7.7 °C
Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Guntis Kuzma pirmajā Jūrmalas festivāla lielkoncertā Dzintaru vasaras koncertzālē 2024. gada 15. jūlijā, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Olli Mustonens 17. jūlijā, visbeidzot Jūrmalas festivāla orķestris un Ainārs Rubiķis programmā "Dzimuši Latvijā" 18. jūlijā – iespēja salīdzināt trīs dažādus orķestrus un to mākslinieciskās vadības parametrus tad arī būtu pirmais pieturas punkts visā šajā muzikālās informācijas pārbagātībā.
Uzreiz gan jāpiebilst – veiksmīgi strukturētā, jo gan Jūrmalas festivāls kopumā, gan tradicionālā programma "Dzimuši Latvijā" atstāja iespaidu par vienu no labākajām sezonām šo gadskārtējo notikumu virknē. Otra piebilde – orķestra mūziķi te zināmā mērā dublējas, jo flautiste Egija Sproģe bija dzirdama pat visos trijos koncertos. Un tas tikai parāda viņas teicamo radošo sagatavotību, kas Jūrmalas festivāla orķestra priekšnesumā piemita arī mūziķes līdzgaitniekiem – flautistei Lienei Denisjukai-Straupei, obojistēm Janai Zeļenskai un Renātei Lodziņai, klarnetistiem Mārtiņam Circenim un Intam Dālderim, fagotistam Raimondam Gulbim. Diemžēl tas nozīmē arī to, ka ar metāla pūšaminstrumentiem vairs neiet tik spoži – katrā ziņā Sibēliusa Septīto simfoniju trompetes, tromboni un jo īpaši mežragi tā spēlēt nevar. Nākamajā vakarā, sākot ar uvertīru Riharda Vāgnera operai "Klīstošais holandietis", turpinot ar Džoakīno Rosīni, Bendžamina Britena, Fēliksa Mendelsona mūziku un programmu pavisam krāšņi noslēdzot ar Tālivalža Ķeniņa "Tautas deju un fūgu" Nr. 2, lielāki panākumi bija arī šai orķestra grupai, kas, liekot klāt vēl emocionāli un stilistiski kontrastaino stīgu un sitaminstrumentu spēli, lika secināt, ka triju vakaru gaitā vispārliecinošākie bija tieši Aināra Rubiķa vadītie priekšnesumi. Tādējādi trešā piebilde – pēc maniem ieskatiem, viņa pieredze un meistarība pašlaik tiek izmantota tikai daļēji.
Uzreiz par pirmo solisti gan 15. jūlija, gan 18. jūlija programmā – vijolnieci Kristīni Balanas, kura nāca klajā ar interpretācijām veseliem trim ļoti virtuoziem, spožiem un kolorītiem opusiem un beigās vēl saspēlējās ar jauno perkusionistu Emīlu Lisovu Kamila Sen-Sansa "Danse macabre". Par augstāko virsotni te kļuva Sen-Sansa "Introdukcijas un Rondo capriccioso" lasījums, kas līdztekus emocionālo impulsu un tembrālo rakursu bagātīgumam bija arī intonatīvi nekļūdīgs, un to ne vienmēr varēja teikt par citādi iedvesmojošo uzstāšanos ar Morisa Ravela skaņdarbu "Čigāniete" un Pablo de Sarasates fantāziju par Žorža Bizē operas "Karmena" tēmām. Jāteic, ka tieši Sen-Sansa mūzikā ar vislielāko prieku sekoju līdzi arī Emīla Lisova marimbas spēlei, jo pirms tam skanēja stipri šaubīgāks pārlikums – Ferenca Lista "Mīlas sapņi". Pirmkārt, vai tad visā marimbas repertuārā nevar atrast spilgtu un koncertisku oriģinālmūziku, otrkārt, skaņdarbi ar šādiem nosaukumiem parasti nav pelnījuši neko vairāk par izsmieklu. Taisnība, tādu pašu skepsi tradicionāli raisa arī 19. gadsimta romantiskā opera, taču jauno, talantīgo solistu vidū ierindotā Etīna Emīlija Saulīte un slaveniem, pieredzējušiem māksliniekiem pieskaitītais Aleksandrs Antoņenko atkal apliecināja, cik daudz kas atkarīgs no interpretiem – Džakomo Pučīni ārijā un Žorža Bizē duetā tenors bija teicamā vokālā formā, bet ārijā no Šarla Guno operas "Romeo un Džuljeta" it īpaši dziedājuma augšējā diapazonā pilnā mērā izpaudās soprāna balss izteiksmīgums un valdzinājums. Blakus Kristīnei Balanas un Aleksandram Antoņenko trešā slavenība – ērģelniece Iveta Apkalna, kura 17. jūlijā spēlēja Fransisa Pulenka koncertu ērģelēm, stīgu orķestrim un timpāniem (un Šarla Marī Vidora "Tokātu" piedevām). Arī šeit sākuma pozīcijas bija nelabvēlīgas jau pēc definīcijas – koncertzāle ar apskaņošanu un digitālās ērģeles; un arī šeit, balstoties gan uz pašas personisko harismu un pārliecību, gan uz prasmīgu sadarbību ar orķestri un diriģentu, Iveta Apkalna spēja uzrunāt ar priekšnesuma precizitāti un suģestiju.
Neakadēmiskā daļa? Bija arī tā – turklāt profesionālā kvalitātē. Gan Jāņa Šipkēvica un jaunās dziedātājas Unas Danielas uzstāšanās tuvu programmas "Dzimuši Latvijā" izskaņai, gan Džuliana Džozefa klavierspēles un improvizācijas pieredze Džordža Gēršvina "Rapsodijā blūza stilā" un vēl divos plašākos solopriekšnesumos. Pārsteigumi? Jā, netrūka arī to. Par Tālivalža Ķeniņa ģenialitāti esmu jau daudzkārt izteicies, un tā caurvija arī "Tautas dejas un fūgas" asprātīgās, vitālās un laikmetīgās lappuses, taču Ainārs Rubiķis un Jūrmalas festivāla orķestris, tostarp pianiste Evelīna Jēkabsone, atgādināja arī par Jēkaba Jančevska opusu "Turbidus". Jāsecina, ka šī orķestrāli piesātinātā un dramatiski nospriegotā partitūra pieder pie labākajiem Jančevska skaņdarbiem un, turpinot radīt šādu mūziku, viņam atliek spert tikai vēl vienu drošu soli izvērsta klavierkoncerta virzienā. Un arī soliste tādā gadījumā būtu turpat rokas stiepiena attālumā.
Noslēgumā kaut vai īsumā jāpiemin gan diriģenta Olli Mustonena enerģiskās vadības sekmes Žana Sibēliusa simfoniskās poēmas "Somija" un Pulenka ērģeļkoncerta lasījumā, gan arī Gunta Kuzmas rūpīgā pievēršanās niansēm un lielo līniju paturēšana prātā, strādājot ar Liepājas Simfonisko orķestri pie Džordžes Enesku Pirmās Rumāņu rapsodijas vai Leonarda Bernsteina mūzikla "Vestsaidas stāsts" simfoniskajām dejām – abos koncertos šāda no atšķirīgas diriģentu mentalitātes izrietoša pieeja klausītājiem sniedza daudzas saliedētas un krāsainas muzikālās ainas. Un atliek tikai atgādināt, ka programma "Dzimuši Latvijā" savulaik tika radīta kā iespēja uzstāties Latvijas Jauniešu simfoniskajam orķestrim. Pāris gadu vēlāk Kristīne Balanas šādu orķestri sapulcināja Cēsu koncertzālē, līdz ar to nekas neliedz pie šīs oriģinālās ieceres atgriezties arī Jūrmalas festivālam un Dzintaru koncertzālei.
