republikāņu nometnes, kas iebilst pret lielāku ieroču došanu Ukrainai, vadmotīvs ir šis – ja atdosim visu ukraiņiem, kas paliks mums pašiem, kad nav pietiekamas industriālās jaudas. Munīcija, kuras visvairāk pietrūkst un kura ir vajadzīga gan Ukrainai, gan Izraēlai, ir 155. kalibra, bet vieta, kur to pasmelties, ir viena un tā pati – pamatā ASV.

ASV politiskā sistēma ir ārkārtīgi sašķelta, tāpēc, skatoties uz esošiem datiem, ticamākais scenārijs, ka ASV pēc vēlēšanām ieies lielākā vai mazākā politiskā krīzē, jo rezultāti varētu būt tuvu. Jau tagad tiek runāts par to, ka gaidāmi satricinājumi.

Kā tie varētu izpausties?

Nespekulēsim. Ko tas noteikti nozīmēs, ka spēja pievērsties ārvalstu problemātikai noteikti samazināsies. Ar to mums jārēķinās, un visvairāk – ukraiņiem. Viņi par to runā tāpēc, ka Ķīna būs gatava izaicināt ASV daudz nopietnākā veidā nekā līdz šim un ka viņi redz tādas ass formēšanos, kurā ir Ķīna, Krievija, Irāna un Ziemeļkoreja. Kā redzam, divi faktori no šīs ass – Krievija un Irāna – ir aktīvā darbībā, kurā tiek veicināti konflikti, un tas spēkus izstiepj.

Kā vērtēt Donalda Trampa paziņojumu, ka savas ievēlēšanas gadījumā vēl pirms inaugurācijas atrisinās karu Ukrainā?

Viņš to redz kā jomu, kurai nopietni pievērsīsies, kas būs viņa personīga interese, un mēs saprotam, ka, visticamāk, spiedīs ukraiņus pamatīgi piekāpties, kas nenozīmētu kara beigas. Visdrīzāk, tas nozīmētu pauzi vai vieglu konfliktu, kāds Ukrainā bija no 2016. līdz 2022. gadam, kad karš turpinājās, bet notika vieglas temperatūras līmenī līdz mirklim, kad tika uzskatīts, ka ir īstais laiks to atvērt no jauna.

Ukrainai ir ārkārtīgi svarīgi, kurš uzvarēs vēlēšanās un cik liela politiskā krīze piemeklēs ASV.

Vai jālūdz augstākie spēki, lai ievēl Kamalu Harisu?

Nevaram zināt, kāds būs redzējums, bet virknē galvaspilsētu tiek runāts par pamiera un miera nosacījumiem. Pats Zelenskis [Volodimirs] braukā apkārt ar tā saucamo uzvaras plānu. Arvien vairāk kuluāros var dzirdēt par ideju atdot teritoriju, pretim saņemot NATO dalībvalsts statusu. To es neuztvertu par stingru plānu, jo šai pieejai ir ļoti daudz lielu jautājumu.

Kāds ir lielākais?

Vai kāds var droši apsolīt dalību NATO, ja pietiek ar vienu vai divām valstīm, lai tas nenotiktu. Atcerēsimies Zviedrijas un Somija neseno uzņemšanu NATO.

Jebkurā gadījumā jākonstatē, ka ārpus paša Trampa redzējumiem un apgalvojumiem Rietumu sistēmas debatēs, varbūt ne tik daudz mūsu reģionā, mainās noskaņojums par labu miera risinājumiem.

Katram savs miers.

Ja sēdi Krievijas okupētajos reģionos, ir pavisam cits skatījums, nekā ja sēdi skaistā Rietumeiropas miestā.

Droši vien šis ir jautājums, kuru jums bieži uzdod – kā cilvēkiem izvērtēt informācijas plūsmu un avotus, lai iegūtu iespējami objektīvu ainu?

Vienmēr saku vienu un to pašu – domājiet, iepauzējiet, pirms kaut ko patērējat. Lai gan zinu, ka vismaz lielākā daļa to nedarīs. 

Tomēr vajadzētu kaut vai apzināties, ka ar jebkuru no mums ir viegli manipulēt mirklī, kad uz kaut ko noreaģējam emocionāli vai instinktīvi, kas signalizē kā sarkanā lampiņa, ka ir pamats būt vērīgākiem.

Kā pašam tas izdodas?

Attiecinu to arī uz sevi, jo esmu tāds pats cilvēks kā visi. Arī mani var piemuļķot, un to es apzinos. Un atklāti varu pateikt – jebkuru var!

Svarīgi ir saprast savu ievainojamību, mēģināt maksimāli domāt un tik ļoti nepavilkties uz emocionālām un instinktīvām lietām, ko redzam informācijas telpā. Ja jūtat, ka pārņem šādas reakcijas, jāmēģina sevi saķert!

Kā uzkrājat spēkus, lai izcilības centra vadītājs būtu arī izcilā sportiskā formā, vienkārši sakot, kā atpūšaties?

Sportojot. Kādreiz nodarbojos ar cīņas sportu, tagad ir augstas intensitātes treniņi jeb norvēģu 4x4, sirds zonas intensitātes un muskuļu treniņi gan trenažieru zālē, gan katru rītu peldos. Bija laiks, kad sports bija aizrautība un hobijs, tagad tas kļuvis par absolūtu nepieciešamību, lai turpinātu uzturēt dzīves kvalitāti, un tā ir atslodze arī mentālā ziņā.

Jānis Sārts

NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors

• Izglītību ieguvis Rīgas 50. vidusskolā, Latvijas Universitātē, NATO aizsardzības koledžā, kā arī stažējies Zviedrijas Aizsardzības pētījumu institūtā.
• Kopš 1994. gada strādājis Aizsardzības ministrijā dažādos amatos.
• No 2008. gada strādājis ministrijas valsts sekretāra amatā.
• Kopš 2015. gada ieņem NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktora amatu.

*Latgales rajona tiesā Rēzeknes prokurore tiesu debatēs ir lūgusi piespriest cilvēktiesību aktīvistei un biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" projektu vadītājai Ievai Raubiško vienu gadu un sešu mēnešu cietumsodu apsūdzībās par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu personu grupai.

Atmaskots

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".