Atskatāmies uz aizvadīto nedēļu: "Tviterkonvojs" politizējas, kārums Āzijas investora rokās u.c.

Cilvēks. Sajutās kā "pēkšņi ielūzis bļitkotājs". Iesākot jaunu gadu, partijas aktīvi pievērsušās Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņai. Pirmais un arī intriģējošākais posms – kandidātu atklāšana.

Briseles vilinājums Latvijas politiķiem vienmēr bijis ļoti liels – tā dēļ daudzi būtu gatavi pamest deputāta, ministra vai pat Rīgas mēra vietu, nemaz nerunājot par tiem, kas pašlaik izkrituši "no aprites", bet ļoti vēlētos atgriezties. Tāpat katrās vēlēšanās ir arī t. s. jaunās sejas, kas, no vienas puses, it kā tiek gaidītas, no otras puses, nekavējoties tiek nokritizētas – vai nu par savu politisko izvēli, vai arī par to, ka vispār atļāvušās, tēlaini sakot, zaudēt nevainību. Kā tas notiek, aizvadītajā nedēļā uz savas ādas varēja pārliecināties Reinis Pozņaks, kurš plašāk zināms kā "tviterkonvoja" organizētājs. Kopš pilna mēroga kara sākuma viņš kopā ar domubiedriem Ukrainas neatkarības aizstāvjiem piegādājis vairāk nekā 2000 Latvijas iedzīvotāju ziedotas automašīnas.

Baumas par to, ka Pozņaks varētu kandidēt EP vēlēšanās, parādījās jau pērn, ar piebildi, ka par viņu interesējas vairāki politiskie spēki. Šonedēļ Latvijas Televīzija vēstīja, ka Pozņaks būšot "Apvienotā saraksta" ("AS") pirmais numurs. Kā vēlāk varēja secināt no paša "tviterkonvoja" līdera mājieniem, tā ir patiesība. Protams, ja vien tagad nenobīsies, jo pirmā reakcija bijusi diezgan vētraina. Savu misiju Ukrainas atbalstam Pozņaks sāka tviterī, un tur viņam tagad arī nācies visvairāk taisnoties. "Nu tā. Taisnība tā ir tiktāl, ka mēs par to runājam. Man izvēles ir divas, sagaidīt konvoja dabīgo apsīkumu un palikt pie Eiropas lamāšanas tviterī vai pacīnīties par Ukrainas uzvaru citā līmenī. 

Kas attiecas uz "AS", ne visā mums viedokļi sakrīt, bet par šābrīža prioritātēm esam vienisprātis. Latvijas un Eiropas drošība un atbalsts Ukrainai. Mums ir 5 gadi," 

viņš raksta. Bet, turpinot par savām sajūtām, saņemot kritiku, piebilst: "Tagad es saprotu, kā jūtas pēkšņi ielūzis bļitkotājs."

Soctīklos Reinim tiek pārmesta gan konkrētā politiskā spēka izvēle, gan tas, ka ukraiņu atbalstīšana it kā izrādījusies politiskā kapitāla vākšana. Šajā laikā viņš ir saņēmis ne mazums atzinības – Triju Zvaigžņu ordeni, Eiropas Pilsoņa balvu, kļuvis par 2022. gada "Eiropas cilvēku Latvijā". Bet EP vēlēšanās viss ir vēlētāju ziņā – kā lems, tā būs.

Izgāšanās. Likums tautai, nevis Saeimas pīpmaņiem

Ar lielām grūtībām, bet tomēr Saeimas deputātiem pēc četru gadu diskusijām ir izdevies pieņemt grozījumus Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likumā. No 2025. gada 1. janvāra cigaretes un citus tabakas izstrādājumus drīkstēs pirkt no 20 gadu vecuma, nevis no 18 gadiem, kā tas ir patlaban. Ja pārdevējs neievēros šo likuma pantu, tad viņam draudēs naudas sods līdz pat 700 eiro. 

Naudas sodu varēs piespriest arī jauniešiem, kuri tiks pieķerti, lietojot šos veselībai kaitīgos produktus pirms likumā noteiktā vecuma. 

Likumā noteikti arī ierobežojumi cigarešu un tabakas izstrādājumu reklāmām, kā arī vairākas prasības, kas skars elektroniskās cigaretes un tabakas aizstājējproduktus.

