Bulēzs Liepājā. Jautājums bez atbildes

Gundaris Pone 1992. gadā radījis klavierdarbu ciklu "Pastkartes no Kurzemes", kurā iztēlojas slavenu 20. gadsimta komponistu nekad nenotikušas viesošanās mūsu pusē.

Šēnbergs tiek tikai līdz Šauļiem, turpretī Stravinskis redzams Skrundā, Ravels – Rucavā, Gēršvins – Grobiņā, Bartoks – Bauskā, Aivzs – Aizputē un Vēberns – Vaiņodē. Trīsdesmit trīs gadus vēlāk šo uzskaitījumu iespējams vēl turpināt, latviešu atskaņotājmākslinieku braucienus pa visu Latvijas reģionu pilsētām un koncertzālēm apvienojot ar paša personisko fantāziju – Ksenakis bijis Cēsīs, Ligeti – Ventspilī, Berio – Rēzeknē, bet Džačinto Šelsi ticis līdz Madonas Kultūras namam. Rīgai paliek pāri Endrū Loids-Vēbers un Hanss Cimmers, jo koncertzāles nav – tiklīdz mūzika ir telpiska, ar reāllaika elektronikas iesaisti un akustisko parametru akcentiem, tā jābrauc ārpus galvaspilsētas. Taisnību sakot, Ģērģa Ligeti simtgade svinēta arī Rīgas kultūrtelpā "Hanzas perons", bet Bulēzs tomēr ir Liepājā. Avangardista un vizionāra Pjēra Bulēza simtā dzimšanas diena Monbrizonā, Parīzē un visā pasaulē sagaidīta 2025. gada 26. martā, bet koncerts "Pjēram Bulēzam 100" noticis 27. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars".

Tiklīdz jāatskaņo avangarda meistaru darbi, kas izceļas ne tikai ar estētiski neierastiem rakursiem, bet arī ar virtuozitāti, Latvijas klausītāju skatieni cerīgi vēršas Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieku un diriģenta Normunda Šnē virzienā. Lielākos un mazākos sastāvos, ar un bez diriģenta vadības tā pārsvarā noticis arī retajās Ligeti un Ksenaka daiļrades interpretācijās, un tagad Normunda Šnē pārraudzībā bijusi 27. septembra programmas otrā daļa. Pirmā – vijolnieces Magdalēnas Gekas pārziņā un dialogā ar elektroniku, precīzāk – ar Liepājā atbraukušajiem Bulēza dibinātā mūzikas pētniecības centra IRCAM pārstāvjiem Pjēru Karē un Silvēnu Kadārsu. Atšķiras arī hronometrāža, koncepcija, skaņdarbu tapšanas laiks – lakoniskākā partitūra "Anthèmes II" vijolei un elektronikai komponēta 1997. gadā (atveidojot vārdu spēli latviski, tulkojumā der vienkārši "Himnas", der arī "Antēmi", jo saiknē ar senlaiku liturģisko mūziku rodama viena no autora iecerēm), bet lieldarbs "Répons" kamerorķestrim, sešiem solistiem un elektronikai radīts 1981. gadā (latviski tā būtu "Atbilde", un klausītāja asociācijas liek atminēties pagājušajā gadā "Lielajā dzintarā" spēlēto Čārlza Aivza hrestomātisko opusu "Jautājums bez atbildes").

Tātad – nekā pārmērīga. Divas partitūras un pirmskoncerta sarunas, kas iedrošināja, ka no Bulēza mūzikas nav jābaidās. Un kādi tad varētu būt pieturas punkti "Anthèmes", "Répons" un visu pārējo Bulēza darbu klausīšanās laikā? Vispirms jau – nevajag par katru cenu iedziļināties katras atsevišķas kompozicionālās detaļas izklāstā. Svarīga ir struktūra, svarīgas ir lielās līnijas, un tad pakāpeniski izgaismojas arī mūzikas vertikāles. Tālāk – aiz racionālām idejām, žestiem, artikulācijas uzskatāmi atklājas Bulēza daiļrades estētiskais skaistums. It īpaši programmā pārstāvētajos darbos no komponista brieduma perioda, kad seriālismu bija nomainījis poststrukturālisms, bet jauna cilvēka niknumu par neatrisināmām iekšējām drāmām un izpostīto pēckara Eiropu – vienlīdz slavenas un noslēgtas personības vēlme pēc dziļuma, harmonijas, izlīdzinājuma. Protams, izpratne par skaistumu katram sava, bet, ja klausītājs ar prieku un gandarījumu uztvēris Debisī un Mesiānu, tad Bulēzs būs tikai nākamais solis. Visbeidzot, atšķirībā no Štokhauzena vai Nankarova Bulēzs drīzāk ir pragmatiķis nekā utopists. Tur nav vajadzīgi četri helikopteri vai divi pūtēju orķestri ar performanču mākslinieku līdzdalību un japāņu tradicionālā teātra adeptiem. Kā redzams, dažreiz pietiek tikai ar elektronikas ielogotu vijoli. Bulēza dotie uzdevumi ir neapšaubāmi sarežģīti, taču izpildāmi – ja vien mākslinieks profesionāli skolota virtuoza iemaņām klāt pievieno intuīciju un intelektu.

Tādējādi jau iepriekš varēja nojaust, ka Bulēza "Anthèmes II" lasījumam Magdalēna Geka būs īstā interprete, un teicamā saskaņa ar elektronisko partitūru tad arī palīdzēja mūzikas uztverei, kur atskaņojums skaidri atspoguļoja gan formveides linearitāti, gan laiktelpas dziļākos savērpumus, turpretī solistes snieguma emocionālā iedaba piešķīra opusa konstruktīvajām norisēm papildu dimensijas. Ar partitūras "Répons" acumirklīgu sapratni klājās grūtāk, jo aiz nepārtraukti mainīgajiem un izšķērdīgi bagātīgajiem tēmu un ideju savijumiem dramaturģiskās arhitektonikas kopaina pavīdēja un pazuda, taču tur atkal vietā būtu atgādinājums par iepriekš teikto un paralēle ar Aivzu – amerikāņu meistara poliharmoniskās un poliritmiskās struktūras vērts klausīties ar distanci, ar atmiņā paturētu ceļakarti, un ar Bulēza kompleksitātēm ir tāpat. Jāteic, ka šeit zināmas problēmas sagādāja arī diriģentam raksturīgais dinamiskais un intelektuālais uzstājīgums, kur introvertākas atkāpes un palūkošanās uz niansēm interpretācijai būtu nākušas tikai par labu. Bet citādi – iespaids bija maģisks, kur ar vislabākajiem vārdiem jāpiesauc gan "Sinfonietta Rīga" mākslinieku veikums, gan arī Sanitas Glazenburgas un Roberta Fleica spēlētās klavieres, Elvija Endeļa un Guntara Freiberga sitaminstrumenti, Lisī Spedikato arfa un Fransuāzas Rivalānas cimbala.

Rezumējot – Orests Silabriedis piedāvājis "subjektīvi sastādītu Bulēza skaņdarbu iztikas minimumu", kur katrs var izpētīt, ko tad īsti nozīmē franciskie, vāciskie un latīniskie nosaukumi "Maître sans marteau", "Le soleil des eaux", "Notations", "Rituel in memoriam Bruno Maderna", "Le visage nuptial" un "Cummings ist der Dichter". Un, ja reiz latviski iznākusi Edvarda Estlina Kamingsa nudien brīnišķīgās dzejas izlase "Pavasara virpulis", nekas neliedz šeit pirmoreiz vai otrreiz atskaņot šos un vēl citus Pjēra Bulēza opusus. "Lielā dzintara" programma liecināja, ka atrastos gan profesionāli interpreti, gan atsaucīgi klausītāji.