Ukrainas sieviešu spēks: nav laika skumt un raudāt, jādzīvo tālāk

Karš ir nepārtraukta laimes spēle, kurā kādam lemts izdzīvot frontes pirmajās līnijās veselas sešas rotācijas, bet citam dzīve apraujas jau pirmajā izgājienā uz ierakumiem.

+6 foto

"Nav laika skumt un raudāt"

Cik tālu karš aizies, ja nemainīsies sabiedroto palīdzības apjomi un piegāžu ātrums?

Olga kopā ar māti tur desmit govis un visu saražoto produkciju ved tirgot uz Konstantinivku.

1 / 2

Foto: Atis Klimovičs / Latvijas Mediji

Tā man saka Aleksandrs Homenko ar segvārdu Vēsturnieks. Viņš bez nomaiņas nodežurēja savās pozīcijās 76 dienas, bet divas dienas vēlāk, kad tajās jau atradās jauna maiņa, tiešā trāpījumā tur gāja gaisā jaudīgs lādiņš. Vienā rāvienā tika izdzēstas divu karavīru dzīvības, bet divi ievainoti. Vēl pieci viņa karabiedri gāja bojā, kad bruņumašīnai trāpīja vadāma prettanku raķete.

Līdzīgi tas attiecas uz civilajiem iedzīvotājiem. Var apbrīnot Ukrainas ļaudis, kas dienu pēc dienas pavada visai netālu no frontes, turklāt viss labi zināms – Krievijas uzbrukums, lai arī lēnām, kā ļaunu siseņu uzlidojums spiežas uz priekšu vien, pa ceļam iznīcinot gandrīz visu. Nonākuši artilērijas šāvienu attālumā, tie uzsāk plānveidīgu kārtējās apdzīvotās vietas iznīcināšanu.

Kāds karu apskatnieks izteicies, ka šāda veida karadarbība, kā rādot dažādu konfliktu un karu vēsture, varot turpināties pat desmit gadus. Cik tālu krievi varētu šajā laikā aiziet, ja vien nemainīsies sabiedroto palīdzības apjomi un piegāžu ātrums?

Grūti iztēloties, ko jūt 70 gadus veci pensionāri piefrontes zonā, kad gluži blakus viņu mājai un čakli koptajam dārzam ar dārzeņiem, dažādiem garšaugiem, ogulājiem un augļu kokiem pēkšņi nokrīt pāris artilērijas lādiņi. Kā dzīvot tālāk, ja zināms, ka labāk diezin vai būs? 

Ja fronte pietuvojusies un nākamo apdzīvoto vietu Krievija var sasniegt ar artilēriju, faktiski sākas tās iznīcināšana.

Mans ceļš atkal ved uz šādu rajonu, ko sauc par Konstantinivkas–Kramatorskas aglomerāciju. Eksperti nešaubās, ka tuvākajos vasaras mēnešos sāksies intensīvas cīņas par to.

Cilvēku rocība izsīkst

"Nav laika skumt un raudāt…" Tā saka Natalka Pozņaka-Homenko, ar kuru abi esam ne vien kolēģi žurnālisti, bet arī voluntieri. Ne reizi vien viņa teikusi, ka tagad nav laika asarām, tās jāatstāj uz laiku pēc kara. Esam vienisprātis, ka katram vajadzētu atrast veidu, kā palīdzēt cīņā pret Krievijas agresiju. Kara sākumā viņa arī domājusi par pievienošanos teritoriālās aizsardzības vienībai, taču tagad no šādas domas atteikusies. Nesen pabijusi apmācībās un, kad instruktors licis visiem mesties guļus un norāpot piecdesmit metrus, viņa jau pavisam drīz jutusies kā bez spēka. Tad sapratusi, ka savos 53 gados tomēr nevar kļūt par ierindas karotāju. To viņa saka bez milzu vilšanās, jo jau ceturto gadu paralēli savam maizes darbam Ukrainas nacionālās piemiņas institūtā aktīvi palīdz aizstāvēt savu valsti. Viņa, tāpat kā tūkstošiem citu ukraiņu, kļuvusi par brīvprātīgo armijas palīgu. Saprotami, ka lielākā daļa no sagādātā nosūtīta Nacionālās gvardes bataljonam "Svoboda", kur dienē viņas dzīvesbiedrs – pieminētais Vēsturnieks.

