13.4 °C
Viens, vēl viens, tagad trešais un arī ceturtais sprādziens. "Kas tie bija?" prasu vecākajam leitnantam ar segvārdu Mozgs pēc kopīgā izbrauciena uz frontes zonu aiz Limānas pilsētas. Viņam un citiem līdzās esošajiem karavīriem jautājums nesagādā grūtības, tās ir krievu nomestās vadāmās aviobumbas. Smagi un draudīgi ieroči. Vīri spriež, ka tas varētu būt Kramatorskas pilsētā, apmēram 19 kilometru attālumā no šejienes.
Šādas bumbas, kas domātas totālai iznīcināšanai, tiek raidītas ukraiņu pozīciju virzienā un arī uz pilnīgi civiliem objektiem, tostarp dzīvojamajām ēkām. Ja šāda bumba, kuras svars var sasniegt trīs tonnas (mazākās ir 250 kilogramu lielā svarā), trāpa daudzstāvu namam, tas vienkārši sabrūk. Karavīrs ar segvārdu Fozi, kas mūs – divus voluntierus no Latvijas un gruzīnu žurnālistu Tengizu Gogotišvili – iepriekš aizveda uz nelielu poligonu, kur varējām kā nākas izmēģināt šaušanu ar dažādiem ieročiem, tostarp 7,62 mm kalibra ložmetēju, pats pieredzējis šādas bumbas eksploziju vien nieka simts, otrajā reizē nedaudz vairāk metru attālumā – tas bijis šaušalīgi. Tā saka karavīrs, kas karo jau trīs gadus un līdzīgi citiem pieredzējis pietiekami daudz nopietnu brīžu frontē.
Mīnmetējnieku baterija
Esam gandarīti, jo savu voluntieru pienākumu esam izpildījuši un no Latvijas nogādājuši Ukrainas Nacionālās gvardes brigādes "Rubiž" bataljona "Svoboda" mīnmetējnieku baterijai piekabi, kas paredzēta cietušo automašīnu transportēšanai uz aizmuguri remontam. Tā iegādāta, pateicoties 63 individuālajiem ziedotājiem un Rīgas Evaņģēliskajai draudzei. Viens no baterijas komandieriem, vecākais virsnieks Jans Fjodorovs, atzinīgi novērtējis mūsu sagādāto piekabi, piebilda, ka sīkumu apgādē nav. Karā vajadzību ārkārtīgi daudz un tas neattiecas tikai uz militāro aprīkojumu – ieročiem un munīciju. Nepieciešami arī kokmateriāli, instrumenti, dažādi strāvas avoti, degviela un tā tālāk. Jau pašās pozīcijās – visapdraudētākajā kara zonā – ļoti svarīgs ir ūdens. Bez tā karavīrs kauju stresa apstākļos var iztikt divas dienas. Līdzās munīcijai tās ir divas svarīgākās lietas.
"Kādas bijušas beidzamās divas nedēļas jūsu baterijai?" vaicāju Jana dēlam Antonam, kas ir galvenais baterijas komandieris. Lai to kā nākas mēģinātu iztēlotos, atbild Antons, derīgi pateikt, ka braucienos uz pozīcijām līdz turienei beidzamo divu nedēļu laikā nespēja nonākt veselas piecas bruņotās mašīnas. Tās tika sašautas, par laimi, neviens no karavīriem netika nogalināts. Tikai sestajā piegājienā izdevies nokļūt tieši līdz pozīcijām un aizvest papildu krājumus. "Visu laiku – katru dienu, vairāk naktīs vai rīta agrumā – pi(..)ri nāk uzbrukumā. Pārsvarā nelielās grupās – divi, trīs, ne vairāk kā seši karavīri." Arī šorīt bijis šāds uzbrukums. Prasu Janam, kas ar viņiem (krieviem) notika. "Notika tas, kam ar viņiem vajadzēja notikt. Redzējām, ka bija ieradušies pēc sava ievainotā biedra. Bija arī kritušie. Neievēro nekādus kara likumus – izmanto jebkādas mīnas, fosforu, dažādas gāzes.
