15.3 °C
Savu lodi nedzird. Tā mēs sakām, kad runa ir par karu. Bet šo lodi daudzi nedzird arī miera laikā. Par to nevar nedomāt pēc dokumentālās filmas "Toksiskais skaistums" noskatīšanās, kurā runa ir par skaistuma industriju un tās izraisītajām sekām. Ar dzelzs priekškaru ilgus gadus no labklājības nošķirtajai cilvēces daļai tagad arī ir iespēja baudīt "brīvās" pasaules, kura, izrādās, nemaz nav tik brīva, labumus.
Tagad arī mēs, ja vien rocība ļauj, varam izvēlēties, ko ēst un ko dzert, kā izdabāt savam ķermenim un ar ko barot garu. Bet vai esam gatavi šādai brīvībai, ja nemācāmies ne no savām, nedz citu kļūdām un neņemam nopietni zinātnieku brīdinājumus? Runa ir par sieviešu un vīriešu neauglību, vēzi, dažādām alerģijām, ko izraisa ķīmiskās piedevas, kuras pievieno daudziem kosmētiskajiem līdzekļiem, lai tie būtu tīkamāki un ilgāk glabātos. Šī filma ir apsūdzība kosmētikas korporācijām, kuras, pateicoties pasūtītiem pētījumiem un labiem juristiem, vinnē tiesas prāvas un turpina ražot kaitīgus produktus.
Bet vēl lielākas problēmas ir ar pārtikas industrijas ražojumiem, jo tos katru dienu ēd gan jauni, gan veci ļaudis un nezina mēru. Ir pierādīts, ka daudzu produktu sastāvā ir tādas veselību graujošas sastāvdaļas kā garšas pastiprinātāji, kas izraisa sava veida atkarību. Sekas ir acīmredzamas – palielinās bērnu skaits ar lieko svaru un problēmām, kas viņus pavadīs visu mūžu. Bērni daudz ko var nezināt, tāpēc visa atbildība gulstas uz pieaugušajiem, kuri diemžēl izrādās daudz nesaprātīgāki par bērniem. Līdz ar to katra nākamā paaudze kļūst kuslāka, dzīves kvalitāte un ilgums krītas, un,
pieminot demogrāfiju, sarkanais signāls vairs nenodziest. Politiķi, kas domā atrisināt šo valsts pamatproblēmu ar ievestā darbaspēka palīdzību, ir atlaižami no amatiem.
Mēs taču varam, bet negribam dzirdēt savu lodi. Tiesa, to nav viegli sadzirdēt, jo nemitīgi skan reklāmas, kas pircējus kārdina ar cenu atlaidēm un loterijām. Lielveikalu plaukti ir piekrauti ar pārtiku, kura ilgās uzglabāšanas termiņu dēļ, iespējams, pārdzīvos ne vienu vien tās lietotāju.
Ir dzirdēts, ka mūsu gudrais un tik teicami izveidotais organisms pats zina, kas tam vajadzīgs, un droši vien tāpēc mēs kā tauta esam izdzīvojuši par spīti kariem, slimībām un badam. Taču tas iespējams vien tad, ja organisms bezmaz vai gēnu līmenī netiek apdullināts un maldināts. Gaisā nemitīgi svilpo kādas lodes, tāpēc nedrīkst zaudēt modrību. To var mācīties no mūsu mazāko brāļu – dzīvnieku – pasaules.