Serhijs Volosovecs karo jau ceturto gadu. Atelpas brīdis kopā ar Natalku Pozņaku-Homenko.

Foto: Atis Klimovičs / Latvijas Mediji

Ir jau satumsis, kad sasniedzam Harkivu. Dīvainas sajūtas, it kā kara nemaz nebūtu. Tas pats "Okko" benzīntanks, kurā mēdzu piestāt pirms došanās uz pilsētas centru. Tā pati sirsnīgā apkalpošana, patiesi laba kafija, turklāt uz pusi lētāka nekā Latvijā. Varētu teikt – kāds karš, jūs ko! Tomēr ierobežojumu šajā piefrontes pilsētā netrūkst. Kafejnīcas astoņos vakarā jau ir slēgtas, un ar labo paziņu Borisu Redinu satiekamies degvielas uzpildes stacijā, to slēdz vēlāk kādu laiku pirms komandanta stundas.

Es neesmu sapratis, no kā Boriss pārtiek, kā nodrošina iztiku savai ģimenei, sievai un diviem vēl nelieliem zēniem, taču vienmēr viņš ierodas uz tikšanos, ir izpalīdzīgs, gatavs parādīt, ko esmu lūdzis. Vairākas reizes ar vajadzīgām mantām esam devušies pie dažādām armijas vienībām. Ikdienā Boriss vada tīklu pīšanu, tas notiek trīsdesmit dažādos punktos. Skaidra liecība sabiedrības nogurumam un rocības izsīkumam – aizvien grūtāk savākt naudu materiālu iegādei. Tomēr tas ir svarīgi – tīkli frontē ir ļoti pieprasīti. Tie palīdz maskēties, un tajos arī var sapīties pretinieka drons.

Varu apbrīnot ukraiņu inženierus un citus speciālistus, kas spējuši nodrošināt pastāvīgu pilsētas apgādi ar elektrību, gāzi un ūdeni. Boriss dzīvo pašā centrā 18. gadsimta ukraiņu filozofa Hrihorija Skovorodas vārdā nosauktajā ielā, kas vēl pavisam nesen bija krievu dzejnieka Aleksandra Puškina iela. 

Pērn pie viņa mājas pāri ielai trāpījušas divas krievu raķetes, tas viņu kvartālā bijis vienīgais trāpījums, kopš sācies Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai. 

Visus šā gada piecus mēnešus Borisa mājā bijis silts un gaišs. Lai gan Harkivu uzskata par vienu no galvenajiem Krievijas uzbrukuma virzieniem, Boriss ar gandarījumu uzsver, ka pēdējā pusgada laikā krievi Harkivu esot varējuši apdraudēt daudz retāk nekā iepriekš.

"Viss kārtībā – esam dzīvi!"

Slovjanskā satiekamies ar bijušo bataljona "Svoboda" rotas komandieri kapteini, zinātnieku biologu Aleksandru Morozu, kas tagad pilda pienākumus brigādes "Rubiž" štābā. Kā vienmēr smaidīgs, runā sevišķi apdomīgi, cenšoties atstāt pārliecinošu iespaidu par stāvokli frontē. "Kājniekiem patiesi ir ļoti smagi, bet tāds ir karš. Mēs taču esam dzīvi un arī turpināsim aizstāvēties. Taisnība ir mūsu pusē, un tas taču ir tik neapšaubāmi," saka kapteinis. Natalka piebilst: "Kāda gan varētu būt alternatīva?" Saprotami, ka viņam kā brigādes štāba vadības grupas virsniekam ir vairāk informācijas par reālo situāciju. Esot redzams, ka arī krievi izpumpējas, vairs nevar ātri aizstāt ar jauniem spēkiem un speciālistiem tos, kas izsisti no ierindas.

"Esam nodarījuši viņiem prāvus zaudējumus, demoralizējuši trīs pilnos kara gados. Viņi pret mums izmēģinājuši visādus ieročus, dažādas taktikas un uzbrukuma metodes. Vēl jau viņiem ir potenciāls, lai atkoptos. Tomēr tagad viņu uzbrukumi apstājas daudz ātrāk. Viņi uzbrūk, mēs liekam pretī, un viņi pēc nopietnas pretestības nespēj raidīt jaunus spēkus, un kauja pamazām apsīkst. Paiet labs laiks – kādas divas trīs nedēļas, lai viņi atgūtos, apkopotu spēkus un uzsāktu jaunu uzbrukumu," stāsta Aleksandrs.

Lai arī fronte brigādes pozīcijās turas, kapteinis godīgi atzīst – krievi tomēr daudz vairāk var apšaudīt ukraiņu pozīcijas. 

Viņiem joprojām pārsvars esot it visā – artilērijā, mīnmetējos, dronos, bet ukraiņi var vienīgi klusēt un, kad krievi sūta uzbrukumā savus kājniekus vai tehniku, tad gan nekas neatliek kā viņus iznīcināt. Vienā no pēdējiem uzbrukumiem devās astoņi motocikli, četri bagiji, divas bruņumašīnas, kopskaitā kādi trīsdesmit karavīri. Lielākā daļa tā arī palika kaujaslaukā. Krievi meklējot vājās vietas, kur izlauzties.

Karasika lielais prieks

Ierodamies Slovjanskas nomalē pie mūsu draugiem no bataljona "Svoboda" nodrošinājuma vada. Mūs kā vienmēr ar labu cienastu sagaida pavārs Karasiks, vārdā Aleksandrs. Pirms kara iegūtā izglītība viņam devusi iespējas strādāt par diriģentu, taču tas neesot izdevies. Iztiku pelnījis Kijivā dažādos restorānos. Aleksandrs aicina ķerties pie boršča un sālītā speķa, saku paldies, bet vispirms lūdzu apskatīties viņam atvestās dāvanas, ko palīdzējuši iegādāties mani radinieki un draugi Latvijā. "Tiešām tas atvests man! Tas nu gan!" priecājas Aleksandrs. Atgādinu, ka iepriekšējā reizē vaicāju, ko viņš vēlētos, lai atvedu no Latvijas. Izpakojam elektrisko gaļas mašīnu, blenderi, spāņu virtuves nažus un dēlīšus produktu sagriešanai. Milzu sajūsma. Varam ķerties pie sātīgajām pusdienām.

Pavārs Karasiks priecājas par dāvanām, kas atvestas no Latvijas.

Foto: Atis Klimovičs / Latvijas Mediji

Kad vēlu vakarā pēc garās dienas atkal atgriežamies pavāru valstībā, tur Karasiks nopietni diskutē ar apgādes vada komandiera vietnieku kinoaktieri Džinu – Serhiju Volosovecu, arī viņš karā atrodas jau ceturto gadu. Ko darīt ar gūstekņiem, taču ne ar ierindas, bet ar augsta līmeņa personām no Krievijas, kas atbildīgas par kara vešanu? Abi runā aizrautīgi, Džins pārliecināts, ka šiem noziedzniekiem nedrīkst ļaut dzīvot, nepārprotami jāpiespriež nāvessods. Karasiks nepiekrīt, daudz pareizāk, pat ne humānāk, esot notiesāt ar mūža ieslodzījumu – tas noteikti būtu nopietnāks un smagāks sods. Lai nāktos iespējami ilgi domāt par saviem smagajiem noziegumiem. Mēs ar Natalku viņos labu brīdi noklausāmies, beigās dzirdētajam piebilstu, ka vajadzētu droši vien rīkoties kā Nirnbergas tribunālā pēc Otrā pasaules kara.

Tagad abu kārtējā rotācija frontē beigusies, bataljons atgriezies mājās pie Kijivas. Parasti tiek piešķirts mēnesi ilgs atvaļinājums, tad mācības poligonā kopā ar jaunpienācējiem bataljonā, un atkal uz fronti. Karasiks un Džins neslēpj – esot noguruši, taču ar to katram jāmāk tikt galā pašam, viņu bataljonā psihologu neesot.

"Uz Konstantinivku nebrauciet!"

Tā man pirms došanās ceļā pasaka Vēsturnieks, jau pat ceļa posmā no Kramatorskas līdz Konstantinivkai automašīnas krievi apšauda ar "FPV" droniem. Tas ir vērts ieteikums, kuru ņemu vērā, tomēr uzskatu par nepieciešamu aizbraukt uz šo pilsētu. Mans labais paziņa Anatolijs Vodolazskis no netālu esošās Aleksejevo-Družkivkas gan iepriekš izsaka šaubas, vai mani tur ielaidīšot.

Krievijas raķešu nopostītā baznīca Konstantinivkā.

Foto: Atis Klimovičs / Latvijas Mediji

To nolemjam pārbaudīt kopā, bet pirms tam atrast vietu Aleksejevo-Družkivkā, kur pirms pāris stundām trāpījuši divi krievu šāviņi. Tie ielidojuši privātmāju rajonā, kur nākas ļoti uzmanīgi aizstūrēt, neiesēžoties dziļajās risēs. Pie kādas mājas rosās vīrs. Iepazīstamies ar 70 gadus veco Anatoliju, pensionētu darbmācības skolotāju. Lādiņi eksplodējuši vien kādus 30–40 metrus aiz viņa dārza. Ejam skatīties. Dārzs pārsteidz – netrūkst tomātu un gurķu siltumnīcās, nedz garšaugu, nedz jau krietni paaugušos zemeņu un citu ogu. Apskaužams čaklums. Lādiņi nokrituši pirms kādām divām stundām. Kaimiņienes māja sagrauta, par laimi, pati tajā neesot bijusi. Vai neplāno braukt uz drošāku vietu? "Kur lai aizbraucam, kam mēs ar sievu divi pensionāri būsim vajadzīgi?" atbild Anatolijs. Man nav ko teikt, jo labi zinu, ka daudzi ukraiņi līdz beidzamajam brīdim turas pie savas iedzīves un tikai tad, kad situācija kļūst pavisam neizturama, piekrīt evakuēties, bieži tas jau ir pat ļoti bīstami.

Ceļā uz Konstantinivku vairs tikpat kā nav nevienas mašīnas. Policijas postenī mūs neaptur, braucam mierīgi tālāk. Daudz vairāk postījumu, kuru skaits palielinās ik dienu. Pilsētā trāpa vadāmās aviobumbas un artilērijas lādiņi. 

Konstantinivku atstājis pasts, tas nozīmē, ka šeit kļūs vēl draudīgāk. Strādā aptieka. Līdzās gan vairs nav atvērts neviens veikals. Daudz postījumu. 

Aptiekā trīs darbinieces, visas laipnas. Vai viņām nav bail? "Protams, kā jums šķiet! Vēl pirms nedaudz stundām – kā norībēja, visas nokritām uz grīdas." Vaicāju, vai sievietēm ir radinieki armijā. Divas apstiprina, abām viens no radiniekiem karojot. Nopērku zāles pret klepu un novēlu viņām Dieva palīdzību un izturību.

Nedaudz tālāk tukšas tirdzniecības vietas. Ievēroju kādu sievieti, kas līdzās mašīnai novietojusi dažādus produktus. Tur piestāj daži cilvēki un iepērkas. Arī mēs ar Natalku pieejam pie viņas. Garām aiziet divi karavīri ķiverēs un bruņuvestēs, plecos kalašņikovi. Pielietoju savu veco taktiku, lai pārdevēja piekristu aprunāties un nofotografēties – esmu apsolījis pie viņas iepirkties. Olga pastāsta, ka kopā ar māti turot desmit govis un visu saražoto vedot uz Konstantinivku. Es jautāju, vai nav bail, un pats nodomāju – naivs jautājums, jo pavisam īsā laikā virs mums pārlido divi krievu izlūkdroni. "Kas būs, nezinu, taču man, par laimi, nav bērnu. Kur tad liktos, ja nāktos evakuēties," saka sieviete. Ar māti viņas jau piedzīvojušas vienu evakuēšanos, pārcēlušās nepilnus divdesmit kilometrus tālāk no sava dzimtā ciema un mājām. Evakuētas arī visas gotiņas. Nopērkam desu, sieru, biezpienu un lauku pienu.

Jau esmu atgriezies mājās un katru dienu lasu ziņās par kārtējo trāpījumu Konstantinivkā. Kā tur būs, kad atgriezīšos, nezinu, taču pieredzētais citās pilsētās, piemēram, Avdejivkā, Časivjarā, Pokrovskā neatstāj daudz vietas optimismam…

Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Foto: Latvijas Mediji

Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.

Foto: Publicitātes