1964. gada 15. septembrī Čehoslovākijas iekšlietu ministrs Lubomirs Strougals Prāgā sasauca preses konferenci, uz kuru ieradās arī valstī akreditētie ārzemju žurnālisti. Ministrs informēja par jau iepriekš izziņotu sensacionālu vēsti – kādā gleznainā Čehoslovākijas Šumavas kalnu ezerā atrastas un no dzīlēm izceltas vairākas kastes ar slepeniem nacistu dokumentiem. To publiskošana "dažiem Rietumos" sagādāšot daudz nepatīkamu brīžu. Vien šaurs personu loks zināja, ka sākusies viena no pārdrošākajām dezinformācijas operācijām, ko padomju nometnes specdienesti paveica aukstā kara periodā. To konstruēja, ievērojot PSRS un arī mūsdienu Krievijas specdienestu iecienīto principu, ka melus vislabāk izplatīt, piejaucot tiem daļu patiesības.
"20 gadu noslēpums"
Biedrs Strougals runāja veselu stundu. Nirēji no Melnā ezera (čehiski "Černé jezero") esot izcēluši četras kastes, ko vācieši tur slepus nogremdējuši 1945. gadā Otrā pasaules kara noslēguma nedēļās. Kastes saturējušas nacistiskās Vācijas Valsts drošības galvenās pārvaldes (RSHA) VI nodaļas dokumentus. Materiāli skarot nacistu darbības okupētajā Austrijā, Francijā, kā arī Itālijā un Anglijā. Televīzijas kameru priekšā tika demonstrēta sarakste starp Ādolfa Hitlera vietnieku Hermani Gēringu, RSHA priekšnieku Reinhardu Heidrihu un okupētās Polijas vidienes ģenerālgubernatoru Hansu Franku par "ebreju jautājuma galīgo risinājumu", tas ir, masu slepkavošanu okupētajās zemēs, dokumenti par sabotāžas aktiem Ziemeļitālijā un Itālijas pārvaldītajā Dienvidtirolē, kā arī SS struktūru ziņojums par to, kādēļ 1934. gada 24. jūlijā Vīnē izgāzies Hitlera Vācijas aģentūras atbalstītais Austrijas nacistu pučs pret autoritārā kanclera Dolfusa valdību. Strougals pieminēja arī "čehoslovāku kolaborantu sarakstu". Bet pagaidām tā saturs valsts drošības apsvērumu dēļ nevarot tikt atklāts.
Toties drīz tikšot izpausti to bijušo nacistu slepenpolicijas Gestapo darbinieku vārdi, kuri Bonnā, tas ir, Rietumvācijas galvaspilsētā, ieņemot valstiski svarīgus amatus.
Kā 1964. gada materiālos par šo notikumu skaidroja Latvijas PSR laikraksts "Cīņa": "Atrastie dokumenti ir daļa no Impērijas drošības galvenās pārvaldes slepenā arhīva, kas savā laikā atradās Berlīnē. Materiāli, kas nogulējuši ezera dzelmē gandrīz 20 gadu, palīdzēs ne tikai izskaidrot dažus vācu nacisma laika notikumus, bet tiem ir arī dziļāka nozīme un jēga." Daļu no Melnajā ezerā atrastajiem dokumentiem drīz nodošot čehoslovāku un ārvalstu vēsturnieku rīcībā, kā arī publicēšot.
Rietumu prese par šo atklājumu, kaut ar zināmu atturību, tomēr rakstīja. Tas taču šķita intriģējoši! Režīmu kontrolētie Austrumeiropas preses izdevumi par Čehoslovākijas iekšlietu ministra uzstāšanos turpretī ziņoja nākamās dienas pirmajās lappusēs. Plašāka aina par tobrīd īstenībā notiekošo parādījās tikai 70. gados, kad sāka runāt vairāki uz Rietumiem pārbēgušie Čehoslovākijas Valsts drošības dienesta (StB) virsnieki. Galīgi noslēpumainības plīvurs krita pēc PSRS un tās vadītā satelītvalstu bloka sairuma, kad pētnieku rokās nonāca 1800 lappušu biezā StB lieta par operāciju "Neptūns".
Perspektīvais Melnais ezers
Pagājušā gadsimta 60. gados nostāsti par kara noslēgumā paslēptām "nacistu bagātībām", nobēdzinātiem pārsteidzoša satura dokumentiem un slepenām veco nacistu organizācijām, kas to visu rūpīgi sargājot, publikā bija ļoti populāri. Tie aizrāva, turklāt tajos patiešām bija daļa patiesības.
Konkrēti par Teplicas ezeru Austrijā netālu no Zalcburgas klīda baumas, ka nacisti kara noslēgumā tur nogremdējuši kastes ar zelta stieņiem.
Pirmo meklēšanas ekspedīciju bez panākumiem organizēja 1959. gadā. 1963. gadā sekoja otra, Austrijas valdības atbalstīta. Divu mēnešu laikā no ezera izcēla 12 kastes. Tajās neglabājās zelts, bet viltotas britu mārciņas, to izgatavošanai nepieciešamās tipogrāfiskās formas, kā arī viltoti zīmogi – lietas, ar kurām Hitlers un viņa līdzgaitnieki savulaik cerēja sagraut Anglijas ekonomiku.
Teplicas sižets uzkurināja mītus un aizrāva sabiedrību: kur vēl varētu būt paslēptas "nacistu bagātības"? Malā nestāvēja arī Čehoslovākijas valsts televīzijas dokumentālā raidījuma "Zvědavá kamera" ("Ziņkārīgā kamera") ļaudis. 1964. gada pavasarī viņiem radās ideja pēc Teplicas parauga pārmeklēt divus ezerus pašu zemē. Tie bija Melnais un Velna ezers. Par abiem klīda leģendas, ka pie tiem 1945. gada aprīlī aizdomīgi rosījušās nacistiskās Vācijas armijas un SS vienības, kas saimniekojušas kādā tobrīd jau nodegušā muižā Melnā ezera krastā.
Melnais ezers atrodas Čehijas Šumavas reģionā kalnainā apvidū; ir vairāk nekā 18 hektāru liels ar lielāko dziļumu 39 metri. Laikā, kad risinājās operācijas "Neptūns" notikumi, tas kopā ar Velna ezeru atradās slēgtajā pierobežas zonā ar īpašo režīmu. Tā bija ne tikai Čehoslovākijas–VFR robeža, bet "dzelzs priekškara" līnija starp ģeopolitiskajām Rietumu un Austrumu pasaulēm. Viss, kas notika pierobežas joslā, pakļāvās Čehoslovākijas Iekšlietu ministrijas un specdienestu kontrolei un bija nošķirts no parasto mirstīgo skatieniem.