"Skatītāju nevajag par zemu novērtēt!" Saruna ar aktieri Juri Kalniņu

Ģimenē viņu sauc par Juruku vai opi, teātra afišās un filmu titros lasām – Juris Kalniņš. Kopš pienākuši pensijas gadi, aktierim darba esot krietni vairāk nekā iepriekš – ar izrādēm Rīgā un tām, kas ceļo pa visu Latviju, kā arī seriālu "Nemīlētie. Nolādētie", kas izcēlis viņu uz lielākas popularitātes viļņa.

Tagad piedaloties jauniestudējumā par gados vecāku mākslinieku dzīvi pansionātā ar pirmizrādi 1. oktobrī Kuldīgā. Žurnālā "Mājas Viesis" žurnāliste Ilze Pētersone sarunājusies ar Juri Kalniņu par jaunību, par vecumdienām, par teātri un par dzīvi ar Katrīni Pasternaku Baltezerā. Publicējam intervijas fragmentus, visu interviju lasiet "Mājas Viesī".

Teātrī lielākoties spēlējat komēdijās, taču seriālā varat izpausties burlaku gabalā bandīta Arnolda Kogana tēlā. Interesanti, ka vispirms "Nemīlētajos" piedalījās jūsu mazdēls un vecaistēvs – tikai pēc tam.

J. Kalniņš: Pirms pāris gadiem Ītanam bija jāspēlē nelielā epizodē, un es viņu aizvedu uz filmēšanos. Runājāmies ar atbildīgo personu par aktieru izvēli, un viņa teic, ka nākamajā sezonā arī es būšot. Saku, jauki, ka pirmajā ir mazdēls un es – otrajā. Izrādās, tā jau septītā sezona… Atzīšos, ka neesmu redzējis nevienu pilnu "Nemīlēto" sēriju, jo ar šausmām domāju, ka būs uz sevi jāskatās, kas man nepatīk. Jau klausos sevi ar mokām, kur nu vēl skatīties.

Kāds būs jaunais iestudējums "Kritušie dievi"?

Četri operdziedātāji gatavojas savam kroņa numuram – kvartetam no Džuzepes Verdi operas "Rigoleto" –, jo pansionātā, kur viņi dzīvo kopā ar citiem mūziķiem, par godu komponista dzimšanas dienai tiek rīkots koncerts. Kvartetu, ar kuru dziedātāji jaunībā spīdējuši un kļuvuši slaveni, radusies iespēja nodziedāt līdz ar vēl vienas dziedātājas ierašanos, ko tēlo Indra Burkovska, taču izrādās – viņai vairs nav balss. Iestudējumu var uztaisīt ļoti skumīgu, bet var atrast daudzas komiskas lietas. Ne vienmēr visas bēres ir asarainas.

Šo pašu izrādi Rolands Atkočūns iestudē arī Lietuvas publikai. Gribēja Igaunijā, bet, kā viņš mums stāstīja, tur komēdiju bums esot beidzies pirms desmit gadiem. Igauņi spēlējot nopietnus gabalus uz lielajām estrādēm, un skatītāju netrūkst. Kad izrādi piedāvājuši kādai igauņu aktieru grupai, tie noklausījušies akmens cietām sejām, beigās nosprieduši, ka producents un režisors vēl nav gatavi iestudējumam, piecēlušies un aizgājuši. Latvijā nekas tāds nebūtu iedomājams! Var atnākt un pateikt – eu, uzspēlējam, man ir piedāvājums! – Jā, kad, kur, cikos?

Ko no tā varam secināt?

Mums ir iestrādājies priekšstats, ka brīvdabas estrāde pieļauj vaļīgāku attieksmi – nu, mēs te tagad uzspēlēsim teijāteri.

Kā iestudējumos, kuros piedalāties, noturat kvalitātes līmeni, lai nav prasts teijāteris, ka pašiem kauns par to, ko darāt uz skatuves?

Esot šajā barjeras pusē, momentā jūt, ja kāds kolēģis "nolažo" vai pašam tas gadās. Nekad nevajag par zemu novērtēt skatītāju!

Kur Latvijā par jokiem smejas visgardāk?

Jo vairāk cilvēku, jo vairāk smejas. Vajadzīga skatītāju kritiskā masa. Ja sēž 50 cilvēku pa gabalu viens no otra, tad smieklu ir mazāk – latviskā kautrība.

Vai "Kritušie dievi" mudina padomāt arī par savām vecumdienām?

Teikšu, kā ir – domas nesakrīt ar darbiem. Kad šad un tad pats sev atgādinu, kāds cipars ir pasē, gandrīz vai jābrīnās – paga, paga, jau tik daudz? Es nejūtu savus gadus.

