11 °C
Par "liesmu kristāla traukā" latviešu un vācu teātra un kino zvaigzni Mariju Leiko dēvēja dzejnieks Jānis Sudrabkalns.
Kad pie manis nonāca ziņas par ieceri atspoguļot Marijas Leiko likteni filmā un uz skatuves, līdzās gandarījumam un priekam pamodās arī bažas – kā gan tiks atspoguļota "mūsu varone", kuras dzīvi un daiļradi kopā ar Gunu Zeltiņu bijām ilgus gadus pētījušas. Kaut grāmatas iznākšanas laikā 1989. gadā vēl "uzturējām" leģendu par to, ka Leiko cietuma kamerā pakārusies. (1989. gadā iznāca A. Uzulnieces un G. Zeltiņas sarakstītā grāmata "Marija Leiko". – Red.) Man tuvāk esošie kino cilvēki par saviem nodomiem informēja paši, par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra plāniem uzzināju no izrādes video mākslinieka. Nu jau pie skatītājiem nonākusi gan Artūra Dīča un Lauras Grozas izrāde "Skatuve "Ugunī"", gan Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums", kas savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja Berlīnes kinofestivāla sekcijā "Forums" un ieguva Ekumeniskās žūrijas balvu. Kopš ceturtā aprīļa filmu var noskatīties visos kinoteātros Latvijā. Vēl taps Kristīnes Želves dokumentālā filma par Mariju Leiko.
Līdz šim nevienai latviešu filmai nav izdevies izraisīt tādu starptautisku rezonansi kā Sīmaņa darbam – pārpildīti festivāla seansi, neskaitāmas intervijas, raksti un recenzijas profesionālos medijos. Traģiska sakritība – dienā, kad Berlīnē notika filmas preses skate, savā ieslodzījuma vietā nomira Navaļnijs… Bez visām mākslinieciskajām kvalitātēm Rietumu skatītāji, kuri diemžēl vāji orientējas Krievijas vēsturiskajā pagātnē, caur filmu uzzina par Staļina laika represijām. Zīmīgi, ka Ekumeniskās žūrijas lēmuma motivācijā uzsvērts tas, "… ka filmas varones piedzīvo sistēmas ļaunumu un kā pretošanās formu briesmīgajai varai izvēlas klusēšanu". Garā Marijas pratināšanas aina, kurā Leonīdam Zakovskim (Ģirts Ķesteris) tā arī neizdodas no viņas kaut ko izspiest… viņa nevienu nenodeva. Lūk, arī viens un tik organisks filmas nosaukuma "Maria’s Silence" skaidrojums!
Gadījumu, kad vēsturiskos notikumos balstītas filmas atstāj satriecošu emocionālu iespaidu, ka nemaz negribas ne klasificēt to žanru, ne kā citādi teorētiski tās "sadalīt vai pieskaitīt", nav nemaz tik daudz, un "Marijas klusums" ir viena no tiem. Kad Butovas poligona bedres malā stāvošo "Skatuves" darbinieku rindas klusums "runā" skaļāk par visiem iepriekš dzirdētajiem blīkšķiem, kliedzieniem un šāvieniem… Arī citas Dāvja Sīmaņa filmas, pretrunīgi vērtētās "Pelnu sanatorijas" garais fināla kadrs spilgti saglabājies atmiņā.
