Kalinauskaite: Grāmatā gribēju izstāstīt visas valsts, visas zemes vēsturi

Lietuviešu prozaiķe Danute Kalinauskaite kopš debijas 1987. gadā publicējusi trīs noveļu krājumus un par saviem stāstiem un esejām ieguvusi vairākas literārās balvas. 2017. gadā viņai piešķirta Lietuvas Nacionālā kultūras un mākslas prēmija par "mazo mākslinieciskās valodas formu saturīgumu". Vēsturiskais piedzīvojumu romāns "Baltie pret melnajiem" ir daudzu ilgi gaidītā prozaiķes debija romāna žanrā.

Kā uzsver izdevēji un pēc autores teiktā, grāmata atgādina arī šaha partiju, kurā notiek cīņa ar aizmirstību. Vienlaikus tā ir arī Lietuvas pagātnes glezna, kurā akcentēti dramatiskākie mirkļi, ļaužu un likteņu galerija. Latviski romānu "Baltie pret melnajiem" un sarunu ar "Latvijas Avīzi" tulkojusi Dace Meiere. Grāmata nominēta arī Latvijas literatūras gada balvai kategorijā "Labākais ārvalstu daiļliteratūras tulkojums latviešu valodā".

Kāds latviešu lasītājs salīdzinājis, ka grāmata pārtulkota ar tik bagātu valodu, ka atgādinot gluži vai saules staros spīdošus mazus dzintara gabaliņus…

D. Kalinauskaite: Latviski neprotu, bet, spriežot pēc tā, kā kopā strādājām ar tulkotāju Daci, kādus jautājumus viņa man sūtīja, saprotu, ka tapis ļoti smalks tulkojums, augstākās raudzes un kvalitātes.

Romāns atstāja rūgtu pēcgaršu, gluži tikpat spīvu, cik smagi bija varoņu pārdzīvotie laiki. Kāpēc šīs smagās vēstures lappuses cilāt mūsdienās?

Šie ir jautājumi, kuri neparasti svarīgi tagad. Nesen gan biju Itālijā, kur satikos ar kādu itāļu rakstnieku un viņam jautāju, vai arī tur svarīgi runāt par pagātni. Viņš atbildēja, ka neesot, šobrīd Itālijas sabiedrība orientējoties tikai uz nākotni. Savukārt 

man šķiet – ja neatcerēsimies pagātni, tad mūsu tagadne kļūst izgriezta kā no papīra. 

Savā grāmatā gribēju izstāstīt ne vien dzimtas vēsturi, bet caur dzimtas stāstu parādīt visas valsts, visas zemes vēsturi.

Jau nosaukumā minēts gan balts, gan melns un netiek piedāvāts kaut kas pa vidu. Cik šādu dalījumu ietekmē tas, ka šāda bija padomju laika nostāja, kad bija pieņemama tikai viena vai otra galējība?

Grāmatā baltais un melnais galvenokārt saistāms ar šaha kauliņiem. Manos priekšstatos cilvēks nav ne balts, ne melns, viņā slēpjas bezgalīgi daudz pelēkā nokrāsu. Bet šai gadījumā – ko nozīmē šaha partija? Tā ir spēle, kurā izspēlē aizmiršanu un atmiņu. Romānā aizmirstību personificē vīrieši melnos uzvalkos, un šajā šaha partijā baltie sanāk tās figūras, kuras mātei un meitai izdodas atcerēties un rekonstruēt no pagātnes. Bet cilvēki tik tiešām nav ne melni, ne balti, arī pati neesmu ne melna, ne balta – esmu visāda; cilvēkā ir gan no Dieva, gan velna.

Melni un balti ir arī klavieru taustiņi…

Brīnišķīgs salīdzinājums, var skatīties arī tā.

Lai gan minējāt itāļu rakstnieka atbildi, pieņemts domāt, ka Eiropai pagātne ir būtiska. Savukārt, domājot par citu kontinentu, nepārsteidz Amerikas izvairīšanās no pagātnes, tagad viņi pat aizmirsuši, ka savulaik apņēmās sargāt Ukrainu.

Amerika savas atmiņas, visu, par ko runāts, ir izdzēsusi, "deleitējusi". 

No notiekošā esam pilnībā apstulbināti, jo mums ir mazas valsts mentalitāte un tāpēc tā īpaši atšķiras, labi atceramies arī piecdesmit gadus ilgušo okupāciju. 