Bet jūs nezināt, kā jājūtas 72 gadus vecam cilvēkam.

Esmu saticis par sevi jaunākus kolēģus, nesaukšu vārdā, ar kuriem ir gandrīz desmit gadu starpība, bet dzirdu runājam kā 85 gadus vecu večuku. Esot kopā ar vienaudžiem, šķiet, ka nāku no citas paaudzes un viņi ir pieredzējušāki, vecāki.

Cits piemērs bija mūsu Baltezera kaimiņš Jānis Kubilis – vēl aizpagājušajā gadā, kad viņam jau bija 100 gadu, katru nedēļu vienu vakaru gājām ar Kati pie Jāņonkuļa, kā viņu saucām, ciemos uz vienu konjaciņu un runājāmies par visu. Viņam bija absolūti skaidrs prāts. 

Saprotu, ka cilvēkam ir kāda kaite, kuru pats vairs nevar regulēt un kas paātrina garīgu aiziešanu, bet pārējais ir attieksmes jautājums pret sevi.

Jums kaimiņos dzīvo vēl viens izcils piemērs – Raimonds Pauls.

Nu, viņš ir kā "perpetuum mobile" (mūžīgais dzinējs).

Vai no Dailes aizgājāt veselības dēļ? Teātri pameta arī jūsu sieva...

Tas notika mūsu ģimenes traģēdijas dēļ, kad puika aizgāja. Dzīve salika visu pa plauktiņiem, mainījās prioritātes, un ģimene izvirzījās priekšplānā. Kate kā štata aktrise Dailē vairs neatgriezās, mani 2002. gadā pamatsastāvā uzaicināja Miša (Dailes teātra galvenais režisors Mihails Gruzdovs).

Otru reizi aizgājāt uz neatgriešanos.

Aizgāju, kad jau biju pāris gadu pensijā. Domāju, ka teātrī vēl normāli pastrādāšu, bet sanāca citādi. Tajā laikā ar Daili man bija sarežģītas attiecības, jau desmit gadus vadība gribēja, lai lasos projām. Varbūt tāpēc, ka man mēle iekārta nepareizajā vietā un nebija viena asinsgrupa ar galveno režisoru. Kad ieej teātrī un uz tevi lūkojas ar – ah, tu šodien atnāci, nu varēji jau nenākt –, tas lēnām uzkrājas.

Kāpēc jums patīk aktierēt, kā savulaik par aktierspēli teicis Eduards Smiļģis? Dzīvē ir vēl tik daudz interesanta, ko darīt, nevis visu laiku iejusties svešos likteņstāstos.

Aktiera profesijā uzskatu sevi par labu amatnieku. Dievs man nav tā kārtīgi uzsitis uz pleca, tikai drusku pavēdinājis – nu, labi, ej spēlē. Tas ir tas pats, kad redzam profesionālus aktierus, bet kāds no viņiem piesaista vairāk. Kas tas ir? Harisma. Viņš var nedarīt neko, kamēr pārējie cenšas, cik spēj, un vienalga skatīšos uz to, kurā ir kas vairāk par labu aktierspēli.

Saprotu, ka neesmu liela zvaigzne, tomēr par savu aktiera likteni nevaru sūdzēties. Ar šīs profesijas palīdzību esmu daudz ko ieguvis – izbraukājis pasauli, ko pats nebūtu varējis, tā ir devusi iespēju tikties ar ļoti daudziem interesantiem cilvēkiem.

Un satikt savu sievu.

Tas ir pats galvenais.

Jūs tik daudz ko iespējāt – izmācījāties par aktieri, pēc tam – režisoru, strādājāt, vārdu sakot, rāvāties, cik spējāt!

Ja būtu kaut desmit procentu vairāk pašapziņas un godkāres, iespējams, kļūtu par teātra direktoru, jo uz to jau gāja, taču sapratu, ka nespēšu būt pirmais numurs, varu kā otrais.

Režija nāca tikai tāpēc, ka bija palaisti garām divi aktiermeistarības kursi, un tā bija kā kompensācija. Vēlāk sāka aptrūkt ideju. Tas ir tāpat kā ar dziedāšanu, ja nevaru kā Pavaroti, labāk – ne.

Režisors ir tas, kurš vairāk vai mazāk nosaka aktieru likteņus – vai nu paņem izrādei Zelmu, vai Mildu. Paņem Mildu, Zelma paliek, un viņu uz lomām neaicina neviens, un arī tu esi bijis tur klāt. Saprotu, ka teātris nevar sniegt demokrātijas paraugstundas, bet arī tur esmu pret totālo autoritārismu.