Taču deputāti, lemjot par citiem, ir pievēruši acis pret sevi. Apmēram ceturtā daļa no viņiem smēķē. Lai šo netikumu kaut daļēji varētu ierobežot, aizvadītā gada martā Saeima, izskatot pieminētā likuma grozījumus otrajā lasījumā, nolēma aizliegt smēķēt parlamenta ēkā, būtībā lemjot par Saeimas smēķētavas likvidāciju. Taču deputāts Ingmārs Līdaka ("Apvienotais saraksts"), kuram nikotīns ir tikpat kā dienišķā maize, pirms likums tika pieņemts gala lasījumā, centās pārliecināt kolēģus, ka krietnam cilvēku pulciņam palikšot rūgtums, ja smēķētavu likvidēs. Tādā gadījumā pīpmaņi dūmu varēs uzvilkt tikai uz ielas, turklāt ne tuvāk par desmit metriem no Saeimas nama. Pēc kā gan tas izskatīsies, ka tautas kalps vējā, lietū un salā salstošos pirkstos centīsies noturēt cigareti! Deputāts Gatis Liepiņš no "Jaunās Vienotības" Līdakam atgādināja, ka valsts pārvaldē smēķētavas jau sen esot likvidētas, tad kāpēc tiek pieļauts šāds izņēmums? 

Saeima pieņem ļoti stingrus noteikumus, bet, kad runa ir par pašiem, par Saeimas smēķētavu, tad – nē, turpināsim to darīt tāpat, kā to darījām līdz šim, viss ir kārtībā, kolēģus kaunināja Liepiņš.

Neviens no deputātiem, kuri ir atkarīgi no cigaretes, nekāpa tribīnē, nerādīja priekšzīmi, lai paziņotu, ka pēc likuma pieņemšanas viņi centīsies tikt vaļā no šīs vājības un veselības grāvēja.

"Pirmkārt, mēs nosakām, kā mums būs baudīt savas labsajūtas vai trūkumus, un, otrkārt, mēs paši atļaujamies darīt to, ko citiem aizliedzam. Tā ir divkosība. Līdakas kungam es piedāvāju rīt no rīta uzskriet krosiņu ar mani kopā, nopeldēties āliņģī, ko es nedaru, bet ko viena daļa dara. Un es ceru, ka mēs jūs, tos, kas pīpē, vedīsim uz gaismu, mēs jūsu plaušas līdz mūža beigām dabūsim tīras, mīļie draugi. Un sākam ar šo – aizliedzam Saeimas telpās smēķēt," Nacionālās apvienības deputāts Uģis Mitrēvics centās vest deputātus pie prāta, bet veltīgi.

Šaubas. "Tūkstots un viena nakts" Andrejsalā

Pagājušajā nedēļā Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis un Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) uzņēmējs un nekustamo īpašumu attīstītāja kompānijas "Eagle Hills" vadītājs Mohameds Ali Alabbars triumfāli parakstīja sadarbības memorandu par Andrejsalas apkaimes teritorijas attīstību. Tiek solīts, ka 15 gadu laikā attīstības projektos tikšot ieguldīti vairāk nekā trīs miljardi eiro.

Jāsaka atklāti – 

tā vietā, lai izraisītu sajūsmu, ka Rīgai izdevies piesaistīt milzu investīcijas, kas kā Aladina burvju paklājs aiznesīs mūs skaistajā un pārtikušajā nākotnē, ziņa izraisa nedaudz sāju smaidu. 

Iemesli ir divi – investīciju izcelsmes reģions un summas apmērs.

Jau kādu laiku vārdu salikums "arābu investors" Latvijā izraisa visai neviennozīmīgas jūtas. No vienas puses, neviens nenoliedz, ka Arābijas pussalā mīt bagāti un ļoti bagāti investori. Taču no otras – Latvijas pieredze ar tiem bijusi klaji neveiksmīga. Visskaļākā un arī visneveiksmīgākā ar arābu investoriem saistītā sāga ir Ķemeru sanatorijas moku ceļš no daudzsološa Saūda Arābijas investora iegūšanas 2004. gadā līdz atziņai, ka solītās investīcijas ir tikai mirāža, bet, tās gaidot, zaudēti 20 gadi. Sākumā tika runāts par to, ka Latvijas arhitektūras un veselības aprūpes pērli apsaimniekošot ekskluzīvo viesnīcu tīkls "Kempinski Hotels S.A", bet jau pēc brīža miljonus sološie investoru pārstāvji nespēja apmaksāt nebūt ne astronomisko 18 tūkstošu latu rēķinu par būvdarbiem. Otra ar arābu investoriem saistītā epizode bija "Baltic International bank" glābšanas mēģinājumi, kad abi galvenie grūtībās nonākušās bankas īpašnieki – Valērijs un Vilorijs Belokoņi – izbūra no cepures Šveices un AAE investorus, tostarp pat veselu ar karalisko ģimeni saistītu šeihu – Hamadu bin Halifu bin Mohammedu al Nahjanu. Šķiet, ka garajam un iespaidīgajam vārdam bija jārada bijība FKTK ierēdņos, bet neradīja vis – šeiham neizdevās pierādīt piekasīgajiem ierēdņiem, ka viņa rīcībā ir legāli iegūti līdzekļi un investīcijas bankā, ja tādas vispār bija plānotas, tā arī nenotika.

