Februārī pie lasītājiem dosies jauns rakstnieces Ilgas Liepiņas romāns – šoreiz autorei pavisam neierastā, proti, zinātniskās fantastikas žanrā.
Ir 2050. gads, un kādā nākotnes medicīnas iestādē pēc iesaldēšanas neārstējamas slimības dēļ tiek atmodināts Zdravko. Dēls tagad ir vecāks nekā pats Zdravko, un pasaule mainījusies līdz nepazīšanai. Ne tikai tādēļ, ka likvidētas valstu robežas, ieviesta centralizēta pasaules vadība un līdz ar to arī novērsti kari; ne tikai tādēļ, ka noticis jauns tehnoloģisks lēciens – būtiski mainījušās arī attiecības un cilvēku ikdiena.
Pazīstu diezgan daudzus lasošus cilvēkus, kam fantastika nepatīk – tā šķiet pārāk atrauta no reālās dzīves.
Taču man šķiet, ka fantastika ļauj tikai vēl asāk izgaismot cilvēcisko dabu, kura nav pārmēru mainījusies pēdējo gadu tūkstošu laikā, kad cilvēces vēsture tiek dokumentēta, tādēļ nav gaidāms, ka varētu īpaši mainīties arī turpmāk.
Un cilvēkiem pirms divsimt un pat vēl simt gadiem šodienas realitāte noteikti daudzējādā ziņā šķistu kā zinātniskā fantastika. Tieši tāpat mēs īsti nespējam iztēloties, kurp cilvēku aizvedīs jauno tehnoloģiju iestrādne. Taču labākie zinātniskās fantastikas darbi – un pie tiem pieder arī "Kapteiņa Zdravko otrā elpa" –, pat nedroši taustoties gar tehnoloģiskās attīstības aizkara maliņu, visai pārliecinoši zīmē nākotnes cilvēku idejas un savstarpējās attiecības. Kādēļ galvenais varonis ir horvāts, kā Ilgai Liepiņai radusies ideja par tik neparastu literāru darbu, kāpēc viņa uzskata, ka vīriešu algai būtu jābūt lielākai nekā sieviešu – par to visu un ne tikai to vien šajā sarunā.
Ilga, sākšu ar to, ka neviens, pilnīgi neviens, konkursa "Vakara romāns" žūrijas loceklis neuzminēja "Kapteiņa Zdravko" autori. Mums pat prātā neienāca, ka Ilga varētu startēt šādā žanrā. Vai pati arī mīlat zinātnisko fantastiku?
I. Liepiņa: Jaunībā uz fantastikas romāniem vien sēdēju, pārsvarā tulkotajiem, lai gan patika arī, piemēram, brāļu Strugacku rakstītais. Rejs Bredberijs, Staņislavs Lems, Aizeks Azimovs – šajās grāmatās glābos, jo gandrīz visi pārējie romāni tajā laikā bija vai nu socreālisms, vai arī vēsturiski, bet šie bija lieliski, tajos bija jūtams domas lidojums, garīga brīvība.