Melnbaltajā filmā Andreja Rudzāta kamera fiksējusi trīsdesmito gadu otrās puses Maskavu ar tajā pamazām pieaugošo represiju atmosfēru. Laiku, kad tajā ierodas Marija Leiko, kas bijusi dīva Vācijā un arī Latvijā, bet nu pametusi abas šīs valstis – pirmo Hitlera un krīzes aktieru tirgū, otro – daļēji arī Ulmaņa apvērsuma dēļ (viņas un Austras Ozoliņas-Krauzes sarakstīto lugu "Marija Vaļevska" izmet no Nacionālā teātra repertuāra, un Edvarts Virza aktīvi pārmet aktrisei latvietības trūkumu). Konkrēti tas notiek gan 1935. gadā – viņas meitas Noras nāves dzemdībās Tbilisi dēļ, lai ņemtu pie sevis mazmeitiņu. Diez vai citādi tolaik tas bija iespējams, nekā braucot cauri Maskavai (vēl sarežģītais atļauju iegūšanas ceļš), un te mākslinieci pierunā palikt un piedalīties latviešu teātra trupas "Skatuve" darbā. Tajā jau aktīvi pēc vācu aģitteātra principiem darbojās Anna (Asja) Lācis – filmā Ineses Kučinskas atveidojumā. Neizpalika arī biedrības "Prometejs", Strēlnieku svētku ar Raiņa dzeju un citas "revolucionāras" aktivitātes. Marijas Leiko mūža loma – gan Rīgā Nacionālajā teātrī, gan Maskavā "Skatuvē" – izrādījās Blaumaņa Kristīne. Maskavā – Lāces ekspresionistiskajā, aģituzvedumam, kustību teātrim līdzīgā stilā. Filmā uzsvērts tas, ka lielā, starptautiski atzītā māksliniece šo lomu atņem vietējai aktrisei (Inese Pudža), no citiem pieejamajiem materiāliem gan vistraģiskākais no šī laika mākslinieces dzīvē saistās ar "kultūras reidiem" – izbraukuma izrādēm Baškīrijā šausmīgos apstākļos, kas sagrāva Leiko veselību un psihi.
Veids, kādā attīstās un nobriest briesmīgais zvērs – staļinisms –, filmā parādīts pakāpeniski, iedarbīgi un šaušalīgi. Tu nevari tajos procesos nepiedalīties – arī Marijai Leiko tas neizdodas. Pat ja tas ir jaunums, ka ar Artūra Skrastiņa Jēkabu Petersu viņu saista kādas pagātnes attiecības, bet viņš nevar izšķirošajā brīdī palīdzēt, arī viņš nonāk zem tā paša cirvja. Arī viņa nevar neizdejot tos pāris apļus ar Leonīdu Zakovski, arī viņai jābūt klāt čekistu orģijās un jāsaraujas no PSRS Iekšlietu tautas komisāra, galvenā "nagu maucēja", Nikolaja Ježova (Gļebs Beļikovs) joku šāvieniem. Par tam laikam raksturīgo inteliģences kreisumu šodien gribas teikt – naivums un maldi; izvērstāk par to var lasīt Roalda Dobrovenska romānā "Rainis un viņa brāļi". Tieši Leiko, Lāces un Ozoliņas-Krauzes revolucionārā noskaņojuma iemeslus arī es esmu mēģinājusi izprast rakstā "Spēlēt – dzīvot! Marija Leiko" ("Kino Raksti", 2017, 24.08.).
"Narodnoje guļaņije" parkos, rindas pēc kartupeļiem, kuri drīz beidzas, naksnīgās, tukšās ielas, pa kurām drīz sāk braukāt, nē, ne jau "bertas" (kā Rīgā vēlāk, pat manas paaudzes piedzīvotās), bet mašīnas ar uzrakstu "Hļeb" (Maize), kurās "savāca" apcietinātos cilvēkus – šī atmosfēra tā "dod pa nerviem", ka reizēm epizodes Leiko smalkajā dzīvoklī, kurā ar mazmeitiņu uzturas arī auklīte, jau sagaidām ar zināmu atvieglojumu. Kaut nekā iepriecinoša jau arī tur nav. Māksliniece, kura neprot ar mazu bērnu apieties un kurš traucē viņai pēc lielāka karjeras pārtraukuma mēģināt lomu, tikai pamazām iemīl mazo Noru.
