11.3 °C
Notikumu kaleidoskopā reizēm var nepamanīt būtiskas lietas. Tā es gandrīz palaidu garām Gundara Rēdera sarunu ar režisoru Alvi Hermani televīzijas raidījumā "Viens pret vienu". Publiskajā telpā valdošai remdenībai šādi blīkšķi ir vajadzīgi, un A. Hermanis šad tad tos sagādā. Ūdens dīķī ir jākustina, citādi tas aizaug ar aļģēm.
Tas īpaši varas pārstāvjos pamodina apdraudējuma sajūtu un pārākuma apziņai liek mazliet pierauties. Parasti gan tūlīt atskan balsis, ka ir bīstami šūpot laivu, kurā mēs visi sēžam. Bet ko darīt, ja laiva ir caura un daudziem ūdens jau smeļas mutē?
Ir tādi vārdi kā: reforma, izaugsme, drošība, kompetenču izglītība un bērnu tiesības, kas sāk nelāgi ost, ja tos nemitīgi atkārto. Visi, kam ir saskare ar medicīniskajiem pakalpojumiem, uzņēmējdarbību, mācību iestādēm, tiesību aizsardzību, ir piedzīvojuši kliedzošus viņu tiesību pārkāpumus. Gan likumdošanā, gan praksē ir izdarīts daudz, lai varas pārstāvji ar sabiedrību sarunātos tikai attālināti un viņiem nebūtu jāsatiekas aci pret aci. Es saprotu un atbalstu A. Hermaņa domu par tādu pārejas politisko spēku, kas veiktu sava veida sanāciju, tikai kur lai to ņem. Man ir aizdomas, ka viss, kā parasti, sāksies no gala – ar vēl vienu "Saskaņu" un "Vienotību", skaistiem lozungiem un vēl nejēdzīgākiem partiju nosaukumiem.
Pašreizējās partijas tad, iespējams, beidzot apvienosies ar skanīgu nosaukumu – VVV (Varas Visjaunākā Vienotība).
Runa ir par valsts politisko un ētisko klimatu nākotnē. Mums tagad ir daudz svētu lietu, ar kurām var spekulēt. Daudzi vecāki, atsaucoties uz bērnu tiesībām, nenoskaidrojuši apstākļus, agresīvi metas aizstāvēt savus lutekļus, kas dažādos veidos aizskar un pazemo vienaudžus, skolotājus un pieaugušos, kuri viņiem kaut ko aizrāda. Šie bērni taču būs nākamie vecāki, skolotāji, deputāti un ministri.