Lielajām valstīm, tādām kā Spānija vai Itālija, notiekošais nav tik svarīgs, bet mūsu valstīm kaimiņos ir Krievija, no kuras draud briesmas visu laiku; šobrīd esam kļuvušas par piefrontes valstīm. Vēsture atkārtojas, un, kad skatos televīzijā, kā ukraiņu karavīri līdz puslielam stāv dubļos, mani pārņem sajūta, ka redzu Otrā pasaules kara skatus, nekas nav mainījies, laika kārtas ir atkal pārbīdījušās, uzklājušās cita citai virsū.

Otrā pasaules kara skatus atgādina arī bēgļu vilcieni…

Tiešām ļoti daudz notikumu sakrīt ar mūsdienām, pārklājas. Kad rakstīju grāmatu, ne reizi vien sev jautāju, kādēļ gan uzņēmos šo smago galeru verga darbu, turklāt – kam būs interesanti to lasīt. Tomēr stāsts norezonēja.

Noteikti veicāt ilgus pētījumus, lai atainotu tik smalkas detaļas…

Grāmatas materiālu vākšanā un rakstīšanā ieguldīju sešus gadus. Rakņājos pa tā laika avīzēm, daudz skatījos mēmo kino, pārskatīju arī arhīvus. 

Visvairāk gan aptaujāju cilvēkus, tos, kuriem tagad ir vairāk nekā deviņdesmit gadu. Viņi izstāstīja unikālus stāstus, kurus nekad nebūtu varējusi izlasīt nekur citur, kā vien klausoties viņu atmiņās. 

Daudzos gadījumos tik tikko paspēju, jo, kamēr rakstīju grāmatu un tā tika drukāta, daudzi no šiem cilvēkiem aizgāja mūžībā.

Pēdējos gados pasaulē, arī Amerikā, lasītājus īpaši interesē dokumentālā proza. Vai šī žanra popularitāte bija viens no iemesliem rakstīt tieši šādu grāmatu?

Tā varētu būt, iespējams, cilvēki no izdomājumiem ir noguruši, fikcija vairs nestrādā. Arī Lietuvā šobrīd memuāri, vēstules, dienasgrāmatas ir ārkārtīgi populāras. Cilvēki ļoti alkst pēc īstenības, reāliem faktiem, un, šo grāmatu rakstot, nemitīgi pārbaudīju visus faktus, nemaz nemēģināju tos sadomāt. Protams, liela loma arī iztēlei, to varētu saukt par teksta alķīmiju, nav zināms, kur beidzās īstais fakts un kur sākās iztēle. Un atkal – kur beidzās iztēle un sākās fakti.

Darba laikā detaļas vācu pa maziem gabaliņiem un rakstīju burtnīcās, ko nosaucu par Klondaiku, un vairākas patiesās – par zelta detaļām. Man detaļas ir ļoti svarīgas, jo esmu īso tekstu, noveļu meistare, un šī stilistika pārcēlusies arī uz romānu, no novelēm nekur neesmu aizbēgusi.

Jūsu romāns bija ļoti gaidīts, vai to jutāt kā pienākumu, varbūt šādas lasītāju gaidas sagādāja kādu papildu nastu?

Esmu rakstniece, kura izdod maz grāmatu, pa darbam iznāk vien ik pēc sešiem septiņiem gadiem. Tādējādi patiešām sanāk, ka cilvēki gaida. 

Pazīstu arī vienu pavisam sliktu parādību – rakstnieka inflāciju, tāpēc grāmatām ir jānostāvas un jāpagaida. 

Kad saņēmu Lietuvas Nacionālo kultūras un mākslas prēmiju, protams, plecos uzgūla smaga nasta, jutu, ka mani vēro, gluži vai sakot: paskatīsimies, ko tā laureāte uzrakstīs! Protams, tādas gaidas vienmēr rada ļoti nopietnu psiholoģisko barjeru.

Dokumentālā proza ir kļuvusi populāra, bet vai cilvēki spēj saistīt bijušo ar tagadnes notikumiem?