Vai esat noskatījies kādu jaunāko laiku Dailes teātra izrādi?

Neesmu bijis. Pastāstīšu līdzību ar Eduardu Pāvulu, kad viņš sacēla spuras un aizgāja no Dailes. Pēc kāda laika satieku viņu – Eidis man skaitījās neoficiālais teātra krusttēvs – Rīgā un saku, lai nāk atpakaļ uz teātri un strādā! Teātrī jau bija nomainījusies vadība, kuras laikā viņš aizgāja. Taču Eidim acīs asaras, un viņš saka – es nevaru. Tik milzīgs aizvainojums sakrājies, kuram nevarēja pārkāpt pāri. Tā ir mana atbilde, kāpēc neeju uz Daili.

Vai ejat uz citiem teātriem, un ko labu esat redzējis?

Uz Nacionālo esam bijuši, arī operu, regulāri braucam uz Valmieru. Operā man patika Aika Karapetjana iestudētais "Fausts", Valmieras teātrī Ineses Mičules režisētais "Jāzeps un viņa brāļi". Lai gan ar Kati zinām tekstus no galvas, paņēma no pirmās līdz pēdējai minūtei. Tik vienkārši un asprātīgi daudz kas tika atrisināts.

Ar sievu Katrīni daudz esat strādājuši kopā, ierunājot filmas, arī izcilo britu seriālu par privātdetektīvu Erkilu Puaro, ko vēl tagad rāda nedēļas nogalēs. Kas ir jūsu meistarīgās dublāžas noslēpums? Jāatzīst, ir mokas klausīties, ja ierunātājs no savas puses vēl kaut ko pietēlo.

"Erkilu Puaro" esam ierunājuši divas vai trīs reizes, jo katra televīzijas kompānija nopērk savu licenci. Bijām paši pirmie, kas 1992. gadā sāka nodarboties ar filmu dublāžu. Latvijas televīzijai katru nedēļu Jura Podnieka studijā ierunājām kādu jaunu filmu. Iesākumā pusotru stundu garu filmu ierakstījām trīs stundas. Darbu vadīja skaņu režisors Normunds Deinats un ik pa brīdim apturēja ierakstu ar vārdiem – stop, filmā jau tas ir nospēlēts. Kādu pusgadu ņēmāmies, kamēr iemācījāmies, ka mums dublāžā nav jātēlo. Šodien pusotru stundu garu filmu ierunājam stundā desmit minūtēs. Mums ļoti patīk to darīt, jo, lai gan aktieri savu darbu filmā ir izdarījuši, arī mēs varam ielaist savas mikroemocijas. Ir bijušas emocionālās filmas, kad pašiem jāraud un ieraksts uz brīdi jāpārtrauc.

Vai nav lielisks darbs, pie viena arī labas filmas noskatāties, nevajag televizoru.

Ilgu laiku mums nemaz nebija televizora, tagad ir, un mēdzam ar Kati skatīties filmas. Vai tā ir laba, var pateikt pēc pirmajām trim minūtēm.

Saprotu, ka sieva jūsu ģimenē seko līdzi politiskajiem notikumiem. Vai jums ir vārdi, kā mierināt, un vai šodien tas maz iespējams?

Vāji, bet šad tad izdodas. Viņa uztraucas par bērniem, mazbērniem.

Kādas jums ir domas par mūsu drošību?

Nekad neesmu bijis un nebūšu mednieks, bet, ja manu māju apdraudēs krievs, bez sirdsapziņas pārmetumiem šaušu. Esmu par to daudz domājis.

Man ir vai nu balts, vai melns. Ja esi ienācis manā istabā un es tevi neesmu aicinājis, man ir tiesības darīt, kā gribu.

Kas jums ar sievu palīdz labi sadzīvot kopā?

Tolerance. Nu, galu galā jāsauc lietas īstajos vārdos – mīlestība.

Jūsu jubilejas raidījumā Latvijas Televīzijas 1. programmā gan dēls, gan mazbērni videosveicienā sirsnīgi teica, ka jūs mīl, kas daudziem latviešiem, vismaz vecākajai paaudzei, nav nemaz tik raksturīgi. Vai pats sakāt "es tevi mīlu" arī ikdienā?

Man ir tāds humors, ko saku Katei – es tev to pateicu vienu reizi pirms 40 gadiem un, ja kas mainīsies, tu to uzzināsi… Tomēr Katei vajag dzirdēt šos vārdus, bet man atkal negribas nodeldēt.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Tikai tagad -35% atlaide Gada abonementam. Kods: LASIAKCIJA. Akcijas cena 19,49 eur. 

Abonē ŠEIT. 

Foto: Latvijas Mediji

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu