12 °C
Kamermūzikas koncerts Rīgas Latviešu biedrības Līgo zālē 2024. gada 18. jūnijā gandrīz pagāja garām nepamanīts. Tomēr pamanīju gan – secināju, ka tajā uzstājas trīs pavisam jaunas mākslinieces, jo vijolniece Emīlija Bukša, altiste Viktorija Viktorova un čelliste Zenta Evita Timermane joprojām studē Mūzikas akadēmijā, un arī nu jau pirmos būtiskos panākumus un publicitāti guvušais pianists Daniils Mickevičs turpat vien atrodas.
Secināju arī to, ka komponistu saraksts ietver Ludvigu van Bēthovenu, Tālivaldi Ķeniņu, Gustavu Māleru un Alfrēdu Šnitki. Tātad – jādodas. 21. jūnija programma "Vasaras saulgriežu vakars Mežotnē" no uzmanības loka nekādi nevarēja pazust (lai gan uzreiz ar prieku jāteic, ka pienācīgs klausītāju skaits bija arī Rīgas Latviešu biedrībā) – galu galā Mazajā Mežotnes pilī norit jau 16. koncertsezona, klavieru kvartets "RIX" darbojas jau kopš 1993. gada, bet Pētera Vaska fonds ilgāku laiku rosina radīt latviešu komponistu jaundarbus. Šoreiz šim aicinājumam atsaukusies Selga Mence, uzrakstot opusu "Visa bija Jāņu zāle", kura pirmatskaņojumā piedalījās dziedātāja Brigita Čirkše. Tātad – jābrauc uz Mazo Mežotnes pili. Abos gadījumos tas bija pareizi darīts.
Klavieru kvartets "Soleil" un klavieru kvartets "RIX" – tas neizbēgami raisa divu sastāvā identisku ansambļu salīdzinājumu, lai gan ar to nevajadzētu pārlieku aizrauties, jo studentu kameransamblim un 30 gadus kopīgi koncertējošu mākslinieku vienībai nav piemērojama identiska mēraukla. Taču nosaukums "Soleil" attiecināms arī uz stīgu trio, jo pianists uz skatuves kāpa koncerta otrajā pusē, un te ir vēl viens bīstams salīdzinājums – trio "Baltia" jeb vijolniece Paula Šūmane, altiste Jevgeņija Frolova un čelliste Anna Veselova Latvijas Radio 1. studijā spēlēja to pašu Ķeniņa partitūru un Bēthovena mūziku. Arī šoreiz – vispirms Bēthovens, tikai vēl agrīnāks opuss, Pirmais stīgu trio Mi bemol mažorā, kam sekoja Ķeniņa darbs. Kas lieku reizi lika formulēt atziņu, ka Ķeniņš ir dižāks komponists par Bēthovenu, lai gan tas atkal nozīmē tikai to, ka nevajag vilkt automātisku vienlīdzības zīmi starp vēlīnu modernisma ģēnija opusu un vienu no pirmajām Vīnes klasiķa partitūrām.
Jebkurā gadījumā Emīlijas Bukšas, Viktorijas Viktorovas un Zentas Evitas Timermanes priekšnesumā galvenais tika sasniegts – mūziķes pārliecinoši iedzīvināja Ķeniņa vēstījumu un atveidoja skaņuraksta tembrālās dimensijas. Trio "Baltia" interpretācijai analogu spriegumu nemaz negaidīju, turpretī temporitmā nedaudz lēnāka iedziļināšanās partitūras apcerīgākajās lappusēs ar otro piegājienu ļāva vēl nopietnāk saprast Ķeniņa risināto ideju traģisko raksturu. Un tas arī bija teicams pretstatījums – Bēthovena stīgu trio harmonija un gaišums blakus izmocītas un sašķeltas pasaules atspoguļojumam Ķeniņa darbā, kas gan nenozīmē, ka Bēthovena darba atskaņojums būtu elementārs.
