Kinoforums "Un Vārds tapa filma" jau 25. reizi

No pirmdienas, 21., līdz piektdienai, 25. aprīlim, notiks kinoforums "Un Vārds tapa filma". Šogad tā programmā iekļautas astoņas augstvērtīgas un starptautiski atzītas filmas no septiņām valstīm, kas uzdod būtiskus jautājumus par cilvēka garīgo pasauli, sākot no identitātes un vērtību meklējumiem līdz līdzsvaram starp prātu un emocijām.

Visas ārzemju filmas tiks izrādītas oriģinālvalodā ar angļu valodas subtitriem un sinhrono latviešu valodas tulkojumu. Filmas tiks demonstrētas kinoteātrī "K. Suns", un pēc katra seansa būs iespēja par redzēto diskutēt. Kinoforumu organizē nodibinājums "Stunda" sadarbībā ar kino zinātnieci Anitu Uzulnieci, pasākumu atbalsta Dānijas un Norvēģijas vēstniecības Latvijā.

Pirmdien, 21. aprīlī, plkst. 15.30 festivālu atklās ar klasiķa Luisa Bunjuela filmu "Viridiāna" (1961), kas savulaik ieguva "Zelta palmas zaru" Kannu kinofestivālā. Filma vēsta par to, kā pirms uzņemšanas ordenī tā priore aicina jauno mūķeni Viridianu (Silvija Pinala) vēlreiz apciemot viņas onkuli (Fernando Rejs). Līdz šim onkulis Viridianu atbalstījis finansiāli, bet tagad viņš vēlas nodibināt tuvākas attiecības, jo saskata Viridiānā līdzību ar savu mirušo sievu. Rituāls ar apstulbināto jauno sievieti ir tikai sākums mistisku notikumu ķēdei... Provokatīvā, cilvēka tumšākās emocijas atmaskojošā filma Spānijā bija aizliegta un tika izrādīta vien pēc diktatora Franko nāves 1977. gadā. Šī ir Luisa Bunjuela vienīgā Spānijā uzņemtā filma, kas ir nežēlīga izrēķināšanās ar katolicismu, kura garā viņš, šis "ateists no Dieva žēlastības", ticis audzināts.

Plkst. 18 – zviedru režisora Kaja Pollaka filma "Gandrīz kā debesīs" (2004), kas 2004. gadā izvirzīta "Oskaram" kā labākā ārzemju filma. Tās galvenais varonis, slavens diriģents, veselības problēmu mākts, nolemj steidzīgo Stokholmas dzīvi iemainīt pret apmešanos savā bērnības ciemā. Vietējā draudzē viņš mēģina izveidot kori. Priekšstati par to, kas pieklājas un kas nepieklājas kristiešiem, konflikts ar vietējo mācītāju, no kura pārprastā svētulīguma cieš paša sieva, "vājā dzimuma" uzmanība, greizsirdība un intrigas – ir tas, ar ko viņam šeit jāsaskaras. Tomēr mūzikas vara izlīdzina un vieno visus. Arī tad, kad iemīļotā diriģenta slimā sirds neiztur, koris dzied. Ziemeļniekiem raksturīgā "nesagrimmētā", neizskaistināto aktieru organiskā un dzīvā spēle valdzina un pārliecina vairāk par visādām dogmām. Dziedot var justies gluži kā debesīs.

Filma kopš izrādīšanas brīža kļuvusi par ikonisku Zviedrijas kinokultūras sastāvdaļu, padziļināti atklājot cilvēciskās emocijas, attiecību skaistumu un mūzikas spēku un sniedzot unikālu ieskatu indivīda jēgas un piederības meklējumos.

Otrdien, 22. aprīlī, plkst. 17.30 rādīs itāļu režisora Ermano Olmi filmu "Koka tupeļu koks" (1978), kas Kannās ieguvusi "Zelta palmas zaru" un Ekumeniskās žūrijas balvu. Itālijas Kultūras ministrija to iekļāvusi 100 filmu sarakstā, kas "izmainīja valsts kolektīvo atmiņu no 1942. līdz 1978. gadam". Tas ir stāsts par četrām zemnieku ģimenēm Bergamo apkārtnē 1898. gadā. Dzīve rit savu gaitu, tikai nonākot Milānā, viņi saskaras ar tā laika politiskajām aktualitātēm, kur aģitatori tiek iemesti cietumā. Kaut tēvs dēla koka tupelēm izvēlas vispiemērotāko koku, vecu alksni, īpašnieks to nepiedod un izliek ģimeni no mājas. Neskatoties uz savu beztiesiskumu, šiem vienkāršajiem cilvēkiem piemīt liels pašlepnums un pašcieņa. Režisors filmā izmanto lēnu un meditatīvu stāstījuma tempu, lai izceltu ikdienas dzīves smalko skaistumu un Lombardijas zemnieku dzīves reālijas 19. gadsimtā.

Trešdien, 23. aprīlī, plkst. 17.30 – dāņu režisores Katrīnes Broksas filma "Lielais klusums" (2022), kas ir arī tās pirmizrāde Latvijā. … 29 gadus vecā Alma dzīvo mierīgu dzīvi mūsdienīgā katoļu klosterī un gatavojas dot mūžīgo solījumu kā mūķene, kad pēkšņi ierodas viņas pusbrālis Ēriks (Eliots Krosets Hove). Uzpeld pagātnes noslēpumi, tēva atstātā mantojuma dalīšana… Filmas veidotājiem ar Almas iekšējo pasauli, arī ar gaismu spēlēm, izdevies attēlot to, kā iespējams tuvoties piedošanas iespējamībai. Filmā ir maz dialogu, uzsvars tiek likts uz vizuālajiem un skaņas elementiem. Daudzsološa jaunās režisores debija, kurā viņa pat flirtē ar šausmu un trillera žanru.

Bet plkst. 20 – Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums" (2024), kas ieguva Ekumeniskās žūrijas balvu Berlīnes festivālā. Mēmā kino zvaigznes Marijas Leiko dzīves traģiskais noslēgums. Cik liktenīga bija viņas piekrišana atceļā no Tbilisi, no kurienes viņa atveda mirušās meitas Noras bērniņu, palikt Maskavā, lai piedalītos teātra "Skatuve" izrādēs, kad viņa nonāca zem Staļina "lielā plāna" iznīcināt 20 000 latviešu. Melnbaltajā filmā uzburta 30. gadu Maskavas atmosfēra, kad pa tukšajām ielām sāka braukāt mašīnas ar uzrakstu "Hļeb", čekistu ballītes un trupas izbraukumi. Kādreizējā Jaunatnes teātra aktrise Olga Šepicka ir it kā sagaidījusi savu mūža lomu – viņa izdzīvo Leiko traģēdiju līdz mielēm. Diskusijā pēc filmas piedalīsies režisors Dāvis Sīmanis un aktrise Olga Šepicka.

Ceturtdien, 24. aprīlī, plkst. 17.30 – grieķu režisora Teodora Angelopulos filma "Ainava miglā" (1988), kas ieguvusi "Interfilm" balvu Berlīnes festivālā, balvu "Labākā Eiropas filma", "Sudraba Lauvu", O.C.I.C. balvu Venēcijas festivālā (dalīta ar Olmi "Leģenda par svēto dzērāju"). Šī ir triloģijas ("Ceļojums uz Kīteru", "Biškopis"), kas radīta kopā ar itāļu scenāristu Tonino Gveru, noslēdzošā daļa. Vula ar mazo brālīti Aleksandru dodas uz Vāciju meklēt tēvu, kuru viņi nekad nav redzējuši. "Road movie" pa daudzām vietām, sastopot dažādus cilvēkus: ainavas bez cilvēkiem, ceļi, pa kuriem drāžas fūres, pludmales, kas šķiet nepievilcīgas, pat naidīgas. Filma ir tikpat kā bez dialogiem, dzirdam tikai vienu pasaku, patiesībā Bībeles stāstu, ko lasa satiktais ceļojošā cirka mākslinieks un ievelk kaut kādā transcendentālā (miglainā) pasaulē.

Kadrs no norvēģu režisores Liljas Ingolfsdottiras filmas "Mīļā".

Foto: Publicitātes

Piektdien, 25. aprīlī, plkst. 17.30 Latvijas pirmizrādi piedzīvos norvēģu režisores Liljas Ingolfsdottiras filma "Mīļā" (2024), kas ieguvusi Ekumeniskās žūrijas balvu Karlovi Varu festivālā. Tā ieskatās kādā ģimenes krīzē no sievietes perspektīvas. Kā jau pierasts, par neiejūtīgo un vainīgo tiek uzskatīts vīrs, taču dziļākā pašrefleksijā sieva pamazām atskārst savu atbildību šajā situācijā.

Bet plkst. 20 festivālu noslēgs Ērikas Lifrēdo un Kristas Burānes filma "Dzīves tango" – aizkustinošs stāsts par kādu itāļu pāra necerēti veiksmīgo dejošanas pieredzi. Kad vīram sāk parādīties Parkinsona slimības pazīmes, izrādās, ka tango spēj tās mīkstināt un pat apturēt. Filmas veidotāji iesaistījuši tajā Artūru Maskatu, kura komponētā tango pavadījumā varam vērot šo skaisto, terapeitisko dejošanu.