Varētu minēt piemēru – Ņujorkā izveidots spiegu muzejs, kur cilvēks var ieiet tādā kā KGB pratināšanas telpā, apsēsties pavisam īstā krēslā, kurā savulaik aizturētajiem pratināšanu un spīdzināšanu laikā lauzti kauli un rauti zobi. Un apmeklētāji tur tiešām iesēžas, kaifo, vēl liekot bildes instagramā, sakot, ka tur ir forši! Mans, nu jau nelaiķis, tēvs teica, ka, lai atgrieztos pie pamatvērtībām, cilvēkiem nepieciešami nopietni satricinājumi. Karš neapšaubāmi ir šaušalīgs satricinājums, un no tā ļoti baidāmies, bet savā ziņā šāds satricinājums arī liek atgriezties pie pamatvērtībām un šādas tādas vērtības noliek to īstajās vietās.

Latviešu lasītājam viegli identificēties ar grāmatas varonēm, iespējams, dažs pat būs pārsteigts, cik līdzīgi viss noticis. Protams, tas it kā zināms, bet mūsu vēstures līdzību labi atgādināt.

Līdzīga ir ne vien vēsture, līdzīga arī latviešu un lietuviešu mentalitāte. Galu galā mūsu valstis piecdesmit gadus atradās zem tās pašas okupācijas varas. 

Kad lasīju jūsu Māras Zālītes "Piecus pirkstus" un "Paradīzes putnus", par šīm grāmatām biju sajūsmā, arī tāpēc, ka mums tik tiešām ir ļoti daudz kopīgā. 

Turklāt domāju, tieši latvieši visadekvātāk saprot to, ko rakstām mēs, lietuvieši. Ar latviešiem kopīgā ir daudz, un tāpēc viegli sarunāties, līdzīgi ir arī ar poļiem. Grāmata šobrīd tiek tulkota poliski, un ar tulkotāju viegli strādāt, nav speciāli jāskaidro padomju okupācijas reālijas, poļi paši piedzīvojuši ko līdzīgu. Tāpat arī citviet postsovjetiskā pasaulē.

Pašlaik "Baltie pret melnajiem" tiek tulkota arī franciski, bet pat nevaru iztēloties, kā šo grāmatu lasīs franču lasītāji. Tomēr labi, ka lietuviešu literatūra ir uz viļņa, un tāpēc Francijā interesējas par tik eksotiskām valstīm kā mēs.

Grāmatā gan svarīgākā ir mātes un meitas attiecību līnija, atcerēšanās un aizmiršanas līnija, bet tā ir universāla, to saprot jebkur, tā ir vispārcilvēcīga.

Cik daudz grāmatā ietverti jūsu pašas pārdzīvojumi, dzīves notikumi?

Mātes un meitas līnija ir pilnībā autobiogrāfiska, to norakstīju no savas dzīves, pārējais ir miksējums no piecu vai sešu dažādu ģimeņu stāstiem. 

Mēdzu iet ciemos pie draudzenes, kura ir stipri vecāka, viņai jau 82 gadi, noliku vīna pudeli un teicu – nu tad pūt vaļā! 

Tā gāju pie diezgan daudziem, tiesa, varbūt viņiem apniku, bet citādi nevarēju, man visi stāsti bija jāuzklausa un jāpieraksta.

Šobrīd Rīgā un arī citviet Latvijā populāras kļuvušas pastaigas pa romānos pieminētajām vietām. Vai būs iespējama pastaiga arī pa romāna vietām Kauņā?

Tas būtu ļoti jauki! Kauņas iedzīvotāji grāmatu lasīja ļoti uzmanīgi, pat piekasīgi, bet priecājos, ka kļūdas neatrada. Mājasdarbus biju veikusi ļoti nopietni, pirms rakstīšanas pārbaudīju arī veco restorānu ēdienkartes un aprakstus, tāpēc, ja romānā teikts, ka restorānā cūkas kājas želejā maksāja divus litus un 70 centus, tā tolaik tik tiešām bijis. Pētītā materiāla bija tiešām daudz, un, protams, atrastais palika arī pāri, vienā grāmatā viss nebija ietilpināms, to nepieļāva mākslas darba struktūra.

Kur izmantosiet pārējo?

Neko neizmetu, droši vien šos mazos dzīves nospiedumus izmantošu kādos stāstos vai vēl kur citur. Mans tēvs bija šuvējs, un viņš nekad neko neizmeta, mācēja izmantot katru pat vismazāko driskiņu. Domāju, ka šo attieksmi esmu mantojusi.