Nesen viens no mūsējiem nomira pavisam neilgi pēc saindēšanās, pat nepaspējām viņu nogādāt hospitālī. Mēs arī nezinām, kādas gāzes viņi lieto. Tiklīdz tas notiek, uzvelkam gāzmaskas. Pēc tam obligāti mainām filtrus."
Esam aprunājušies un aizejam nofotografēt galveno baterijas ieroci – 82 milimetru mīnmetēju un divus sauszemes dronus. Mīnmetējs ražots 1986. gadā, daudzos gadus līdz Krievijas iebrukumam atradies noliktavā un beidzot savu pielietojumu sagaidījis. Kalpojot labi. Abi sauszemes droni arī labi noderīgi mūsdienu karā, kurā sevišķi daudz problēmu saistīts kā ar pozīciju apgādi, tā arī ievainoto nogādāšanu uz drošāku vietu aizmugures virzienā.
Jaunās vēsmas kara vešanā mainījušas karalauku līdz nepazīšanai – ierakumus nomainījušas pozīcijas ar alām, tādās slēpjas kā viena puse, tā arī otra. Ievērojami samazinājusies arī artilērijas nozīme. Dzirdējām viedokli, ka agrāk pa bataljona "Svoboda" pozīcijām 1–2 stundu laikā krievi izšāvuši ap 400 šāviņu, bet tagad diennakts laikā vien kādus 50. Tie aizstāti ar droniem, kas ir sevišķi bīstami kā pozīcijās, tā arī tālāk no tām. Par bīstamu zonu, kur jāuzmanās no FPV droniem, uzskatāma pat no frontes līnijas desmit un vairāk kilometrus tāla teritorija. Kājnieki pozīcijās lielāko tiesu laika pavada pazemē, kamēr visu, kas notiek virs viņiem gaisā, kontrolē bezpilota lidaparātu vadītāji. Reālajā laikā bez apstājas situācija savu pozīciju tuvumā un arī tālāk pretinieka zonā tiek novērota vairākos punktos.
Antons ļauj ieskatīties telpā, kur četros monitoros divi karavīri vēro situāciju bataljona pozīciju priekšā. Ir diena, laiks skaidrs, viss labi redzams. Ko pašlaik dara krievi? "Visi ir pazemē, neviens nerādās. Kad pienāk nakts, tad jau sākas kustība," saka Antons.
Pret krieviem karo 33 gadus
Esmu sazinājies ar savu seno paziņu Igoru Topoļu, augumā garāko – 203 cm – līdz šim sastapto ukraiņu karavīru. Skolas un studiju gados viņš, protams, spēlējis basketbolu. Reiz, tas bijis vēl padomju laikos, piedalījies sacensībās Latvijā un kāds no vietējiem treneriem centies pierunāt viņu palikt pie mums. No piedāvājuma atteicies, jo savu nākotni acīmredzami viņš iztēlojies pavisam atšķirīgu, kļūdams par prasmīgu karavīru, kas par vienu no saviem dzīves mērķiem vienmēr uzskatījis cīņu ar krievu agresoriem. Pirmās nopietnās ugunskristības ieguvis Abhāzijā, kur karošana bijusi krietni atšķirīga. Salīdzinājumā ar karu Ukrainā to varētu uzskatīt par amatieru cīņām, kurās nav trūcis bezbēdīgu un smieklīgu atgadījumu. Reiz ukraiņu vienība ar šaušanai sagatavotiem ieročiem uzmanīgi virzījusies iekšā kādā ciemā. Te viņu priekšā nostājies vecāks vīrs un prasījis: "Kas esat, krievi?" "Nē," atteikuši viņi, "esam ukraiņi." "Kā pusē karojat?" "Gruzīnu." "Tas labi, nāciet mājā, uzcienāšu ar vīnu!"
