18 °C
Pirms neilga laika sociālajos tīklos pavīdēja attēls ar koncertafišu no 2014. gada. Tajā tika vēstīts par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienai veltīto koncertu "Divas Latvijas – urbānā un pastorālā"; Mārtiņa Ozoliņa vadītais orķestris "Rīga" šajā programmā sadarbojās ar Valsts akadēmisko kori "Latvija", Sonoru Vaici un Armandu Siliņu, bet repertuārs ietvēra Jura Karlsona "Svētku uvertīru", Ērika Ešenvalda kantāti "Latvija. Gadalaiku impresijas" un Andra Dzenīša "Urbānās mesas" pirmatskaņojumu.
Ieraugot šo attēlu, nodomāju – lūk, toreiz atskaņotos darbus labprāt dzirdētu atkal. Un šis atmiņu uzplaiksnījums arī parāda orķestra "Rīga" īpašo lomu latviešu mūzikas ainavā – tagad, kad orķestra galvenais diriģents ir Valdis Butāns, viņa vadītie pūšaminstrumentālisti joprojām interpretē jaundarbus un atgriežas pie agrāk tapušām partitūrām; desmit gadus vēlāk, kad nu jau pienākusi Latvijas neatkarības atjaunošanas atcere 2024. gada 4. maijā, no visiem svētku pasākumiem bez ilgas domāšanas izvēlējos tieši orķestra "Rīga" koncertu VEF Kultūras pilī.
Šoreiz pirmatskaņojums Annas Veismanes opusam – pagājušajā gadā atzinību guva Montai Kromai veltītais dzejkoncerts "Dzeltens trotuārs", tad nu arī pēc tam komponiste uzrunājusi aktrisi Gunu Zariņu, ielūkojusies Aspazijas dzejoļu krājumā "Dvēseles ceļojums", un tādējādi tapusi partitūra "Jūra. Stihijas" teicējai un pūtēju orķestrim. Juris Karlsons pārstāvēts arī tagad, un "Svētku uvertīru" te nomainījis raksturā pretējs darbs – poēma "Klusumā dzimstošās dzīvības balss". Gundegas Šmites "Trīs gleznojumi mežā" un Krista Auznieka "Gaismup" nāk no 2019. gada programmas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, bet Ilonas Breģes četrdaļu ciklu "Mūzika Kārļa Zāles piemiņai" orķestris "Rīga" pirmoreiz spēlēja 2018. gadā Latvijas neatkarības simtajā gadskārtā.
Tātad – 2024. gada 4. maijā skanēja piecas nopietnas pūtēju orķestrim rakstītas partitūras, kur katrs komponists rūpīgi domājis par šādam sastāvam paredzētas instrumentācijas krāsām, salikumiem un niansēm. Piecu autoru vidū vispieredzējušākais ir Juris Karlsons, viņa mūziku slavē par orķestrācijas meistarību, un arī "Klusumā dzimstošās dzīvības balss" pievērsa uzmanību ar smalkām pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu saspēlēm, ar saksofonu, klarnešu, fagotu, flautu tembrālo diferenciāciju. Un tā bija tikai viena no skaņdarba vērtībām, ko Valdis Butāns precīzi uztvēra un iedzīvināja – klāt vēl nāca arī aleatoriski sonorā skaņuraksta risinājums laiktelpā, arī dramaturģiskās arhitektonikas izklāsts un tikpat saistošas emocionālās līknes zīmējums.
Ar Annas Veismanes jaundarbu un Ilonas Breģes, Gundegas Šmites, Krista Auznieka opusiem tas pats, ar pirmatskaņojuma un pārējo lasījumu kvalitātēm tas pats – komponisti zināja, ko dara, samērojot trompešu, trombonu un mežragu skanējumu ar koka pūšaminstrumentu tembriem, turpretī diriģents teicamā sadarbībā ar orķestri panāca mūzikas brīvu elpojumu, valdzinošu emocionālo atklāsmi un pārliecinošu mākslinieciskās dramaturģijas veidolu. Tas arī deva iespēju koncentrēties uz Annas Veismanes idejām partitūrā "Jūra. Stihijas", kur komponiste paļāvās uz Gunas Zariņas artistiskumu, integrējot aktrises balsi un tās izteiksmību tembrāli kolorītā, tēlainā un kontrastainā vokāli instrumentālas skaņu ainavas vienlaidus ritējumā.