Protams, galvenais filmas autoru trumpis, ja tā drīkst teikt par atlases procesu, ir Olga Šepicka-Slapjuma Marijas lomā. Kā jau tagad varam lasīt brīnišķīgās intervijās ar aktrisi, viņa tiešām šo lomu it kā gaidījusi visu mūžu. Pirms tam – dažas lomas Jevgeņija Paškēviča un Jāņa Streiča filmās 1989. gadā (iespēja noskatīties vietnē "filmas.lv"), bet pēc Jaunatnes teātra, kur Olga strādāja krievu trupā, slēgšanas 1992. gadā – viss… Iespējams, ka arī kaut kāda situatīva sakritība – arī Leiko tajā 1935. gadā, kad nonāca Maskavā, kādu brīdi vairs nebija spēlējusi ne uz skatuves, ne filmā, tādēļ Blaumaņa Kristīnē uz Maskavas "Skatuves" tika ielikts tik daudz. Bet noteikti arī Šepickas talants, godaprāts un ieinteresētība ļāva tik pārliecinoši izveidot šo dīvu, pasaules pilsoni, kas mēģina godam iznest represiju laika uzkrautos apstākļus un kura nesalūst vissmagākajos pārbaudījumos.
Gandarījumam un priekam par starptautisko atzinību un iespējamo plašo filmas ceļu pasaulē piejaucas lokālpatriotisms un arī sāpe. Cerība, ka mēs paši, latvieši, tagad, noskatoties, izdzīvojot filmu, gribēsim vairāk uzzināt par saviem tautiešiem, kuri izgājuši plašajā pasaulē, iepazīties ar viņu darbību un gaitām, un, galvenokārt, ka sajutīsim arī to ērkšķi (runājot Raiņa Jāzepa vārdiem) katrs savā kreklā, kas tik nepārprotami duras ārā no "Marijas klusuma" audekla. Proti, ka starp viņiem, kuri ne tikai palīdzēja Staļinam, bet paši aktīvi īstenoja viņa noziedzīgo, represīvo politiku, bija tik daudz mūsu, latviešu. Tos lielākos aktīvistus, kā Leonīdu Zakovski (īstajā vārdā Henrihs Štubis), arī uz kompromisiem cerošo Jēkabu Petersu jau pašus piemeklējis tāds pats liktenis, un netiesāsim arī Osvaldu Glāznieku-Glazunovu (filmā – Vilis Daudziņš) un Asju Lāci (Inese Kučinska), kura "nekur nebija atrodama". Pirmā mīklainā nāve nelaimes gadījumā, kreisi noskaņotās režisores desmit Sibīrijā pavadītie gadi arī nekādi saldie nevarēja būt (ar visām zīda kleitām, ko viņa kādā vēstulē esot pieprasījusi dot līdzi). Galvenais – lai mēs paši neiedomātos, ka tikai vēl šoreiz, tikai šis viens kompromiss, nu nekas jau no tā nenotiks… Piemēram, Krievija liela, ko tad es varu – viens, mazs, nabadziņš…
Tas, ka Dāvim Sīmanim ar viņa lielisko, pašaizliedzīgo komandu (scenāristi arī Tabita Rudzāte un Magali Negrobi, operators Andrejs Rudzāts, māksliniece Kristīne Jurjāne, grima māksliniece Beata Rjabovska, komponisti Pauļuss Kilbausks, Justs Štara, producenti Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe) bijis impulss vēstīt par šo laiku, šiem cilvēkiem un notikumiem, jau vien ir apsveicami. Rezultāts uzrunā ar savu trauksmi un smeldzi par šo cilvēku likteņiem, par laiku un mums visiem.
Filma ir arī kā baiss atgādinājums, kā trauksmes zvans – lai mēs atpazītu, ka tas, ko šodien Putins dara Ukrainā, ir tas pats, kas notika toreiz, pagājušā gadu tūkstoša trīsdesmitajos gados. Bet vai ar to pietiek – vai tas spēj palīdzēt, dot padomu, kā tad rīkoties šodien, kā reaģēt, kā galu galā to NEPIEĻAUT? Jau vairāk nekā divus gadus, jau kopš Čečenijas, Gruzijas, "Kurskas" un "Nord-Ost", jādomā par to, kāpēc Rietumi nepainteresējās agrāk, pat neticēja mūsu stāstiem par Krievijas baiso rīcību?! Varbūt tad tie barbari nebūtu atļāvušies iet iekarot svešu zemi, iznīcināt un slepkavot?!
