Ir ne vien dziedošie, bet, kā apliecina Jaunajam Rīgas teātrim veltītā grāmata "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" un izrāde "Melnais gulbis", arī rakstošie un baletu dejojošie aktieri. Un arī zīmējošie. Kā Vilis Daudziņš.
Kad pasaku, ka šo sarunu publicēs "Mājas Viesa" 9. maija numurā, Vilis Daudziņš saviebjas. Kaut jau otrais gads, kopš Pārdaugavā nav okupācijas pieminekļa un neviens turp neiet ar ziediem un Georga lentītēm, tā datuma pēda laikam paliks vienmēr. Līdz 9. maijs sabiedrības apziņā pilnīgi un galīgi nostiprināsies kā Eiropas diena. Taču sarunu, protams, sākam ar restaurēto Jauno Rīgas teātri. Jo vairāk tāpēc, ka Vilis Daudziņš redzams visos trijos jauniestudējumos – Lielajā, Jaunajā un arī Mazajā zālē un arī JRT veltītajā filmā "Kur mājo teātris".
Vili, vai ir kāda lieta, ko esat paņēmis līdzi, pārceļoties uz Tabakas fabriku un tagad atgriežoties restaurētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā 25?
Ir – kaut kas no dramaturga Toma Stoparda [aktieris pamet skatienu uz mazītiņu dekoru pie sienas]. Kad pirmoreiz iestudējām Toma Stoparda "Arkādiju", tas bija 1998. gadā, pēc kāda laika pats dramaturgs atbrauca šurp. Sēdējām apmēram šeit [mūsu saruna notiek Viļa Daudziņa ģērbtuvē atjaunotajā teātra ēkā], tikai tas "šeit" izskatījās pavisam citādi. Toreiz te bija Kamerzāle. Tā nu sēdējām un pīpējām viesa angļu "Silk". Savas garās cigaretes viņš pīpēja tikai līdz pusei, kamēr mēs, protams, līdz pašam filtram. Līdz ar to bija diezgan viegli atšķirt, kuras ir dramaturga atstātās. Ciemiņš aizbrauca, pelnutrauks palika. Iedomājos, derētu Stoparda viesošanos Jaunajā Rīgas teātrī "piefiksēt". Tā nu četrus izsmēķus pielīmēju pie sienas un apkārt uzliku rāmīti. Kad pienāca laiks pārvākties, es izgriezu tapetes fragmentu ar visiem izsmēķiem un aizvedu uz Tabakas fabriku. Ja labi ieskatās, vecās grimētavas tapetīte vēl manāma. Tā tie ģeoloģiskie slāņi, kultūrslāņi tajā bildītē krājušies…