22 °C
Katru reizi, dodoties uz darbu pa nelielu ceļu, kas ved gandrīz garām Iļģuciema sieviešu cietumam, esmu gatava mazam brīnumam. Varbūt tāpēc, ka, lai gan šī industriālā Dzegužkalna apkaime, kā man teica ilgdzīvotāji, nav tā labvēlīgākā vientuļam ceļiniekam, te bez kartinga trases, kvasa ražotnes, crossfit zāles un mācību iestādes mēdz krūmos dzīvoties pa kādam kaķēnam. Un reiz kaķēni arī iznāca uz ceļa man pretī, radot maza brīnuma sajūtu.
Iļģuciema cietumā pabijusi arī Lidija Lasmane-Doroņina. Brīnuma mirklis ir raksturīgs kādai no daudzām viņas dzīvesstāsta šķautnēm. Šis brīnuma mirklis tumšā ceļā neraksturo pilnīgi visu, bet es tajā saskatu kaut ko ļoti tuvu tam, kas notika ar vienu no Latvijas drosmīgākajām sievietēm, kas tik daudz pārcietusi un arī tik daudz ieguvusi savā ceļā. Kaut kur tumsas vidū viņa prata sastapt savu brīnumu, gaišumu jeb "kaķēnu". Lidijai viens no šiem lielākajiem sastaptajiem brīnumiem bijusi ticība Dievam.
Ingas Ābeles sakārtojumā Lidijas ticība ir iemiesota grāmatā – tapusi galvenās varones nozīmīgajā 98 gadu vecumā, tā ir domāta kā garīgs piedzīvojums pa materiālo ceļu un cilvēku likteņu "krūmiem".
Cauri nezālēm, kas uz vāka ir Ievas Jurjānes gleznotas nātres, paveras nodaļas, kurām doti ziedu nosaukumi.
Te atbilstoši tekstu noskaņai ir vēl sapņains, gandrīz ar ēdamu un taustāmu noskaņu dārzs, kur krāsainās rozes ir atmiņas un ģimenes locekļi; varbūt pat brīžiem tas ir rožu ievārījums no kādas bērnības bodes, ko nevar daudz apēst, jo tam ir ļoti pašpietiekama garša; ir arī rozēm līdzīgie cietuma drāšu dzeloņi, kas, protams, var atsaukt atmiņā Melānijas Vanagas, Aleksandra Solžeņicina un Varlama Šalamova aprakstīto gulaga pieredzi, jo tomēr katra dzeloņa pamatā ir arī kāds spilgts atgadījums, kas liek sēri pasmaidīt vai sirsnīgi nopūsties. Grāmata šajā pusē lasītāja acīs var negaidīti mainīt savu noskaņu no gaišas līdz nedaudz tumšākai, taču stāstītājas Lidijas ticība pozitīvajam cilvēka dabā vienkārši neļauj tekstam ievelties pilnīgā tumsā. Ingas Ābeles nopelns ir jūtams tajā, ka viņa centusies stāstītāju uzklausīt, pierakstīt, atstājot īsteno balsi. Tāpēc brīžiem stāstu detaļas nedaudz pārklājas, pat atkārtojas, bet ir pilnīgi saprotama pietāte pret vēstījuma dabisko plūsmu. Tas lasītājam ļauj arī būt klāt monologa laikā, pat ja stāstījums radās ilgstošu jautājumu un atbilžu sērijā, jo ir skaidrs, ka teksta vākums netapa vienā nedēļā. Rūpējoties par faktiem, tos precizēja vēsturniece Inese Dreimane, kas pēta plašo padomju represiju tēmu, turklāt lasītājam pieejama arī plaša paskaidrojumu sadaļa, kuras precizitātei ir grūti piesieties.
Tā Lidija lasītāja acīs top arī par sava laikmeta faktu un parādību liecinieci, izceļot ne hronoloģiski svarīgāko, bet spilgtāko.
Kad rožu dārzs sevi izsmēlis, Inga Ābele uzskatīja dažus tekstus par atsevišķas nodaļas – liliju audzes – vērtiem. Jāsaka, ka ar katru nākamo tekstu arvien pastiprinās arī Dieva atrašanas motīvs. Ticība te ir ne tikai atradums, bet diemžēl visai sāpīgā veidā attaisnojums – pārsteigta lasu, ka ne jau tikai čekisti vien vainīgi, jo pārbaudījumi tika sūtīti no augstākiem spēkiem. Nevaru piekrist, bet respektēju Lidijas redzespunktu. Ir grūti iedomāties, kā citādi būtu jāattīrās no visu saēdošā naida, ja ne meklējot atbildes ticībā. Tomēr gribētos brīdināt ateistiskāk noskaņotus lasītājus (un par šo es noteikti dabūšu pārmetumus internetā), ka "Lidijas ziediņi" ir īstena garīgā literatūra, lai gan uz teoloģiskiem dziļumiem tā netiecas. Liliju nodaļa ir sagatavošanās posms pirms Lidijas spilgtāko izteikumu nodaļas – safrāna drīksnām, kas būtībā tikai paceļ katru vēstītājas vārdu augstākā vērtē ar savu lakonismu un noderēs kā ceļa karte tiem lasītājiem, kas gribēs rast kodolīgu garīgu stiprinājumu Lidijas personībā. Tepat ir arī Lidijas lūgšana, kas patiesībā ir ļoti privāts gadījums – ne katrs ticīgais, iespējams, būtu publicējis savus vārdus Dievam.
Šī visdrīzāk ir labākā grāmata, kurā atklājas Lidijas Lasmanes-Doroņinas iekšējā pasaule (Baibas Šābertes sarakstītā Lidijas biogrāfija "Brīvības cena" (2014) kritikas acīs cieta no publicistiska patosa un korektu atsauču trūkuma). Un, tā kā "Lidijas ziediņi" ir izdevums, ko labprāt būtu izdevis ikviens Latvijas izdevējs, gribētos, lai tas ir vēl laikmetīgāks.
Lidija savās atziņās daudz runā par karu Ukrainā, kas, protams, liek vilkt paralēles ar Krievijas varas spēlēm toreiz un tagad.
Bet tieši šī viena atsevišķā aktualitāte liek aizdomāties, vai stāstītāja nav neko teikusi arī par visu pārējo? Kādas ir Lidijas pārdomas par Latvijas pārciesto kovidlaiku? Kā viņai šajā laikā klājās? Par čekas maisu publicēšanas sekām? Par migrācijas krīzi? Neticas, ka viņai nav viedokļa par šīm tēmām un ka to kā laikmeta balsi nevarēja publicēt, pat ja tas daudziem liktu nepiekrist. Protams, stāvēšana pāri tam, kas strīdīgs, padara grāmatu par ērtu un mūžīgu vērtību, taču tas arī ievieto stāstītāju tādā kā sastingušas skulptūras statusā, kurā nav vietas cilvēcīgām pretrunām. Lai gan Lidijas dzīvīgums ir neapstrīdams lielums vairākām paaudzēm uz priekšu un Lidijas ziediņi paveras lasītājam caur nātru vāku.