Gundegas Šmites ciklam "Trīs gleznojumi mežā" struktūra un iecere atšķirīgas, bet kompozicionālie panākumi sasaucās ar Annas Veismanes opusa raksturlielumiem. Un šo līdzību un atšķirību ķēde galu galā izcēla Gundegas Šmites radošā rokraksta identitāti, kur izjūtu plastiskums saplūda ar domas abstrakciju, bet tēlu enigmātiskums – ar sinestētisku uztveri. Grūtāk bija panākt personisku iedziļināšanos Krista Auznieka opusā "Gaismup" – tāpat kā 2019. gadā, mēģināju sekot līdzi komponista būvēto skaņu šūnu pietuvinājumiem un attālinājumiem, konsonantu un disonantu procesu maiņām, tāpat kā toreiz, neesmu drošs, vai manas pūles deva panākumus. Iespējams, ka tā ir klausītāja problēma, jo attieksme pret autora izvēlēto estētiku un formveidi katrā ziņā definējama atzinīgos vārdos. Jebkurā gadījumā Ilonas Breģes samērā demokrātiskākais skaņuraksts koncerta noslēgumā raisīja zināmu atvieglojumu, it īpaši tādēļ, ka ar "Mūzikas Kārļa Zāles piemiņai" vēstījumu, kontrastu gammu un emocionālo pasauli varēja nešaubīgi identificēties.
Šāda programmas gaita tādējādi radīja aizdomas par vairākiem problemātiskiem aspektiem. Valsts svētku koncerts, kurā pilnībā skan nopietna laikmetīgā mūzika stundu un četrdesmit piecas minūtes no vietas – tas tomēr ir nedaudz izaicinoši, un jāteic, ka beigās arī orķestra mākslinieki izklausījās paguruši. Un klāt vēl pievienojās apziņa par adekvātas koncertzāles neesamību – VEF Kultūras pils zālē nepieciešama apskaņošana, un pat pūtēju orķestra vēriens tur izplēn un noklust. Visbeidzot – un tā ir tradicionāla problēma visos orķestra "Rīga" koncertos –, lai arī kurš vadītu programmu, tas izvēršas bezgalīgā runāšanā un lappusēm garu tekstu citēšanā, šoreiz aizpļāpājoties pat līdz Haroldam Blūmam un citiem Krista Auznieka iedvesmas objektiem. Tas gluži vienkārši nav nepieciešams. Tā vietā drīzāk derēja padomāt par pretimnākšanu klausītājiem, par iespēju arī šo programmu atskaņot Ziedoņa zālē, kaut nedaudz labvēlīgākos apstākļos, un visa lielā repertuāra sadalīšanu divās daļās. Tad arī atliktu vieta kādam stilistiski zīmīgākam pavērsienam, jo orķestrim "Rīga" mūziku komponējuši arī Arturs Maskats, Uģis Prauliņš un Imants Zemzaris.
Rezumējot – tagad gaidīšu orķestra "Rīga" svētku koncertu 2025. gada 4. maijā. Līdz ar jaunām interpretācijām nupat pirmatskaņotajam Annas Veismanes darbam, līdz ar jaunām Gunas Zariņas lomām. Un Aspazijai veltītas pilnmetrāžas spēlfilmas jau arī vēl nemaz nav. Pēdējais laiks to pievienot 1949. gada anahronismam par Raini, citādi šai ziņā latviešu kinomāksla joprojām iestrēgusi Mildas Klētnieces un Jāņa Grantiņa paaudzē.
