Atis Klimovičs: Rietumos nav izpratnes par situācijas nopietnību

Kā panākt, lai atbildīgās personas Rietumos beidzot pieņem lēmumus, kas ļautu ukraiņiem saņemt pietiekami daudz militāro resursu, lai būtu iespējams adekvāti atbildēt krievu agresoriem, kas turpina nepārtrauktus uzbrukumus un ieņem aizvien jaunas teritorijas? 

Tas, saprotams, nav vienkāršs jautājums. Jau divarpus gadus valstis, kas apvienojušās pasaules spēcīgākajā militārajā aliansē, uz to nav radušas atbildi. Pat tagad pēc visa, kas piedzīvots un turpinās dienu no dienas, augsta ranga birokrāti Rietumos svarīgu lēmumu pieņemšanas kavēšanos skaidro ar "procedūru sarežģītību". Tik vienkārši. Protams, tas attiecas uz NATO smagsvariem – ASV, Lielbritāniju un citām lielajām valstīm –, kuru rīcībā ir jaudīgi militārie instrumenti. Daudz reižu esmu ukraiņu karavīriem teicis, ka viņi F-16 būtu saņēmuši daudz agrāk, ja vien šādas lidmašīnas būtu Latvijas rīcībā. Tas pats attiecināms arī uz smago sauszemes tehniku – būtu Latvija jau sen iegādājusies tankus un bruņumašīnas, arī tās jau sen būtu nosūtītas uz Ukrainas karalaukiem. Te derīgi atgādināt, lai arī tas skar citu tematu, ka jau kopš neatkarības atgūšanas sākuma mūsu karošanas speciālisti kategoriski noraidīja šādas tehnikas nepieciešamību. Pilnīgi pretēji rīkojās Somija, kas, piemēram, vērienīgi iepirka tehniku un ieročus, kad pēc abu Vāciju apvienošanās tika izpārdots bijušās VDR milzīgais arsenāls.

Nav jākautrējas regulāri un apnicīgi atgādināt par krievu nāves mašīnu, kas dienu dienā vairo postījumus un cilvēku nāvi. 

Turklāt ar katru dienu orku (tā ukraiņu karavīri dēvē iebrucējus krievus, saucot tos arī vēl citos spēcīgos vārdos) masas tuvojas aizvien tuvāk mūsu un citu Eiropas Savienības robežām. Tā uzskata ikviens ukraiņu karavīrs, kas pieredzējis karu klātienē. Saskare ar agresiju aci pret aci ļāvusi viņiem iepazīt šī ļaunuma būtību, saprast, ko nozīmē tā saucamā "krievu pasaule".