Otrs pretstatījums – Mālers un Šnitke. 1876. gadā sešpadsmitgadīgais Gustavs Mālers uzrakstīja pirmo daļu klavieru kvartetam la minorā un atstāja uzmetumu tālākajam. 1988. gadā turpinājumu deva pusmūžā esošais Alfrēds Šnitke, un tad nu ir skaidrs, ka šādā salikumā atskaņotājiem jāsaprot un jāizjūt gan romantisma aizrautība un dziļums, gan laikmetīgs izaicinājums un traģēdija. Un šis sarežģītais uzdevums patiešām guva pienācīgu risinājumu, jo visas trīs stīdzinieces muzicēja droši un iedvesmoti, bet Daniila Mickeviča sniegums uzrunāja ar mākslinieciskās dramaturģijas izpratni un pārdomātu ansambliskumu. Kādas varētu būt tālākās interpretu gaitas? Pirmkārt, cikliski darbi jāatskaņo pilnībā, un koncertā, kas ilga stundu un vēl pāris minūtes, tas pavisam noteikti bija izdarāms arī ar Bēthovena partitūras otro un ceturto daļu. Otrkārt, ansamblim "Soleil" tagad vērts iepazīt arī abus Tālivalža Ķeniņa klavieru kvartetus.
Jāteic, ka Rīgas Latviešu biedrībā un Mazajā Mežotnes pilī nepavisam nevarēja gūt adekvātu priekšstatu par Bēthovena kamermūzikas vērtībām, jo piecpadsmit gadu vecumā sarakstītais Pirmais klavieru kvartets tika atskaņots pieklājīgi, bet ne vairāk. Savukārt Pētera Vaska darbi labāk jāklausās to oriģinālveidolā Cēsu koncertzālē, jo, ja klavieru kvartetam pārlikto alta koncerta finālu "Adagio" četru mūziķu vidū nespēlētu altiste Ilze Kļava, tad no tā nekas daudz nebūtu palicis pāri. Un, noslēdzot kritisko piezīmju sēriju, – izrādās, ka pieredze pati par sevi vēl neko neizšķir, un arī kvarteta "RIX" sastāvā labprātāk būtu dzirdējis Daniilu Mickeviču, nevis Jāni Maļecki, jo šoreiz Kamila Sen-Sansa opusa klavieru partija pārāk bieži un pārāk jūtami skanēja tembrāli apšaubāmi un intonatīvi kļūdaini. Cita lieta – stīdzinieku veikums, kur līdzās Ilzei Kļavai emocionāli piesātināti un saliedēti muzicēja čelliste Inga Ozola un vijolnieks Sandis Šteinbergs, tādējādi atstājot vislabāko priekšstatu par Sen-Sansa klavieru kvarteta lirisko poēziju, romantiski sakāpināto ekstātiskumu un dramatiskajām ainām.
Par koncerta īpašo notikumu kļuva Selgas Mences jaundarba "Visa bija Jāņu zāle" pirmatskaņojums. Vispirms pašas mūzikas dēļ, kur folkloras iedvesmotie tēli tika izteikti trausli trīsuļojošos vai ekspresīvi nospriegotos klavieru kvarteta salikumos un noskaņās, izjūtās, izgaismojumos kontrastainā soprāna dziedājumā ar eksistenciālu mistēriju klātbūtni. Taču turpat bija arī konģeniāla interpretācija, kas pilnībā atbilda komponistes iecerēm – kvarteta "RIX" spēlei te piemita tembrāli harmonisks slīpējums un valdzinošu nianšu gamma, turpretī Brigitas Čirkšes uzstāšanās saistīja un pat aizrāva ar vokālu lokanību, bagātīgumu un individualitāti. Un atkal – kādas varētu būt tālākās interpretu gaitas? Tiesa, līdz galvenajām lomām operās "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta", "Salome" vai "Uguns un nakts" pacietīgi jāgaida, jo balss resursus nedrīkst izšķērdēt un salauzt. Taču Artura Maskata vokāli instrumentālā cikla "Venēcijas rindas" atskaņojumu Brigitai Čirkšei un viņas domubiedriem gan derētu apdomāt jau tagad.