Otrs skepses iemesls ir minētā summa – trīs un vairāk miljardi eiro. Ja summa būtu desmit vai – vēl labāk – trīsdesmit reižu – mazāka, tad darījuma realitātei noticēt būtu vieglāk.

Investīcijas nav labdarība, un tām ir jāatmaksājas. AAE uzņēmējs paziņojis, ka aptuveni 57 hektārus lielo Andrejsalas teritoriju plāno attīstīt kā daudzfunkcionālu vidi, paplašinot dzīvojamo fondu ar vairāk nekā 6500 dzīvokļiem, izbūvējot jaunu Rīgas ostas pasažieru termināli, piedāvājot plašas iespējas uzņēmējdarbībai, kultūrai, labiekārtojot publisko ārtelpu un pārbūvējot Daugavas krastmalu par iedzīvotājiem pieejamu promenādi. Tie visi ir jauki projekti, tomēr grūti iztēloties, kā tie varētu radīt vairāk nekā trīs miljardu peļņu pēc nodokļu nomaksas dažās tuvākajās desmitgadēs, lai atmaksātos paredzētās investīcijas. Un, tā kā reālā dzīve nav "Tūkstots un vienas nakts" pasaku grāmata, tad šajā gadījumā jāsaka – noticēsim tad, kad redzēsim paši savām acīm.

Darījums. Kārums Āzijas investora rokās

Pagājušajā nedēļā kļuva zināms, ka alternatīvo investīciju uzņēmums "PAG Private Equity" panācis vienošanos par vairākuma akciju daļu iegādāšanos uzņēmumā "Food Union Europe". Tas vistiešāk skar arī "Food Union" grupā ietilpstošos Latvijas uzņēmumus "Rīgas piena kombināts" (RPK), "Valmieras piens" un "Premia FFL", kuriem tagad būs jauns īpašnieks. Tā rīcībā būs arī preču zīmes "Rasa", "Kārums", "Limbažu piens", "Rasēns" un citas. Jāatgādina, ka minētie Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi piederēja Krievijas investoram Andrejam Beshmeļņickim, kurš tos iegādājās pirms 13 gadiem. Vēlāk viņš "iepirkās" arī Dānijā, Rumānijā, Baltkrievijā un Norvēģijā, pievienojot savam īpašumu portfelim jaunus pārtikas uzņēmumus.

Savukārt 2017. gadā ar minētā "PAG Private Equity" un investora "Meridian Capitals" atbalstu 214 miljonu apjomā "Food Union" sāka būvēt divas ražotnes Ķīnā. 

Rodas jautājums, kāpēc tieši tagad Beshmeļņickis pārdeva pārtikas rūpniekus. 

Te jāatgādina, ka viņš jau senāk Krievijā apvienoja vairākus finanšu grūtībās nonākušus piena kombinātus un izveidoja "UniMilk", ko vēlāk pārdeva franču "Danone". Taču tieši pērn Krievija nacionalizēja visas "Danone" investīcijas Krievijā un kompānijas zaudējumi lēšami ap vienu miljardu eiro. Runājot par Latvijas tirgu, kādā intervijā pirms dažiem gadiem Beshmeļņickis atzinās, ka pircēji ir ļoti prasīgi un šajā tirgū neiztikt bez puniem. Toties Beshmeļņickim esot izdevies apvienot saldējuma ražotājus visā Eiropā, Rīgā izveidojot modernu ekselences centru un kļūstot par vienu no vadošajiem saldējuma ražotājiem Eiropā. Iespējams, tieši šis apstāklis kļuvis par galveno Āzijas fonda intereses objektu.

"PAG Private Equity" ir aktīvs investors pārtikas nozarē, jo īpaši saldētās pārtikas segmentā. Starp nesenajiem tā darījumiem ir divu vadošo Austrālijas uzņēmumu iegāde pārtikas un plaša patēriņa produktu nozarē – "Patties", kas ir labi pazīstams sāļo uzkodu, maltīšu un desertu zīmolu piegādātājs, un "Vesco", kas ir augstas kvalitātes saldētas pārtikas ražotājs Austrālijā un Jaunzēlandē. Kā darījums ietekmēs Latvijas ražotājus, laiks rādīs. Vien jācer, ka uzņēmumi turpinās darbu un ražošana netiks pārcelta uz citām valstīm ar zemākām ražošanas izmaksām.

Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Māra Libeka, Olafs Zvejnieks.